ASV veiktie novērojumi liecina, ka laikā, kad hroniskā novājēšanas slimība sāk strauji izplatīties, apmēram 40 % mednieku konkrētajā reģionā pārtrauc medīt briežus.
Pērn, kādai medniecei Vaiomingā, pēc tam, kad nomedīja melnastes briedi, vairākkārt nācās pārlasīt saņemtos analīžu rezultātus, lai pieņemtu lēmumu, ko darīt ar iegūto trofeju. Brīdī, kad medniece medīja iespaidīgo trofejas briedi, tas šķita absolūti vesels, taču testa rezultāti liecināja par pretējo, un bija jāpieņem lēmums – iznīcināt to atbilstoši noteiktajām biodrošības prasībām vai tomēr veikt trofejas un gaļas apstrādi, un pēcāk lietot to uzturā.
Slimību kontroles centrs un Pasaules Veselības organizācija aicina medniekus neēst to dzīvnieku gaļu, kas inficēti ar hronisko novājēšanas slimību. Neskatoties uz brīdinājumiem, ir virkne mednieku, kas turpina šādu gaļu lietot uzturā. Vaiomingas medniece pieņēma citu lēmumu. Līdzīgi kā tūkstošiem citu mednieku no Vaiomingas līdz Saskačevanai un Pensilvānijai, viņa utilizēja slimā dzīvnieka liemeni, atbilstoši prasībām.
Tā kā hroniskās novājēšanas slimības rādītāji turpina pieaugt un izplatīties visā valsts teritorijā, savvaļas dzīvnieku apsaimniekotāji bažījas par briežu populācijas nākotni un mednieku iesaistīšanos tās kontrolē? Vai bailes inficēties pašiem liks medniekiem pārtraukt briežu medības? Un vai tiešām visu slimo dzīvnieku liemeņi tiks vienkārši izmesti atkritumu poligonā?
Ko par hronisko novājēšanas slimību domā mednieki?
Nacionālā savvaļas dzīvnieku veselības centra jauno slimību koordinators Braiens Ričardss (Bryan Richards) apgalvo, ka situācija ar hronisko novājēšanas slimību ir gana mulsinoša. Pētījumi apstiprina, ka brīdī, kad slimības izplatība sasniedz 30 līdz 40 procentu robežu, mednieki un viņu ģimenes krasi maina attieksmi pret šo dzīvnieku medībām.
Aptauju rezultāti liecina, ka konstatējot slimības attīstību konkrētā reģionā, krasi samazinās licenču pārdošanas apjomi. Mednieku bažas par slimības izplatību tiek raksturotas kā mērenas, savukārt mednieki tiek pielīdzināti strausiem, kas baiļu rezultātā galvu iebāž smiltīs, izliekoties neko nezinām par slimību. Interesanti, ka liela daļa mednieku, zinot, ka apriņķī, kurā viņi medī, tiek konstatēta slimība, atsakās uzturā lietot brieža gaļu, neatkarīgi no tā, kur gaļa iegūta, pat ja dzīvnieks ir pārbaudīts un slimība nav konstatēta.
Tomēr mednieki dalās divās grupās, vieni ir tādi, kā iepriekš minēts, savukārt otri, kuriem nekādas problēmas nesagādā uzturā lietot slima dzīvnieka gaļu. Velkot analoģiju ar Latviju, varētu salīdzināt to ar ĀCM situāciju, vieni, kas godīgi mežacūkas nodod iznīcināšanai, otri, kas uzskata, ka vīruss tāpat neko ļaunu cilvēkam nenodarīs.
Tai pat laikā ASV avoti uzsver, ka pensionētie mednieki, kuri mierīgi patērē slimo briežu gaļu, kategoriski iebilst, ja šādu gaļu uzturā lieto viņu mazbērni!
Neraugoties uz faktu, ka šī slimība ir zināma jau gadu desmitiem, turklāt šo gadu laikā ir veidotas daudz sabiedrības informēšanas kampaņu, joprojām ir vērojams vispārējs izpratnes trūkums. Kā piemēru var minēt kādu aptaujāto, kurš atbildējis, ka slima dzīvnieka gaļas lietošana uzturā viņu neuztrauc, jo pirms tās lietošanas, to termiski apstrādā. Šķiet, cilvēks nebija informēts, ka slimību nevar iznīcināt, gaļu izsaldējot vai izsutinot.
Problēma medniekiem, kas medī briežus gaļas ieguves dēļ
Ne vien bailes no saslimšanas ar hroniskās novājēšanas slimību ir iemesls pārtraukt briežu medības. Lai arī liela daļa mednieku visā pasaulē medī tradīciju, kopā būšanas un dažādo izaicinājumu dēļ, virkne mednieku to dara, lai piepildītu saldētavu ar gaļu. Situācijā, kad teritorijā strauji izplatās hroniskā novājēšanas slimība, nereti medniekiem liek uzdot jautājumu, vai medības un tajās ieguldītās pūles ir tā vērtas, ja rezultātā nomedītais dzīvnieks būs jāiznīcina, un līdz un ledusskapis paliks tukšs.
Medniekiem ir liela loma cīņā pret hronisko novājēšanas slimību
30 gadu laikā, kopš tiek pētīta hroniskās novājēšanas slimība, tieši medniekiem ir lielākā loma cīņā ar to. Diemžēl mednieku skaits samazinās. Galvenie iemesli, kāpēc sarūk to skaits, ir vairāki – trūkst intereses, nav motivācijas cīnīties pret šo slimību un bailes inficēties ar slimību pašiem.
Daļa mednieku arī apstiprina, ka viņi pamet medības, jo nevēlas nomedīt kārtējo slimo briedi. Šokējoši, ka hroniskās novājēšanas slimības dēļ Viskonsīnā pēdējo desmit gadu laikā medības pārtraukuši 60 000 briežu mednieki.
Medniekiem ir jāsaprot, ka šī slimība izplatās straujāk tajos apgabalos, kur briežu blīvums ir lielāks. Tieši tāpēc briežu medības nedrīkst pārtraukt. Lai cik nepatīkami būtu iznīcināt nomedīta, slima dzīvnieka liemeni, tas tomēr ir krietni humānāk, nekā tad, ja dzīvnieks nobeidzas slimības dēļ.
Izdalīt mežakuiļiem prezervatīvus un ieskatīties lācim acīs. “Šauj garām!” #250 epizode
Abonē žurnālu Medības!
