Bijušais Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Juris Šulte uz apsūdzēto sola.
Arta Drēziņa foto
Par traģisko negadījumu medību laikā mediji iepriekš rakstījuši – vispirms 2022. gada 30. novembrī parādījās ziņa, ka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks ģenerālis Juris Šulte nolēmis doties izdienas pensijā, bet vēlāk plašāka sabiedrība uzzināja, ka J. Šulte piedalījies medībās, kur gājis bojā cilvēks, – tātad tas bija pensionēšanās iemesls.
Toreiz lietas izmeklēšanā iesaistījās Iekšējās drošības birojs (IDB), jo sākotnēji it kā tika konstatēts, ka medībās mirušajai personai iestājusies bioloģiska nāve, tomēr vēlāk tiesu medicīnas eksperts konstatēja vardarbīgas nāves pazīmes. Pērn sāka kriminālvajāšanu pret J. Šulti, kura lieta nu iztiesā. Tika izdalīti arī divi kriminālprocesi, kuros tiek izmeklēta Valsts policijas amatpersonu rīcība.
Pagājšnedēļ lietā, kurā apsūdzēts J. Šulte, notika pirmā tiesas sēde, kurā tika nolasīta apsūdzība un uzklausīti liecinieki. Pēc prokurores Daces Nusbaumas teiktā, 2022. gada 26. novembrī J. Šulte kopā ar Jāni Leimani un Jāni Garkalnu devušies medībās Ropažu novada Stopiņu pagasta Līčos uz Pierīgas medību kluba medību teritorijām. Liktenīgais šāviens noticis no plkst. 23.07 līdz plkst. 23.11, kad alkohola reibumā esošais Šulte pavērsis ieroci pret 190 metru attālumā esošo medību torni. Šultem bija garstobra atkārtotas darbības šaujamierocis “30-06 Springfield Blaser R8”, kas bija pielādēts ar 7,62 mm lodēm un ar termālās redzamības tēmēkli. Apsūdzība uzskata – Šulte zinājis, ka tur atrodas Garkalns. Šulte izdarījis šāvienu, lode trāpījusi Garkalnam mugurā krūškurvja labajā pusē. Garkalns vēlāk mira. Prokurore pauda – Šulte izdarījis tīšu noziegumu ar netiešu nodomu. Apsūdzēts pēc Krimināllikuma 116. panta, kas paredz cietumsodu no pieciem gadiem līdz pat mūža ieslodzījumam.
Taču apsūdzētais savu vainu neatzina, tāpat neatzina morālo kompensāciju nošautā dēlam 250 000 eiro un sievai 36 000 eiro, bet atzina materiālo kompensāciju sievai 12 093,13 eiro, kā arī, ka valstij jāatlīdzina 2500 eiro, kas izmaksāti dēlam. Šulte man no komentāriem atteicās, bet, kā pēc tiesas sēdes sacīja viņa advokāts Raimonds Briedis, šāda viņa klienta nostāja nozīmējot to, ka viņš atzīst, ka šāvis, bet neatzīst, ka noslepkavojis.
Nošautā vīrieša dēls Andris tiesā sacīja, ka Šulti pazīstot gadus piecus. Tēvam ar viņu bijušas labas attiecības, abi bijuši draugi, kopīgi atpūtušies un svinējuši. Tēvam piederējusi apsardzes firma, tāpēc ar Šulti bijušas arī darba darīšanas. Dēls nespējot iedomāties, kāds iemesls bijis šāvienam. Šulte ar viņu esot komunicējis trīs dienas pēc notikušā, līdz atklājies, ka tēvs nomiris ne no sirds vājuma, kā viņam sākotnēji sacījis ģenerālis, bet no šāviena.
“Divas nedēļas pēc bērēm Šulte mani ar mācītāja starpniecību uzaicināja uz baznīcu Vecrīgā, altāra priekšā meta krustu, atvainojās, sacīja, ka nezinot, kā tas varējis notikt. Es atbildēju: “Ja šāvi nejauši, tad viens, ja tīši, tad citādi!”,” tiesā teica dēls. Viņš ir neizpratnē, ka Šulte, cilvēks ar tik milzīgu pieredzi, bijis tik klaji bezatbildīgs, ka Neatliekamo medicīnisko palīdzību izsaucis tikai pēc stundas un piecdesmit minūtēm.
“Tēvs bija spēcīgs un veselīgs, skrēja, peldēja āliņģī, nebaidījās fiziska darba…” piebilda dēls.
Arī Garkalna atraitne Irina tiesā liecināja, ka abi bijuši sirdsdraugi. Neko sliktu par Šulti pateikt nevarot, līdz atklājies par šaušanu, kā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības nesaukšanu – to uzskatot par nodevību. Sākumā domājusi, ka noticis nelaimes gadījums, nolēmusi nekādas kompensācijas neprasīt, pat bēru čekus izmetusi, bet Šulte nepiezvanījis, neatbraucis, nepiedāvājis palīdzību, līdz pat šim brīdim pat neizrunājies, pat parādu neesot atdevis. “Pēdējie vārdi, kurus no vīra dzirdēju, braucot uz medībām: “Es Jurčikam 600 eiro aizdevu.” Tai dienā bijām Rīgā, nopirkām vīram zābakus medībām. Mājās sautēju kāpostus un dzirdēju, ka abi pa telefonu runā par medībām. Teicu vīram, lai paņem līdzi ko ēdamu. Viņš atbildēja, ka tās nebūšot nopietnas medības, vairāk vērošot dabu, nekādas dzeršanas. Vēlāk gan vīrs piezvanīja un lūdza ēdamo, bet atbildēju, ka nekādas uzkodas uz mežu nevedīšu,” tās dienas notikumus restaurēja atraitne. Arī viņa apstiprināja, ka vīrs bijis veselīgs un sportisks. Irina nenoliedza, ka abi satiekoties un atpūšoties lietojuši alkoholu – parasti šņabi vai konjaku, bet dzērāji nebijuši.
Tiesa turpināsies martā ar liecinieku uzklausīšanu.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
