Avots: Latvijas Avīze
Domājot par medību trofeju izstādi, prātā, visticamāk, nāk plaši eksponēti ragi un galvaskausi. Pavisam citu, Latvijā ne tik ierastu trofeju izstādes konceptu izveidojuši mednieki no medību kluba Murmastiene.
Katrs izbāznis ar savu stāstu
Jūlija beigās Varakļānu novada muzejā atklāta dzīvnieku un putnu izbāžņu izstāde, ko rīko mednieku klubs Murmastiene. Stirnas, lūši, vilki, pīles, lapsas, lielie plēsējputni, bebri, caunas – to visu un daudz ko citu varēs apskatīt līdz pat 26. oktobrim.
Izstādes eksponāti ir iegūti ne vien medībās, bet arī atrasti beigti. Tā bijis ar, piemēram, izstādē apskatāmo ūdru. Lai arī populācijas stāvoklis ir labvēlīgs, Latvijā ūdrs ir aizsargājams dzīvnieks, līdz ar to ūdrus nav atļauts medīt. Ja dzīvnieks tiek atrasts beigts vai nejauši iekļūst slazdā, tad, vēl pirms gatavot izbāzni, jāiegūst īpaša Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja. Vēl viens tikpat interesants eksponāts – aļņa buļļa krūšutēls ar iespaidīgiem ragiem – ir tapis tālajā 1970. gadā un līdz šim lieliski saglabājies. Ikdienā tas novietots pie sienas virs kamīna, bet tagad uz laiku atradis vietu muzejā. Izstādē apskatāms arī melns bebrs, kas medīts Murmastienes kluba teritorijā, – šis kažoka krāsojums bebriem ir samērā reti sastopams. Tāpat var aplūkot jauna lūša izbāzni. Kā pastāsta mednieku kluba Murmastiene pārstāvis Viesturs Arklons, lūsēns savulaik bija nācis medīt zosis, bet lielie, spēcīgie putni to bija noknābājuši līdz nāvei. Viens no izstādes galvenajiem atbalstītājiem ir arī uzņēmums “Pulsar Latvija”. Mednieku aprindās šis nosaukums nav svešs – Pulsar tepat, Daugavpilī, ražo kvalitatīvas termālās un digitālās ierīces, piemēram, tēmēkļus, binokļus, monokļus un uzlikas. Šie rīki mūsdienās ir neatsverami palīgi medībās, jo sniedz iespēju droši un ētiski medīt dzīvniekus, kā arī izpētīt, cik daudz tie uzturas platībās.
Trofeja – cieņas izrādīšana medījumam
Pastāv mīts, ka medību trofeju izstādes paredzētas, lai medniekiem būtu iespēja palielīties ar savu guvumu. Tā gluži tas nav. Mednieka ētika paredz, ka nomedītajam dzīvniekam jāizrāda cieņa, tas jāizmanto pilnvērtīgi. Gaļa ir delikatese, ko celt galdā, savukārt trofeja kalpo kā piemiņa konkrētajam dzīvniekam un atmiņas par satikšanās mirkli. Parastam garāmgājējam tie ir tikai kārtējie ragi, ilkņi, galvaskauss vai izbāznis, bet pašam medniekam – īpašas emocijas, gūtas mācības un vesels piedzīvojuma stāsts. Protams, šādām izstādēm ir arī gaužām praktiska nozīme. Piemēram, tās kalpo kā informācijas bāze par apkārtnē sastopamo sugu populācijas kvalitāti. Cik veselīgi ir dzīvnieki? Kādā vecumā tos lielākoties nomedī? No tā var daudz ko secināt, lai nākotnē saimniekotu vēl veiksmīgāk. Tieši izbāžņi ir visinteresantākais veids, kā par dzīvniekiem un dabu stāstīt cilvēkiem, kas ikdienā ar medībām nav saistīti. Kur gan vēl citur dzīvniekus var apskatīt un izpētīt tik tuvu? Jāatceras gan, ka katrs izbāznis ir kā īpašs meistara radīts mākslas darbs, tādēļ ar rokām čamdīt tos nevajadzētu.
Taksidermista meistardarbs
Izbāžņa gatavošana ir gana laikietilpīgs un nebūt ne vienkāršs process, tādēļ šādā formā trofeju sagatavo retāk nekā, piemēram, galvaskausu likšanai pie dēlīša. Izstādē redzamos izbāžņus ir darinājuši vairāki Latvijas taksidermisti – Dāvis Rīters, Valdis Roze, Jānis Granāts un Arnis Hūns. Taksidermija Latvijā nav bieži piekopts amats, prasmīgākie meistari to ir apguvuši, pateicoties Latvijas Dabas muzeja skolai. Šajā izstādē viens no darbiem, kas visvairāk piesaista skatītāju uzmanību, ir vilks, kas zobos tur nomedītu mežacūkas sivēnu. Nežēlīgi? Nē, tieši tā, kā tas dabā notiek, jo arī plēsējam ir jāēd un jābaro savi mazuļi. To pagatavojis Jānis Granāts. Pieredzējušais meistars stāsta, ka kompozīciju, kurā nomedītie dzīvnieki tiks attēloti, parasti izvēlas pats mednieks, kas pasūta izbāzni. Šajā gadījumā mednieks atvedis gan nomedīto vilku, gan arī sivēnu, tādēļ arī bijis iespējams tos uzreiz sakombinēt. Esot ļoti grūti precīzi pateikt, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai izbāzni pilnībā izgatavotu, viss atkarīgs no tā, cik veikli meistars pats strādā, cik sarežģīts ir konkrētais darbs, saka Jānis. Visbiežāk par izbāžņiem pārtop dzīvnieki, kuri pašam medniekam kāda iemesla dēļ ir ļoti īpaši. Piemēram, pārnadži ar ļoti retiem, netipiskiem ragiem, vilki, arī lūši laikos, kad tos vēl bija atļauts medīt. Satikšanās ar šiem dzīvniekiem dabā ir ļoti reta un neaizmirstama pieredze, ko daži piedzīvo reizi mūžā, tādēļ ir pavisam saprotami, ka mednieks vēlas šīs atmiņas saglabāt īpašā veidā.
Raksts tapis sadarbībā ar Pulsar Latvija.
Divi vilki dupletā un kā var zināt, kur ies kuilis. Aldis Sāvičs . “Šauj garām!” #244 epizode
Abonē žurnālu Medības!
