Pārdomas par šo tēmu radās pēc nesenas pieredzes medībās. Pēc pretstatījuma tam, kā tās lietas notiek citās valstīs un kā tas ir pie mums. Ne visur, protams, bet daudzviet. Problēmas ir vairākas. Pirmkārt, ir mednieki, kas netic savām spējām trāpīt. Otrkārt, trūkst apmācītu asinspēdu suņu. Treškārt, nav laika vai zināšanu, lai reaģētu konkrētās situācijās.
Šeit runa nav par tiem entuziastiem, kas gatavi jebkurā diennakts laikā doties palīgā medniekiem ar saviem apmācītajiem četrkājainajiem darba kompanjoniem, un cepuri nost šo cilvēku priekšā, kuri māca un rāda savu lielisko piemēru. Labā ziņa – arvien vairāk mednieku izvēlas apmācīt savu medību suni meklēt ievainotu dzīvnieku.
Lai gan šī tendence ir acīmredzama, tomēr ir arī sliktā ziņa – šādu atbildīgu entuziastu vēl ir maz. Tas arī ir saprotams, jo suns prasa laiku, kā arī pietiekami daudz izdevumu.
Ir valstis, kur noteikts ar likumu, ka katrs šāviens ir jāpārbauda ar suni. Punkts. Pretējā gadījumā būs soda sankcijas. Ir jānokārto arī eksāmens, lai oficiāli ar asinspēdu suni varētu meklēt dzīvniekus. Piedevām vēl mednieki un viņu apmācītie suņi tiek izmantoti, lai meklētu ceļu satiksmes negadījumos ievainotus dzīvniekus. Nesaku, ka tāda kārtība būtu jāievieš arī pie mums, bet ir lietas, kuras varam mācīties no citu mednieku pieredzes.
Pirmais gadījums. Dzinējmedības. Kaimiņš šauj uz briežiem, kas pēc šāviena turpina skriet. No savas stāvvietas redzu, ka, noskrējuši kādus 200 metrus, viens nokrīt, otrs apstājas, pamīņājas uz vietas, tad skrien tālāk. Ziņoju rācijā, ka viens no briežiem ir nomedīts, uz ko mednieks, kas šāva, atbild, ka diez vai, jo nav pārliecināts par šāviena rezultātu. Tātad viņš mēģina pateikt, ka nav trāpījis.
Pēc masta ar medību vadītāja atļauju aizeju un atrodu nomedīto dzīvnieku. Nekas jau nav jāmeklē, turpat, kur nokrita, tur arī guļ. Mednieks, kas raidīja nāvējošo šāvienu, ir pārsteigts… Ja nebūtu ziņojuma par medījumu, diez vai pats būtu gājis un skatījies rezultātu. Un šāda attieksme ir kaut kas tāds, kas izraisa dusmas. Katrs šāviens ir jāpārbauda. Kaut vai jāaiziet un jāpaskatās.
Otrs gadījums jau citās medībās. Ir raidīts šāviens uz mežacūkas sivēnu, ir asinis. Pēc masta mednieks lūdz medību vadītāju atsūtīt suni, kas palīdzēs atrast sivēnu. Tiek atvests suns, kas visu dienu gājis dzinējos, ir noguris, un kaut ko meklēt tam vairs nav spēka. Asinspēdas pēkšņi beidzas, ar aci neko nevar redzēt, tādēļ visi nolemj mest mieru. Ievainojums esot viegls, bet medniekam, kurš raidīja šāvienu, nav miera. Kamēr vēl laiks, viņš lūdz manu palīdzību, jo zina, ka mani suņi meklē. Ar medību vadītāja atļauju braucam meklēt vēlreiz.
Jaunais suns, kurš apmācībā, mazliet samulst, tādēļ palaižu pieredzējušo, un pēc pāris minūtēm tas ievainoto ruksi ir atradis un aprej. Ruksis ir vēl dzīvs. Pēc nelielas pakaļdzīšanās un lieliska suņu darba ruksis tiek notverts. Ievainojums krūškurvja apakšējā daļā, principā nāvējošs. Ruksis bija vienā vietā pavārtījies, vēdera saturs aizspiedis ievainojuma caurumu, un asinspēdas pazudušas. Bez pieredzējuša suņa palīdzības nebūtu nedz iespējas, nedz varēšanas dzīvnieku atrast.
No tā arī izkristalizējas doma par to, kādas kļūdas mednieki parasti pieļauj, ejot meklēt ievainotu dzīvnieku.
Kļūdas, ko pieļauj, meklējot asinspēdas
Lai suns labi meklētu asinspēdas, tas ir jāapmāca, ne tikai pašam mākslīgi veidojot pārbaudījumus, bet arī reālos medību apstākļos. Suns neiemācīsies meklēt asinspēdas tāpat vien, jo tas ir pietiekami sarežģīts un niansēts darbs, kas stratēģiski jāizplāno. Ne vienmēr var būt asinis, tādēļ sunim ir jāiemācās atšķirt ievainotos dzīvnieku no vesela.
Ja asinspēdas ir vairāku stundu garas, tās var šķērsot arī citi dzīvnieki, bet sunim ir jāiet tikai pa tām pareizajām. Tāpat ir jāsaprot, ka no, piemēram, divdesmit dažādu dzīvnieku pēdām ir jāatrod tās vienas – ievainotā dzīvnieka – pēdas. Tas no suņa prasa tik lielu koncentrēšanos, ka ir novērots – šī procesa laikā palielinās suņa ķermeņa temperatūra. Sunim ir jāuzticas saimniekam, ka galā būs dzīvnieks – pēc 100 vai 200 metriem, arī pēc 500 metriem un pat vairākiem kilometriem. Ja saimnieks saka – meklējam, sunim ir jāmeklē, jāiet uz priekšu. Piedevām vēl saimniekam ir jāiemācās saprast savu suni, ko tas mēģina pateikt. Viens pārliecinoši raujas uz priekšu, vedot saimnieku sev līdzi, cits vienkārši uzmanīgi gaida saimnieku un cer uz iedrošinājumu. Lai gan iemācīt meklēt asinspēdas ir viens no vienkāršākajiem uzdevumiem suņa apmācībā, tomēr, meklējot arvien sarežģītākas pēdas reālos apstākļos, šis uzdevums var kļūt aizvien grūtāks, un nojaukt suni no uzdevuma pildīšanas ir ļoti viegli. Tad atkal būs jāsāk viss no gala.
1. Neiet meklēt
Tā ir viena no vislielākajām kļūdām, ko pēc šāviena pieļauj daudzi mednieki. Protams, aizšaut garām ir viegli, bet tas nenozīmē, ka garām tiešām ir garām. Ne vienmēr būs redzama izteikta reakcija pēc šāviena – kā ar to briedi, kas skrēja, skrēja un pēkšņi nokrita. Ne vienmēr būs uzreiz redzamas asinis. Tādēļ vislabāk būtu tad, ja katram mednieku klubam būtu pieejams kaut vai viens medību suns, kas daudzmaz ir apmācīts meklēšanā. Nav jābūt izcilniekam, ir jābūt sunim, kurš parāda – ievainots vai nav. Ja pēdas ir sarežģītas, tad jau var meklēt palīdzību. Manā pieredzē ir arī pretējs gadījums.
Dzinējmedībās apgalvoju, ka ir bijis trāpījums, bet vietējais mednieks mēģina ieskaidrot, ka nav – asiņu nav, tātad medījuma nav. Pēc divdesmit minūtēm un pāris kilometru noskrietas distances, mans suns astoņdesmit metrus no šāviena vietas krūmos atrada ruksi. Ir bijis gadījums, kad medību vadītājs un šāvienu raidījušais mednieks ir pārliecināti, ka šāviens ir garām, bet es ar suni lūdzu atļauju pusdienu laikā aiziet un apskatīties, un visiem par lielu pārsteigumu atrodam medījumu.
2. Neuzticas sunim
Nepieredzējuši asinspēdu mednieki, sekojot savam sunim, bieži vien kļūst nikni, ja suns sāk iet virzienā, kurā, pēcmednieku domām, dzīvnieks nav gājis. Ticiet sunim! Suns labāk sajūt un mana. Pat tad, ja reālas asinspēdas nav redzamas, suns tām var sekot arī ar augšējo ožu, jo vējš atpūš netālu guloša dzīvnieku smaržu. Tāpat ir situācijas, kad asinis no dzīvnieka vairs tik ļoti netek, tās nav redzamas uz zemes, tomēr tas nenozīmē, ka suns nezina, kur iet. Ar nepieredzējušu suni ir mazliet citādi, tam biežāk jāatgādina, tas jāuzmundrina, bet pieredzējis asinspēdu suns noteikti – NOTEIKTI! – zinās labāk par saimnieku, kur jāiet, kur atrodas ievainotais dzīvnieks. Pat tad, ja pēc šāviena pašam ir simts procentu pārliecība, ka dzīvnieks aizgājis pa kreisi, bet suns iet pa labi, ticiet sunim. Kad galvā bango adrenalīns, skatoties uz medījumu, smadzenes var izstrādāt dažādus brīnumus un mums tiešām var šķist, ka dzīvnieks mežā iegājis starp tiem diviem kokiem. Mēs varam arī kļūdīties, bet suns, visticamāk, nekļūdīsies.
3. Nepaņem plinti
Bieži vien, ejot meklēt dzīvnieku, nepaņem līdzi ieroci, jo – tālu jāiet, ir pārliecība, ka medījums būs jau izdzisis. Tomēr tā ir viena no visizplatītākajām kļūdām. It īpaši, ja iet meklēt mežacūkas. Plinte ir vienmēr jāņem līdzi, jo pēc asinspēdām vai medījuma reakcijas pēc šāviena ir grūti pateikt, vai tas jau būs izdzisis. Pat tad, ja ir slinkums ņemt līdzi ieroci, to vajadzētu pārvarēt.
4. Izmanto suni, kurš visu dienu dzinis mastus
Meklēt asinspēdas nav viegls uzdevums sunim. Tā nav tik ļoti liela fiziska piepūle, cik milzu koncentrēšanās. Tādēļ it īpaši pēc sarežģītu asinspēdu meklēšanas medību suns ir ļoti noguris. Cerēt, ka pēc grūta darba dienas garumā, dzenot mastus, suns būs spējīgs vēlreiz nostrādāt par simt procentiem, ir nepamatoti. Protams, pieredzējis suns izpildīs tam uzticēto pienākumu, bet pastāv lielāka iespēja kļūdīties.
Tādēļ suni, ko izmanto asinspēdu meklēšanā, vislabāk turēt mašīnā vai arī ņemt to līdzi uz masta, lai sēž blakus. Protams, ja suns ir apmācīts mierīgi sēdēt. Un mītus pie malas – to var iemācīt.
5. Sajauc pēdas, padarot uzdevumu grūtāku
Parasti pēc raidītā šāviena vispirms šāviena vietu apskatās pats mednieks, tad paaicina kolēģus, tad atved kādu suni, kurš neko nevar atrast, un šajā procesā asinspēdas tiek sajauktas. Pēc tam apmācītam medību sunim ir daudz grūtāk tās atšķetināt, jo pēdām pāri izstaigājušies gan cilvēki, gan citi suņi. Tas ir kā nozieguma vietā sabojāt noziedznieka atstātās pēdas. Princips ir tieši tāds pats. Turklāt labāk ir mazliet pagaidīt. Nevajag uzreiz kā sadegušam skriet pakaļ. Ja nav pārliecības, ka dzīvnieks ir ievainots, vajadzētu pagaidīt vismaz stundu.
6. Ja nav asiņu, domā – nav ievainots
Asinis ne vienmēr ir indikācija, kas liecina par ievainojumu. Šāviena vietā var atrast arī spalvas. Tomēr ir situācijas, kad neatradīs neko. Atkarībā no ievainojuma skaidri redzamas asinspēdas var parādīties pat tikai pēc kādiem simt metriem. Protams, ja ir sniegs, pēdas atrast ir daudz vieglāk, tad arī vismazākā pilīte būs cilvēka acij redzama. Bet bezsniega apstākļos uzdevums ir daudz grūtāks. Apmācīts medību suns, visticamāk, uzreiz parādīs saimniekam, vai dzīvnieks ir ievainots. To saimnieks pateiks pēc suņa reakcijas.
Mehānisms ir vienkāršs. Ievainotu dzīvnieku suņa deguns jūt citādu nekā veselo, un tādēļ medību suns, kurš principā redz ar savu degunu, var atrast to, kas cilvēka maņām nav sasniedzams. Arī tad, ja šāviena vietā nav asiņu, rezultāts būtu jāpārbauda.
7. Domā, ka vajadzīgas tikai specializētās šķirnes
Ir vairākas šķirnes, kas radītas tieši asinspēdu meklēšanai. Ir pat šķirne, kuras nosaukumā minēts, ka suns paredzēts tieši asiņu meklēšanai, proti, bladhaunds (blood hound – asiņu medību suns, no angļu val.). Latvijā zināmie pēdu izsekotāji ir Bavārijas asinspēdu suns un Hannoveres asinspēdu suns. To miesas uzbūve, temperaments un deguns ir radīti tam, lai spētu asinspēdas atrast pat pēc 72 stundām, protams, ja suns šim darbam ir apmācīts. Tomēr asinspēdu meklēšanu principā var iemācīt jebkuram sunim, protams, katrai šķirnei iespējas un varēšana būs atšķirīgas.
Tomēr labākais asinspēdu suns, kādu esmu redzējusi, ir vācu medību terjera kucīte Aja, kura ar savu saimnieku medī Slovēnijā un regulāri dodas meklēt ievainotus dzīvniekus. Citreiz medniekam pilnīgi pietiek, lai medību suns atrod garā zālē iekritušu stirnāzi vai bezsniega apstākļos atrastu medījumu, kas aizgājis bez asinīm, bet nokritis, piemēram, 200 metru attālumā. Tādēļ maza izmēra sunītis – taksis, terjers vai jebkurš cits medību suns var tikt apmācīts un turēts kā rezerves variants, ja saimniekam sanāk aizšaut garām.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
