Elīna Žīgure (22) mācījusies un dzīvo Staicelē, kur arī sākusi savas medību gaitas. Gaides medībās tētis pirmo reizi viņu paņēmis līdzi vien septiņu gadu vecumā, tad arī aizraušanās ar medībām sākusies. Taujāta, kas tad tik ļoti aizrāvis, Elīna atbild, ka tā bijusi daba, dzīvā radība un kopā pavadītais laiks. Apmēram 13 gadu vecumā Elīna sākusi dzinēja gaitas, kad pa īstam sapratusi, ka savu nākotnes darbu vēlas saistīt ar dabu.
“Šobrīd studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Meža fakultātē par meža inženieri. Tajā pašā gadā, kad kļuvu par dzinēju, sāku arī piedalīties šaušanas sacensībās, liels paldies par to man jāsaka gan tētim Mārtiņam Žīguram, gan Modrim Lilenblatam, kuri iemācīja man visus pamatus un deva padomus, kurus atceros vēl šodien,” stāsta Elīna.
Četrpadsmit gadu vecumā Elīna ar ģimeni iegādājās bīglu šķirnes kucēnu. Viņa atzīst, ka tolaik saprašana par suņiem ģimenē nav bijusi nevienam, kur nu vēl par suņa ņemšanu līdzi medībās. Taču, dodoties uz mežu un apzinoties, ka šo suni iespējams izmantot medību procesā, viņi tomēr nav spējuši suni atstāt mājās vienu. Elīna savu labāko medību draudzeni izaudzinājusi pati – vairāk nekā divus gadus vairākas reizes nedēļā apmeklējot kinologa nodarbības, kā arī dodoties uz mežu kopā.
“Sešpadsmitajā dzimšanas dienā tētis uzdāvināja man pirmo ieroci, IŽ–27, vēlāk nokārtoju mednieka eksāmenu, tas lielas grūtības man nesagādāja. Kad palika astoņpadsmit, iegādājos pati savu ieroci. Tētis visus savus mednieka gadus ir medījis kolektīvā Ainaži, kur arī es pavadīju savus dzinējas gadus, kā arī četrus gadus esmu pilntiesīga kolektīva biedre. Šogad mūsu mazajā, taču draudzīgajā kolektīvā notika lielas pārmaiņas, mainījām kolektīva nosaukumu – tagad esam Āpškalni, jo tā sauc mūsu pirms pāris gadiem iegādāto mednieku māju, kā arī pārvēlējām kolektīva valdi un valdes priekšsēdētāju, jaunajā valdē esmu arī es. Domāju, ka šis ir liels izaicinājums, bet tā ir iespēja kaut ko mainīt,” stāsta jaunā un pieredzējusī medniece.
Zaldātu humors ir rūgts
Elīna atzīst, ka viņas novadā jauno mednieku ir diezgan maz un tā ir nopietna problēma. Radies priekšstats, ka jauniešiem mūsdienās reti kuram interesē medības un daba, tā vietā labāk izvēloties sēdēšanu siltā istabā pie datora, nevis purvā, aukstumā un lietū zem kādas priedītes, zosis gaidot! “Daudzi nemaz nenojauš, cik tas ir interesanti! Medības ir viens liels piedzīvojums. Mūsu kolektīvā es šogad iesaistīju jaunu dzinēju. Ceru, ka ar laiku viņš nolems kļūt par mednieku. Neskatoties uz to, jaunākais dalībnieks medībās joprojām esmu es, un tas ir patiesi skumji. Arī uz mūsu vietējām sacensībām jaunieši nav aktīvi. Pirms nedēļas organizēju sacensības, no 39 dalībniekiem tikai seši bija vecumā līdz 25 gadiem un astoņi dalībnieki vecuma grupā 25–30 gadi. Man, protams, ir liels prieks, ka piedalās visu vecumu dalībnieki, bet no dažiem vietējiem kolektīviem nebija ieradies pilnīgi neviens. Viņiem tāda šaušana acīmredzot neinteresē, kas man nav saprotams. Tas taču ir treniņš un superīga kompānija. Es vienmēr šaušanas sacensības Staicelē esmu gaidījusi ar nepacietību, tā gaisotne nav aprakstāma. Tā ir kā tāda viena liela ģimene, kuru ir prieks katru reizi satikt. Prieks skatīties, ka katru gadu parādās jaunas sejas! Citi kļūst aktīvāki, iesaista vairāk kolektīva biedrus, bet citi izlec no šī ārā pavisam. Protams, bez sarkastiskiem jokiem neiztikt, bet, kā teiktu mana kolektīva biedrs Udo, zaldātu humors ir rūgts un nav jāņem pie sirds, tāda jau tā veču kompānija ir un, meitenei iesaistoties medībās, pie tā, visticamāk, ir jāpierod!” smejot savas medību atziņas atklāj Elīna.
Acīs mirdz kotletes, un pirksti niez nospiest gaili
Runājot par jauno mednieku paaudzi, Elīna atzīst, ka gribētu sagaidīt pareizu domāšanu par medībām, lai visi jaunie mednieki mīlētu dabu un dzīvniekus. Lai medības nebūtu tāda izprieca vien. Bet visiem zināms, ka dzīvē tā diemžēl nenotiek. “Mēs mācāmies no saviem skolotājiem, tēviem, vectēviem vai mammām, kurš nu kuru ir ievilcis medību pasaulē. Ne vienmēr veco mednieku uzskati par medībām ir pareizi. Daudzi no viņiem ir iestrēguši vecajā pasaulē. Diemžēl, bet man zināmi tādi, kuri mežā redz tikai skrienošu gaļas gabalu, kuram ir tikai jātrāpa. Un, ja nenokrita pēc simt metriem, pat necentīsies paiet tālāk apskatīt, nerunāsim pat par suņa iesaisti. Un šauj visu, kas kustas, nedomājot, ka varbūt tā ir govs, kurai tūlīt aiz muguras nāks teļš, kurš viens neizdzīvos. Tas, viņuprāt, nav svarīgi. Acīs mirdz tikai kotletes, un pirksti niez nospiest gaili. Un diemžēl viņi nodod to no paaudzes paaudzē.
Ilgais ceļš selekcijā. Kad skolniekam jāmāca skolotājs
Jaunajam medniekam šādā situācijā izvēles īsti nav. Nonākot pie secinājuma, ja nerīkosies, kā visi vecie mednieki domā, tad vietas konkrētajā kolektīvā vairs nav. Šis ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas Elīnu uztrauc visu jauno mednieku vārdā: “Cik reāli izklausās, ka divdesmitgadīga meitene sāktu stāstīt septiņdesmitgadniekam par ētiskām un selektīvām medībām. Viņš viennozīmīgi pasmietos, jo, redz, viņam ir piecdesmit gadu pieredze un viņš visu saprot labāk. Bet vecajiem medniekiem ir jāsaprot, ka laiks mainās un mums ir jāmainās tam līdzi. Jādod iespēja jaunajiem izteikt savas domas un jāņem tās vērā! Ne velti nepārtraukti visur tiek runāts par selektīvām un ētiskām medībām. Tā ir liela problēma manā pusē, un pieļauju, ka arī visā Latvijā. No sirds katram ieteiktu padomāt, vai tavā kolektīvā medī pareizi, kā tu to varētu mainīt vai vismaz uzlabot. Vienmēr atcerēties, ka, dodoties uz mežu, galvenais nav izšaut. Piemēram, man, ja esmu kaut ko ieraudzījusi, novērojusi, tās jau ir izdevušās medības! Dzinējmedībās galvenais ir kompānija, labi pavadīts laiks, satiktie cilvēki!”
Elīna arī norāda, ka jaunajiem medniekiem jāsaprot pavisam vienkārša lieta – Latvijā kolektīvi ir daudz un dažādi, vienmēr ir iespēja aiziet un nav jārīkojas pretēji savai pārliecībai! Varbūt svešā kolektīvā tikt būtu grūtāk, taču, pierādot sevi, viss ir iespējams!
Mūsdienās iespējas izglītoties ir daudzas un dažādas. Tiek organizēti vērtīgi semināri un kursi, kurus Elīna iesaka apmeklēt un paklausīties ikvienam medniekam, lai sevi pilnveidotu medību pasaulē. Tāpat arī Latvijā organizētās trofeju izstādes ir lielisks veids katram jaunajam medniekam uzzināt un saprast, līdz kam vēl jāaug. “Jauniešiem ir fantastiska iespēja apmeklēt jauno mednieku nometni Vanaga acs, kuru es pati esmu apmeklējusi trīs gadus. Man ir liels prieks, ka tāda tiek rīkota, jo tā ir iespēja iemācīties ko jaunu, un, ja ir plānā kārtot mednieka eksāmenu, tad šīs nometnes nodarbības ļoti palīdzēs,” stāsta Elīna.
Elīna ļoti priecājas, ka ir kļuvusi par mednieci. Viņai tā ir iespēja būt daļiņai no kolektīva, viņas otrās ģimenes. Ik gadu Elīna ar nepacietību gaida rudeni, jo tieši zosu medības ir viņas mīļākās medības.
Mežacūka 15 metros, 14 kg smaga karabīne un šaušanas Kāmasūtru . “Šauj garām!” #201 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ KALENDĀRS un iespēja laimēt karabīni CZ 457 THUMBHOLE .22 LR 1/2x20UNF no SIA “Ieroči”. Akcijas periods 1.10.-23.12.2023. Loterijas atļaujas Nr. 7861.
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Oktobra numurā par to kā legalizēt medījumu
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
