Pirms kāda laika medijos un sabiedrībā uzvirmoja kaislības saistībā ar Bauskas tuvumā esošajā Brunavā nošautajiem trim suņiem. Cik zināms, suņus nošāvis kāds mednieks, kurš pēc izsaukuma bija ieradies notikumu vietā.
Kāpēc jūsu suns uz mani rej jeb tavs suns – tava atbildība
Pēc notikušā ir uzsākts kriminālprocess un arī administratīvās lietas. Bauskā pat notika vairāki piketi, uzskatot, ka pie vainas ir Bauskas pašvaldības policisti, kas pieļāva vairākus procesuālos pārkāpumus, bet attiecībā pret suņu šāvēju tika pieprasīts reāls cietumsods. Tūlīt tika atlaists pašvaldības policijas priekšnieks. Kopumā suņa saimnieka un lielas daļas protestētāju viedoklis: suņu nošaušana bijusi nesamērīga rīcība. Vajadzējis sagaidīt suņu ķērājus, nevis pārsteidzīgi rīkoties. To atzina arī Bauskas novada domes priekšsēdētājs. Lieta nosūtīta prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai pret četrām personām – trim policistiem un vienu fizisku personu, kas domājams ir mednieks, kurš veica šāvienus. Šāvējam draud sods, pamatojoties uz Krimināllikuma 230.p. (2) daļu par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kura rezultātā tas gājis bojā. Maksimālais sods par nodarīto – brīvības atņemšana līdz 5 gadiem. Būtu skumji, ja mednieks nonāktu aiz restēm uz ilgu termiņu. Tāpat tīri cilvēcīgi žēl suņus, žēl arī viņu saimnieka. Nav labi.
Tomēr uz lietas apstākļiem vajadzētu paskatīties arī no cita aspekta, jo tagad sanācis, ka galvenie sliktie zēni ir policisti un mednieks.
Pirmkārt, jāņem vērā, ka suņu saimniekam ir pienākums uzraudzīt savus suņus 24/7 režīmā. Te nav brīvdienu, brīvstundu. Diemžēl ar šo uzdevumu suņu saimnieks nebija ticis galā. Paši suņi arī noteikumus neievēroja. Bet tieši tas arī radīja visas turpmākās problēmas – trīs nošautus dzīvniekus, nokostu stirnu, agresīvu suņu apdraudētus cilvēkus, kriminālprocesu un administratīvās lietas, no darba atlaistu policijas priekšnieku. Var teikt, ka tieši suņu saimnieka nespēja kontrolēt suņus noveda pie visām nelaimēm. Tāpēc, ja bija vēlme piketēt pret kaut ko, tad primāri tas būtu jādara pret suņu saimnieku, nevis policistiem vai mednieku.
Saprotu, ka no civiltiesiskā suņi nav šāda tāda saimnieka manta vai lieta, bet gan dzīvnieki. Tos nevar tikai kaut kur nolikt un paļauties, ka tie tur stāvēs. Suņiem ir dabiskie instinkti – pulcēties kopā, dauzīties, klaiņot, medīt. Potenciālam saimniekam tas viss ir jāņem vērā jau tad, kad suņi tiek iegādāti. Jāsaprot, ka pastāv risks, ka ne vienmēr tos izdosies nokontrolēt. Tieši tā tas notika šajā gadījumā.
Otrs, trīs suņi bija atstājuši savu teritoriju un iegājuši citā, kas pieder citam saimniekam. Tas arī ir pārkāpums, tā nav tikai tāda klaiņošana, pastaiga svaigā gaisā. Suņu atrašanās svešā teritorijā nebija notikusi ar šīs teritorijas saimnieku atļauju, respektīvi nebija noslēgts attiecīgs līgums. Līdz ar to tika aizskartas šīs teritorijas īpašnieku īpašuma tiesības, jo ieradās agresīvi nelūgtie viesi, kas neņēma vērā teritorijas saimnieka likumiskās prasības. Tas arī bija pārkāpums, ko veica suņi kopā ar savu saimnieku.
Treškārt, saskaņā ar suņu turēšanas noteikumiem suņiem ārpus savas teritorijas suņi var uzturēties tikai kopā ar savu īpašnieku un tiem jābūt ar uzpurņiem, kas šajā gadījumā arī netika ievērots. Vēl viens suņu un viņu īpašnieka pārkāpums.
Ceturtkārt, cik varēja nojaust, tad pa ceļam suņi bija nomedījuši stirnu, vai pēc citas versijas – atraduši to jau beigtu uz ceļa. Ja stirnu nomedījuši suņi, tad tas arī ir pārkāpums, jo suņiem un, iespējams suņu saimniekam, nav mednieka apliecības un tiesības medīt. Turklāt medības var notikt attiecīgajā sezonā, saskaņotā un atļautā teritorijā – medību iecirknī ar Valsts meža dienestu izdotu medību atļauju noteiktā laikā. Nekas tāds te acīmredzami nav noticis. Medības nebija saskaņotas arī ar teritorijas īpašnieku. Tā arī ir suņu un viņu saimnieka vaina.
Piektkārt, ir acīmredzams, ka šajā gadījumā nebija runa par vienkārši bez saimnieka savā nodabā klaiņojošiem suņiem. Tie neklaiņoja, suņi bija acīmredzami agresīvi attiecībā pret stirnu, īpašuma saimnieci, policistiem, visiem, kas viņiem tuvojās. Protams, pēc tam var jau stāstīt, ka bija jāgaida, kamēr ieradīsies speciālisti – suņu ķērāji, un tie civilizēti tiktu galā ar dzīvniekiem. Taču nebija tā, ka mednieks kopā ar policistiem ieradās suņu saimnieku mājā un bez jebkāda iemesla tos nošāva. Esošajā situācijā nebija nekādas garantijas, ka suņi nesastrādās vēl kādus nedarbus pirms speciālisti būtu ieradušies. Suņi taču mēģināja apdraudēt klātesošos cilvēkus. Viņi bija agresori. Tā bija pilnīgi cita situācija, salīdzinot ar mierīgi klaiņojošiem suņiem. Līdz ar to situācija bija jāvērtē kā apdraudējuma stāvoklis, kas prasa pietiekošo ātru attiecīgu rīcību. Tā kā suņi bija trīs (tā ir grupa juridiskā, bet bars suņu izpratnē (bara instinkts)) un tie nebija nekādi mazie kvekšķi, bet gan pamatīga izmēra lielsuņi, tad uz šī notikumu fona mednieka lēmums nošaut suņus man liekas pilnīgi adekvāts. Varbūt tas nebija ideālākais risinājums, tomēr saprotams un attaisnojošs. Principā no mednieka puses tā bija aizsardzības un aizstāvoša darbība, nevis agresija, kas gan prasīja upurus. Labāk zaudēt trīs agresīvus suņus, nekā kādu sakropļotu vai nokostu cilvēku, bērnu vai vēl kādu dzīvnieku. Jebkurš cilvēks var uzdot sev jautājumu, kā es rīkotos, ja trīs agresīvi, lieli suņi iekļūtu manas mājas teritorijā un apdraudētu mani un manu ģimeni? Varbūt ka šādā situācijā – mednieka parādīšanās ar bisi tiktu uztverta kā atvieglojums, nevis ar bažām?
Kas attiecas uz Krimināllikuma 230.p. (2), tad man, godīgi sakot, nešķiet, ka šī tiesību norma ir attiecināma uz šo gadījumu un lietas faktiskajiem apstākļiem. Šajā pantā sods paredzēts par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Manā skatījumā suņu nošaušana nav gluži tas pats kas cietsirdīga izturēšanās. Šaušanas mērķis bija neitralizēt suņus, bet ne jau cietsirdīgi izturēties pret viņiem. Tā ir milzīga starpība jau paša nolūkā un subjektīvas puses ziņā, kas ir viena no kriminālatbildības obligātām sastāvdaļām. Cietsirdīga izturēšanās būtu – apzināta ar nodomu veikta dzīvnieka spīdzināšana, sišana, mērdēšana badā utt. Tāpat nav skaidrs, vai mednieka šāviena mērķis bija tieši suņu nošaušana, vai tikai ievainošana. Tas varēja būt arī tikai veiksmes un trāpījuma faktors. Kāpēc vispār jāpieņem, ka mednieks nebija spējīgs objektīvi izvērtēt situāciju un pieņemt tai atbilstošu lēmumu? Vai tad viņš bija nepieskaitāms? Un vai vispār mednieks un policisti bija agresori? Varbūt vajadzēja medniekam piešķirt apbalvojumu par vīrišķīgu un izlēmīgu rīcību, kādas bieži citiem cilvēkiem, amatpersonām bieži pietrūkst un tās atstāj visu kā ir savā vaļā? Vai tas būtu bijis labāk? Šaubos.
Suņu nošaušana drīzāk jāvērtē kā nepieciešama aizstāvēšanās un citu aizstāvēšana Krimināllikuma 29.panta izpratnē, bet tas ir apstāklis, kas atbrīvo personu no kriminālatbildības. Jautājums, vai netika pārkāptas šīs aizstāvēšanās robežas, ir vērtējams. Bet tad nedrīkst vadīties tikai no tā, ka suņi bija tikai nokoduši stirnu un uz dažiem cilvēkiem mazliet uzrēja, tā sakot, nekas traks, nekāda nopietna apdraudējuma. Ir jāņem vērā viss reāli iespējamais sliktais, kas patiešām varēja notikt, un labi, ka tā nenotika. Ņemot vērā visus aspektus, nu neliekas man mednieks kā dzīvnieku mocītājs, maniaks, slepkava, bet gan cilvēks, kurš saprata, ka suņu nekontrolētās un agresīvās uzvedības dēļ patiešām pastāv reāls apdraudējums sabiedrībai. Jebkurā gadījumā Krimināllikuma 230.panta (2) piemērošana šajā lietā jau pašā saknē ir nepareiza un nepamatota. Tiek piemērota tiesību norma, kas neattiecas uz lietas faktiskajiem apstākļiem. Tāpēc sods medniekam, ja tāds ar spriedumu tiks piespriests, jebkurā gadījumā būs juridiski nepamatots un viegli pārsūdzams gan apelācijas, gan kasācijas kārtībā.
Vairāk lasi portālā lasi.lv.
Kāpēc jāpārdomā dzīves izvēles un sarkanā punkta tēmēkļi dronu notriekšanai. Video blogs #103
👉 Abonē 10 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 10 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības janvāra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
