Pieredze

Jāzeps Šņepsts: “Kāpēc esam zaudējuši sloku medības pavasarī?”0


Jāzeps Šņepsts
Jāzeps Šņepsts
Foto: Ilze Galkina

To, ka Jāzeps Šņepsts ir AS Preiļu siers valdes priekšsēdētājs, Latvijā noteikti zina daudzi. To, cik garšīgs ir uzņēmumā tapušais siers, biezpiens, krējums un citi mūsu nacionālie piena produkti, arī zina daudzi. To, ka viņš ir mednieks? Tagad zinās daudzi. Un kāds mednieks!
Esmu redzējusi, cik medību dievietes Diānas dāvanas un skaistums vienkop savākts gan visa novada, gan vairāku kolektīvu, gan pat tikai viena kolektīva sarīkotā medību trofeju izstādē, tādēļ, ieaicināta Preiļu siera sanāksmju telpā, pārsteigumā vaicāju, cik mednieki tad te savas trofejas saveduši. Jāzeps atbildēja lakoniski: “Tās ir manas.”
Krāšņi. Vērienīgi. Fascinējoši. Zelta, sudraba un bronzas medaļām nominēti ragi, mežakuiļu ilkņi, lāča zelta galvaskauss, lielāku un sīkāku plēsēju ādas, pasaules valstu kalnos nomedītu pārnadžu izcilas trofejas, putni… Kopumā ap 300 vienību. Naudā droši vien, ja cītīgi piestrādātu, sarēķinātos glīta summa. Taču ne jau viss ir mērāms ar finanšu olekti. Aiz katra radziņa, aiz katra zoba, aiz katras pūkas ir neizdzēšams atmiņas stāsts. Un tā ir vislielākā, nenovērtējamā bagātība.

Raugoties uz trofejām, tā vien liekas, ka medībās ejat jau kopš bērnības.

Nē! Mans tēvs nebija un pat manos tuvākajos rados nebija mednieku. Ievilka šajās lietās brālis. Un arī viņš uz medībām sāka iet it kā nejauši – darbabiedri uzaicināja, un iepatikās. Toties man tika lemts tā pamatīgi izbaudīt visas mednieka attīstības stadijas: no dzinējiem un katra meža stūrīša iepazīšanas līdz savam ierocim un medījumam. Man medībās vienmēr visnozīmīgākā ir bijusi trofeja. Gaļa tagad var būt, var nebūt, taču jebkurai trofejai ir milzīga morālā vērtība. Latvijā esmu nomedījis pilnīgi visus šeit sastopamos faunas pārstāvjus, tādēļ šobrīd vairāk braukāju medībās uz citām valstīm. Taču ne tā bezmērķīgi, vienkārši uz kaut kurieni medīt jebko, bet laikus gatavojos un izlemju par konkrētā vietā iegūstamu konkrētas sugas dzīvnieku. Vispār, padomju varas gadus atceroties, tajās ģimenēs, kur kāds bija mednieks, gan valdīja zināma pārticība. Gaļa – tas viens, bet lielais pluss – nāca nauda par jenotsuņu, lapsu ādām. Man tas sakrita ar laiku, kad studēju, naudiņu vajadzēja, un es nekautrējos strādāt pie šā peļņas avota.
Šobrīd manā ģimenē mednieki ir krustdēls un znots.

Kas jūs saista medībās visvairāk?

Pats process. Tas, ka katrā kolektīvā, arī pat viena rajona robežās, ir savas medību tradīcijas, gaisotne pirms un pēc medību norises. Tikai noteikumi un likumi visiem ir vienādi. Pārējais atšķiras. Tagad esmu biedrs četros medību kolektīvos tepat Latgalē, bet kā viesmednieks piedalos arī citviet Latvijā. Par kolektīvos iedibinātajām medību tradīcijām esmu secinājis, ka viss atkarīgs no kluba vadītāja, un, jo lielāka kārtība, jo medību norise – īpaši dzinējmedībās – interesantāka. Man ļoti nepatīk vietas, kur valda visatļautība, pat varētu teikt – tukšs balagāns, kad pirms katra masta cits caur citu minūtes desmit prāto, runā, ko darīs, kā darīs, cik darīs, un galu galā nesanāk nekas.
Manam medību mūžam, par laimi, ir pamats, ko licis godājamais Jelgavas akadēmijas mācībspēks profesors Andrejs Dreimanis. Tā ir dzelžainā disciplīna. Es to uztvēru tolaik kā jaunais mednieks, uztveru savā tagadējā medību praksē un, kamēr vien medīšu, uztveršu vienīgi pozitīvi. Profesora vadībā medībās oficiāli sāku iet 1982. gadā un guvu vislabāko skolu attiecībā uz kolektīvajām medībām. Otra tāda, arī daļēji skola, kas man ļoti patīk un kādēļ gadā vismaz pāris reižu aizbraucu tur pamedīt, ir mednieku kolektīvs Nīcgales akmens ar Anatolija Reliņa milzīgo pieredzi un iedibināto kārtību. Gan pašas medības, gan katra masta izdzīšana ir noorganizēta perfekti, sākot ar uzdevumu dzinējiem un mednieku līnijas nostādīšanu. Protams, ir gadījies medīt arī tādos kolektīvos, kur līdz elementārākajai kārtībai tālu, kur pastāv pat dažādi nopietni riski. Nu, uz to pusi vairāk tad neskatos… Tas ir tāpat kā biznesā: nav jēgas veidot sadarbību ar partneri, ar kuru visu laiku jāstrīdas.

Un kā te – jūsu vietējā kolektīvā?

Demokrātijas drusciņ par daudz. Viss jau ir labi, tomēr man gribētos lielāku kārtību. Sevišķi, ja rītā uz līnijas reiz esam norunājuši, ko medīt, tad lai dienas gaitā mastos nav šāvienu arī uz nelimitētajiem dzīvniekiem. To gan esam stingri norunājuši, ka topošajam medniekam vienu sezonu jāiet dzinējos. Pat ja ir jau mednieks un grib mūsu klubā iestāties, tomēr jāievēro šie paši noteikumi, jo nevar medīt, ja nepārzina mežu.

Kādas medības pašam vislabāk patīk?

Esmu gaides un medību ar traucēšanu piekritējs viena vienīga apsvēruma dēļ: dzīvnieku pirms šāviena izdarīšanas var rūpīgi novērtēt un izlemt, vai vispār ir vajadzība to nomedīt. Zinu, ka traucēšanas metode nav īpaši populāra, jo jāiegulda liels darbs. Vajadzīga torņu sistēma vismaz divos, vislabāk četros kvartālos, ideāli jāpārzina mežs, dzinējiem jāiet klusi, pa noteiktu maršrutu. Pīļu medības nepatīk un parasti nav arī laika uz tām iet, jo sākas rudens sēja. Tā kā lauksaimniekam diena gadu baro, skaidrs, ka labāk izvēlēšos sēt rapsi, nevis šaudīt pīles. Uz zosīm gan rudenī cenšos aizbraukt.

Vairākumā gadījumu uzņēmēji atzīst, ka medības esot relaksācija, domu atbrīvošana no darba pienākumiem? Jums arī?

Man ne. Man tieši medībās ienāk galvā vislabākās uzņēmējdarbības pilnveidošanas vai attīstības idejas. Tad esmu mierīgs, neviens mani netraucē, nezvana, skatos ar acīm, klausos ar ausīm un domāju. Bizness taču tik ļoti ir pakārtots visām norisēm dabā, un, ja spēj tās sevī akumulēt un pārnest uz ikdienas vajadzībām, galarezultāts ir ļoti pozitīvs. Jā, patiešām es varu atzīt, ka man ne viens vien biznesa virziens iezīmējies, esot vienatnē ar dabu, sēžot kokā. Literāri tas skan ne sevišķi pareizi un dažādas nianses arī var piemeklēt, bet tā nu ir: sēžu tornītī vai kancelē gaides medībās un domāju, un izdomāju.

Kāda ir jūsu medību ģeogrāfija?

Visa Latvija plus 17 citas valstis. Man patīk redzēt arī katras zemes dabu, medību procesu, kur un kā tās notiek, atšķirības. Ne jau visi braucieni ir rezultatīvi, bez cerētās trofejas esmu palicis, taču neskumstu – medības ir medības. Tikai veikalā, samaksājot naudu, visu vari nopirkt. Medībās tā nesanāk. Smejos, ka vienīgi medības Āfrikā esmu atlicis līdz brīdim, kad aiziešu pensijā. Varbūt būs vairāk laika.

Lasītāji spēj līdzdzīvot jūsu izjūtām, izprot katru mirkli. Mūsu sarunas laikā jums ir gan īpašs balss tembrs, gan atmiņu emociju gamma sejā. Jūs, ikdienas pienākumiem un rūpēm uz brīdi atņemts, vēlreiz izdzīvojat medību mirkļus.

Esmu piedzīvojis fantastiskas medības, par kurām saku, ka miršu, bet atcerēšos, un ir bijušas medības, kad iekšā viss vārās un izdarīt nevari neko…

Taču medības ir kā slimība: ja saslimsi, ar tevi ir cauri. Nebiedē nekas, grūti nav nekas, pārvarēts tiek viss, un tu ej, kaut vai beigdams sevi nost, bet ej.

Arī Nepālā, Himalajos. Nedēļu, katru dienu pa sešām septiņām stundām kāpu, šļūcu, rāpoju… Dagestānā, kamēr vēl nebiju cilvēka niecību kalnu priekšā izpratis, šķita, filmai beigas. Tāpat Kazahstānā. Kad esi nomedījis, mājupceļš ir kā atvieglojums – patiešām laimes izjūta. Protams, neatsveramas ir atmiņas: ko uzzinu no citu valstu jēgeriem un kas viņiem interesē par Preiļiem, par mūsu mežiem un dzīvniekiem, cik garšīgus ēdienus pagatavo pavāri un pat lūgti neatklāj receptes.
Tuvu briesmām esmu bijis. Īpaši kalnos, kad gandrīz jāzīlē, vai zirgs paklups – nepaklups, ieslīdēšu – neieslīdēšu aizā. Paša dzimtās Latgales mežos esmu sastapies ar ievainotu mežakuili un dažās sekundēs izšķīries mans būt vai nebūt. Bet laikam Kāds pasargāja, manu dvēseli saturēja… Vispār jau situācijas dabā ir pavisam citādas un nemaz nešķiet tik skaistas, kā pa televizoru skatoties. Kad nonāc viens pret vienu kaut vai ar mežacūkas sivēnu, tāpat var nobīties. Neticami, bet man uz klaja lauka ir meties virsū pat sesks. Arī cauna ir bijusi gatava kost, un oi, oi, kādi viņai zobiņi. Tādēļ jau tās medības ir tik aizraujošas, ka tu, cilvēks, esi līdzdalībnieks neiedomājamās situācijās un tās vienā mirklī var pilnīgi pretēji mainīties.
Joprojām ļoti pārdzīvoju par neveiksmīgiem šāvieniem.

“Tādēļ jau tās medības ir tik aizraujošas, ka tu, cilvēks, esi līdzdalībnieks neiedomājamās situācijās un tās vienā mirklī var pilnīgi pretēji mainīties.”
Foto no “Medības” arhīva.

Vai kaut kas no Preiļu sierā ražotā tiek izmantots arī medījuma gaļas pagatavošanai?

Nē. Man patīk gatavot medījumus, liekot lietā iztēli, nevis pavārgrāmatās rakstīto par sviesta, piena vai krējuma piedevu. Latviešiem vēsturiski pamatprodukti ir gaļa, piens un maize, un tādēļ tas viss nav jājauc kopā. Lai tiktu pie garšīga iznākuma, galvenais ir kvalitatīva gaļa, un tādēļ manā izpratnē pamatnosacījums tādas iegūšanai ir medījuma pirmapstrāde. Ja tas process ir salaists grīstē, un tā diemžēl bieži notiek kolektīvajās medībās, plus vēl gaļas sadalīšana mazos gabaliņos, kad nevar saprast, kas ir kas, labu ēdienu nepagatavot. Tādēļ esmu pat ieteicis, ka labāk vienā dienā nomedīto nesadalītu atdodam noteiktam mednieku skaitam, bet nākamajā reizē atkal citiem.

Vai jūs kā praktisko mednieku satrauc arī, ja tā var izteikties, medību lielā politika?

Satrauc gan. Tā kā esmu visā medību apritē iekšā, man vislielākās pretenzijas ir pret valsts oficiālo medību organizāciju attieksmi saistībā ar likumdošanu. Joprojām nav panākts, ka kolektīvu medību platībām ir jābūt pa dabiskajām, nevis īpašumu tiesību robežām. Es tādam teritorijas dalījumam noteikti nepiekrītu, zinu daudzus, kuri arī nepiekrīt, bet nemainās nekas. Tāpat neizprotama ir medījamo dzīvnieku uzskaites sistēma un atbilstošu limitu noteikšana. Šogad neskaitīja neko. Pērn – nu, murgs kaut kāds – skaitīja pēdu nospiedumus! Tāda rīcība vedina domāt, ka nomedīšanas limits tiek noteikts pilnīgi neobjektīvi, un atliek vien secināt: medību lietās joprojām eksistē kaut kādi muļķīgi stereotipi, kurus izplata Rīgā pie rakstāmgalda sēdošie. Kur vēl citur var rasties absurdāki secinājumi, ka, piemēram, Latgalē staltbriežus medīt nedrīkst, jo viņu tur nav, ka mežacūkas arī mēra dēļ jau izmirušas un nav ko piešķirt limitus. Interesanti, kā tad būtu nosaucami tie ragainie dzīvnieki un ar melnu spalvu apaugušie rukši, kuru te ir pat vairāk, nekā vajadzētu? Man ir pierādījums – Nīcgalē, Andrupenē, Lubānā esmu nomedījis staltbriežus ar medaļu vērtiem ragiem, bet Rīgā saka, ka Latgalē izcilu trofejnieku neesot.
Nākamais – man absolūti nav saprotami Eiropas Savienībā noteiktie medību aizliegumi attiecībā uz Latvijas situāciju. Kāpēc esam zaudējuši sloku medības pavasarī? Kāpēc mēs pavasarī nedrīkstam medīt zosis? Tas taču ir skaidrs, ka pēc Islandes vulkāna izvirduma izmainījies zosu migrācijas ceļš. Pirms tam tās Latvijā pamanījām uz īsu brīdi, bet tagad tūkstošiem zosu šeit uzturas mēnesi. Mēnesi! Postījumi lauksaimniekiem ir milzīgi. Nerunājam vairs par tīrumu nobradāšanu, bet jau par iesēto graudu izlasīšanu no zemes laukā.

Tā matemātika faktiski ir ļoti vienkārša: ja uz mana lauka nosēžas tūkstotis zosu, vienas dienas laikā tiek zaudēts viens hektārs. Taču nosēžas jau vairāki tūkstoši. Un tad rodas jautājums, kādēļ Latvijā medības ir aizliegtas?

Man ir arī zemnieku saimniecība, un es, tāpat citi Preiļu puses zemnieki, plānoju aicināt Valsts meža dienesta amatpersonas, varbūt pat valsts amatpersonas visaugstākajā līmenī jautājumu risināt. Citādi ar zosīm var sanākt tāpat kā savulaik ar bebriem. Medīt neļāva, kamēr pienāca brīdis, kad pavēl šaut bez skaita ierobežojuma, jo bebru nodarītie postījumi ne tikai mežiem, arī lauksaimniecībai un meliorācijai ir neaptverami. Nedrīkst iet tādās galējībās. Tādēļ jau pastāv tāds jēdziens kā medību procesa regulācija. Kādēļ tā Latvijā netiek ievērota?

“Nerunājam vairs par tīrumu nobradāšanu, bet jau par iesēto graudu izlasīšanu no zemes laukā. “
Foto: Linda Dombrovska

Medību jomā, vismaz Latvijā, tāds visjaunākais mudinājums ir stirnu populācijas stiprināšanai izmantot speciālu barības maisījumu. Jūs tam piekrītat?

Reklāmas triks un nekas vairāk. Pie siles mēs varam izaudzēt jebko, taču tas vairs nav dabisks process un tādā veidā iegūta trofeja jāvērtē atsevišķi. Es šādai piebarošanai esmu kategoriski pret un uzskatu, ka Latvijā ir pietiekami laba stirnāžu populācija un ideāla dabiskā barības bāze. Lai tiktu pie kvalitatīvas ragu trofejas, lai vieglas smiltis Jānim Zommeram, bet es atbalstu viņa teikto, ka līdzīgi kā staltbrieži arī buki ir jāizaudzē. Un ne jau ar speciālas barības maisījumu, kurā, pieļauju, ir arī augšanas stimulatori! Ar vienkārši audzēšanu, no gada gadā. Manuprāt, visu mednieku lielākā kļūda un iesakņojies mīts – ja bukam uz galvas trīsžuburītis, jāšauj nost. Bet tu taču zini, ka tajā nogabalā tas āzis dzīvo, nu, pagaidi gadu, divus un būs trofeja ar medaļu. Līdzīgi ir ar mežakuiļiem. Trīsgadnieks tīrumā parādās, medniekam ir karabīne, plaukš un nost. Un tad pats pēc kāda laika brīnās, kāpēc nav kuiļu ar izciliem ilkņiem.
Vēl attiecībā uz stirnām mēs kopumā gandrīz nemaz nerunājam par selektīvo medīšanu. Mūsu kolektīvā kaut ko mēģinām, akcentējot, ka selekcija jāveic ne tikai āžiem, bet arī kazām un kazlēniem.
Tāpat es nepiekrītu, ka, runājot par staltbriežu selekciju un populācijas stiprināšanu, uzsver asiņu atjaunošanu, ievedot kādu jaunu īpatni. Ja grib tādas pārmaiņas, tad sezonā ir jānomedī ne tikai atļautais limits, bet vēl divu, pat triju gadu limiti. Tas izklausās nežēlīgi, taču pretējā gadījumā jaunu asiņu ievešanai nav jēgas. Ejot ilgus gadus tikai vienkāršoto selektīvo ceļu, efekta nebūs.
Jā, vēl par stirnām. Latvijā nez kādēļ izplatīta statistika, ka medaļu vērti ragi ir katram divdesmitajam āzim. Pilnīga aplamība. Tas liecina vien par to, ka mēs bukus klapējam bez jebkādas izvērtēšanas un selekcijas. Man medaļnieks ir katrs trešais nomedītais āzis, un viņš ir radies dabiskas augšanas apstākļos.

Ne gluži klāt, bet Preiļi tomēr ir Krievijas robežas tuvumā. Tam dzīvnieku migrācijā ir kāda loma?

No kurienes tad mums tie izcilie trofejnieki aļņi rodas, ja ne no aizrobežu purviem? Un arī vilki! Latvijas noteikto vilku un lūšu limita dēļ šo plēsēju skaits pieaug nenormāli. Atcerēsimies vēsturi. Padomju laikā par vilku maksāja prēmiju, varēja medīt, kad un kā grib. Tagad tāda sistēma ir Krievijas pusē, pat ar helikopteriem lidojot un vilkus šaujot, taču tik un tā visus izmedīt nevar. Mums toties ar maziem medību limitiem pašlaik tiek uzturēta ļoti liela pārnadžu populācija, kas savukārt ir plēsēju galvenā barības bāze. Galarezultātā sanāk, ka audzējam barību vilkiem un viņi te siro visu vasaru, noplēšot arī mājlopus un suņus. Vienīgi ar lapsām esam diezgan veiksmīgi tikuši galā, vismaz pa pilsētas centru vairs neklaiņo, un rubeņu ir daudz, kas arī savulaik bija lapsu galvenā barība.

Kāda vispār ir jūsu attieksme pret piebarošanas, pārbarošanas vai vispār nebarošanas jautājumu?

Esmu piebarošanas piekritējs, bet vados no ziemas laika apstākļiem. Šajā ziemā nevajadzēja barību izlikt vispār, jo zeme tikpat kā nesasala un mežacūkas pašas uzraka un dabūja ēdamo. Taču ir viena lieta, ko es uzskatu par obligātu: piebarošanas vietās jābūt sāls gabalam.
Attiecībā uz pārbarošanu arī zinu gadījumus, kas noveduši līdz galējai situācijai – dzīvnieku tur vairs nav. Pieradināti pie pārpilnības un tad pēkšņi kaut kādu iemeslu dēļ vairs nelutināti, viņi neprot dabā neko sameklēt un vienkārši aiziet bojā. Īpaši mežacūkas. Viņām ir ģenētiski ieprogrammēts to šņukuru trenēt rokot, bet, ja pie siles vēders piebāzts, rakties nav iemesla.
Tāpat postījumu problēma. Dabai ir savi likumi, un, ja mēs visus procesus pareizi organizētu, postījumi nemaz tik lieli nebūtu. Zinu valstis, kur mežos izveido un apsēj ne vien lauciņus, bet pat visas kvartālu stigas un dzīvnieki no meža laukā vispār nenāk.

Citās valstīs ir arī nacionālie medību muzeji.

Jā, ir, un es daudz esmu domājis, kādēļ Latvijā lielākais mežu īpašnieks Latvijas valsts meži vēl līdz šim brīdim nav iedomājies parādīt, kas nomedīts tam piederošos mežos. Tiek taču arī komercmedības rīkotas, un daudzās Eiropas valstīs ir likums, ka zelta vērtas trofejas nedrīkst izvest. Irānā ir uzcelts jauns, moderns medību muzejs, lai vērtības neiet zudumā. Vācijā Minhenē arī. Kur Latvijā paliek trofejas, ja medniekam nav pēctecības? Kur paliek atrastie ragi?

Varbūt jums pašam arī vajag savu muzeju?

Es gribu medību māju. Vēsture ziņo, ka Preiļu muižkungam esot bijusi medību pils. Uz tik augstām lietām nepretendēju, bet pasapņot jau var, kā būtu, ja būtu. Nekas, gan jau māja vismaz būs, jo uzņēmuma zālē patiešām trofejām tā dzīves telpa kļuvusi par šauru. Jā, un vēl es gribētu Latvijā nomedīt alni ar zelta ragiem.

Jums ir Latvijā vienīgā tāda unikāla trofeja – viena staltbrieža divu gadu ragi.

Lubānā dzinējmedībās pēdējā mastā ar vienu šāvienu nomedīju 20 žuburu ragu staltbriedi (226,34 punkti). Pēc kāda laika uzzināju, ka tieši tajā vietā pirms gada atrasts nomesto ragu pāris ar 18 žuburiem. Saliekot trofejas kopā, nepārprotami atklājās, ka nomestie ragi ir mana nomedītā brieža iepriekšējā gada rota.

Kas jums ir medības?

Daļa no manis.

Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

ME
Medības
Pieredze
Diskusija. Jānis Baumanis. Lūšu medību aizliegums iznīcinās populāciju?
12 stundas
ME
Medības
Pieredze
Saeimā diskutē par lūšu medību aizliegumu! Komentārs un fragmenti
Speciālreportāža 2 dienas
ME
Medības
Klausies!
Negadījums Lietuvā, pavasara medības, jauna sezona. “Šauj garām!” #71 epizode
4 dienas
ME
Medības
Pieredze
Video bloga #25 epizode. Bebru medības, apstrāde, pagatavošana
5 dienas
ME
Medības
Klausies!
Par ieroču atļauju digitalizāciju, medību lietotni un konferenci. “Šauj garām!” #70 epizode
Intervija 31. marts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par optiskajiem tēmēkļiem – kādu izvēlēties? “Šauj garām” #69 epizode
24. marts, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Video bloga #24 epizode. Mednieka auto tests – Mitsubishi L200
Ekskluzīvi 19. marts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par medību apģērbu un ētiku. “Šauj garām!” #68 epizode
Intervija 17. marts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Praktisks padoms. Klabeklis un tāšu taure
Ekskluzīvi 16. marts, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Video bloga #23 epizode. Snaipera cienīgā Delta Stryker 4,5 – 30 x 56 FFP
Speciālreportāža 15. marts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Video praktiskais padoms. Ko darīt, ja nomedīta kašķaina lapsa?
12. marts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par ieroču glabāšanu, beigtiem kaķiem un lūšiem. “Šauj garām!” #67 epizode 3
10. marts, 2021
ME
Medības
Klausies!
#15 video ekstra. Jānis Zandbergs par drošību medības un nevēlēšanos braukt uz šautuvi
Intervija 5. marts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Kā nomedīju savu pirmo kuili. Mārtiņa Gabranova medniekstāsts
Speciālreportāža 4. marts, 2021
ME
Medības
Pieredze
VIDEO. Mēris, gripa, vīrusi. Vai pasaules gals?
Speciālreportāža 28. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par pusautomātiem – gludajiem un spicajiem. “Šauj garām!” #65 epizode
24. februāris, 2021
Linda Dombrovska
Klausies!
#14 video extra. Sarunas un receptes svaigā gaisā
22. februāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Induļa praktiskie padomi. Kā nenosalt medību tornī
20. februāris, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Video bloga #22 epizode. “Guide” termokameru tests
19. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par šaušanu garām, medīšanu barotavās un ieroča pārvietošanu. “Šauj garām!” #64 epizode
17. februāris, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
“Šauj garām!” ieteikumi! Videi visdraudzīgākā skrošu munīcija – “Bio Ammo”
15. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par totālu svina munīcijas aizliegumu, ješkām un vegānu patronām. “Šauj garām!” #63 epizode
10. februāris, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Video bloga #21 epizode. Lapsu medībās ar Liemke Challenger 15 termokameru
Ekskluzīvi 9. februāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Mednieka dienasgrāmata #8. Sezonas pēdējais alnis
5. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par sastrēgušiem stobriem, aizvainojošiem komentāriem un suņu apmācību. “Šauj garām!” #62 epizode
3. februāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Mednieka dienasgrāmata #7. Melnais bebrs un nozagtas lamatas
Ekskluzīvi 1. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Nelikumīgās medībās nošauts cilvēks. Ko darīt, lai tas neatkārtotos? Video extra #13
31. janvāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Videoreportāža no Viesītes. Nelikumīgu medību rezultātā nogalināts vīrietis
Speciālreportāža 28. janvāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par caunām, diennakts tumšo laiku un bezsaimnieka mantu. “Šauj garām!” #61 epizode
27. janvāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Medību likums. Par mežacūku medībām piemērotām platībām
Ekskluzīvi 25. janvāris, 2021

Lasītākie