Ehinokoks, ehinokokoze. Šie vārdi neliecina ne par ko labu un mums draudzīgu. Un tā arī ir – ehinokoks ir neliels, vien dažus milimetrus garš lentenītis, kurš var sagādāt visai pamatīgas problēmas, turklāt vairāk nevis tā saimniekiem – suņu dzimtas dzīvniekiem, bet tā starpsaimniekiem, tostarp cilvēkiem.
Jā, ehinokoka pieaugusī stadija parazitē suņveidīgajos, piemēram, suņos, lapsās, jenotsuņos, vilkos, kas šo parazītu oliņas ar fekālijām izdala vidē, tādējādi apdraudot ne vien citu dzīvnieku, bet arī cilvēku veselību. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem par infekciju slimību izplatību Latvijā 2022. gadā ar ehinokokozi ir saslimuši četri cilvēki, 2021. gadā – seši cilvēki.
Tā kā suns dzīvo tiešā kontaktā ar cilvēku, tieši šis mājas mīlulis var radīt vienu no lielākajiem apdraudējumiem cilvēkiem. Tāpēc Eiropas Savienībā 2022. gadā tika veikts pētījums, lai noskaidrotu, cik liela ir ehinokoku izplatība suņos. Pētījums paralēli tika organizēts astoņās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā suņu īpašnieki tika aicināti uz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu BIOR nogādāt suņu fekālijas, kurās tad arī tika meklētas ehinokoku oliņas.
Ar mikroskopu vien nepietiek
Zinātniskā institūta BIOR Parazitoloģijas grupas vadošā pētniece Gunita Deksne skaidro, ka pētījuma laikā ar ierastajām mikroskopijas metodēm nevienā no paraugiem neizdevās atrast ehinokoku olu klātbūtni.
“Taču arī literatūrā minēts, ka šīm metodēm nav pietiekami augsta jutība un, analizējot paraugu mikroskopā, ehinokoku oliņas fekālijās var arī neatrast. Tas arī pierādījās. Latvijā tika izmeklēti 157 suņi un neviens paraugs nebija pozitīvs. Taču, kad paraugi atkārtoti tika testēti ar molekulārām diagnostikas metodēm, kopumā 5,1% no paraugiem tika konstatēta kāda no ehinokoku sugām. Gan Echinococcus granulosus – ehinokoku suga, kas parazitē tieši mājas suņos, gan Echinococcus multilocularis, kas mājo galvenokārt savvaļas suņu dzimtas dzīvniekos – lapsās, jenotsuņos, vilkos, kas notiek visai reti,” skaidro Gunita Deksne.
“Kāpēc ehinokoki netika konstatēti ar mikroskopijas metodēm? Iespējams, tie producēja samērā maz olu vai arī paraugi netika paņemti konkrētajā brīdī, kad parazīta olas tiek producētas. Izmeklējot paraugu ar molekulārām metodēm, nevajag visu izmeklējamo objektu, respektīvi veselu oliņu, bet pietiek ar ehinokoka proteīna gabaliņu.”
Ehinokoka attīstības cikls
Ehinokoks ir trīs četrus milimetrus garš lentenis. Taču tāds tas ir tikai suņu dzimtas dzīvnieku zarnās. Starpsaimniekos, starp tiem ir arī cilvēks, tas veido cistas formas kāpuru stadijai. No suņa ar fekālijām ārējā vidē nonāk oliņas, kas ir invadētspējīgā ehinokoka stadija. Tās uzņem starpsaimnieks, piemēram, cilvēks, un tā iekšējos orgānos, galvenokārt aknās, sāk veidoties cistas. Savukārt definitīvais saimnieks inficējas, apēdot šo aknu.
Protams, cilvēka aknas, visticamāk, nenonāks suņa ēdienkartē, taču starpsaimnieki Echinococcus multilocularis gadījumā visbiežāk ir mazie grauzēji, arī bebri. Savukārt Echinococcus granulosus gadījumā starpsaimnieki ir lielākoties lauksaimniecības dzīvnieki, arī savvaļas pārnadži. Tādējādi ciklam ir visai lielas iespējas noslēgties.
Latvijā Echinococcus granulosus ir konstatēti arī stirnām. Tas nav nekas neparasts, jo stirnas mēdz dzīvot ļoti tuvu cilvēku mājokļiem, kur staigā mājas suņi un oliņas no to fekālijām nonāk uz augiem, kurus savukārt apēd stirnas.
Diemžēl medību suns ir tas, kuram ļoti bieži atvēl to, ko pats mednieks sev galdā neceltu, – aizdomīga izskata medījuma gabaliņus, tajā skaitā iekšējos orgānus. Tas pats attiecas uz mājas suņiem un mājās audzētiem dzīvniekiem… Runājot par cilvēkiem, ehinokoks atkarībā no sugas ierosina vai nu alveolāro ehinokokozi, vai cistisko ehinokokozi.
Atšķirību starp Echinococcus multilocularis un Echinococcus granulosus visvieglāk pamanīt tieši starpsaimnieka stadijā. Echinococcus granulosus (mājas suņu forma) aknās veido cistas noslēgtas bumbiņas formā. Cilvēkam, ļoti prātīgi veicot ķirurģiskas manipulācijas, to var izgriezt un izņemt, jo tā nepiesaistās saimnieka audiem. Savukārt Echinococcus multilocularis starpsaimnieka aknās veido alveolāro formu, kas ļoti līdzinās audzējam. Tā burtiski pārņem orgānu un izmaina tā struktūru.
Ir gadījumi, kad sākotnēji cilvēkam tiek diagnosticēts aknu audzējs, taču operācijas gadījumā, paņemot biopsijas paraugu, atklājas, ka tā ir parazīta ierosināta cista…
Žurnālā Medības esam publicējuši bebra aknu fotogrāfijas, kurās redzami pamatīgi pūšļi. Tās ir tieši Echinococcus multilocularis veidotās cistas. Cistas spēj pārņemt visu aknu un sasniegt vairāku kilogramu svaru.
Kā tieši invadējas cilvēks
“Cilvēks invadējas ar olu attīstības stadiju – to, kas ārējā vidē nonāk no suņu dzimtas dzīvniekiem. Medniekiem risks ir īpaši augsts. Medījot lapsas vai jenotsuņus, vienmēr viss ir jāmazgā, tajā skaitā apavi, apģērbs. Pretējā gadījumā tas ir efektīvs veids, kā ehinokoka oliņas atnest mājās.
Ir jāatceras, ka ehinokoks netiek nodots ar gaļu! Cistas un to materiāls nav patogēns cilvēkam, un šāda dzīvnieka gaļa ir lietojama uzturā, bet šīs cistas nedrīkst izbarot suņu dzimtas dzīvniekiem, tajā skaitā mājas suņiem un pašām lapsām. Šāds materiāls ir ļoti kārtīgi jāutilizē, lai tas nebūtu pieejams citiem savvaļas dzīvniekiem. Risks ir tajā, ka mednieks parazītu oliņas var atnest mājās un pēc tam ar netīrām rokām vai apģērbu tās var nonākt uz pārtikas un tikt apēstas… Tomēr jāņem vērā, ka tik un tā pret cistām jāizturas ar pietāti un nejauši tās apēst nevajadzētu, jo cistas saturs (šķidrums) var jutīgākiem cilvēkiem ierosināt alerģiskas reakcijas,” skaidro Gunita Deksne.
“Tāpat cilvēks var invadēties sabučojot suni – tas noteikti būs kaut ko inficētu nolaizījis… Pretējā virzienā inficēšanās nav iespējama. Tāpat cilvēka gadījumā ir ļoti grūti konstatēt invadēšanās avotu. Parasti kopš brīža, kad parazīts nokļūst organismā un sāk sagādāt veselības problēmas, var paiet vairāki gadi. Ehinokoks no mikroskopiskas vienības līdz lielai cistai var augt arī desmit gadus, neierosinot klīniskas pazīmes. Tāpēc ir svarīgi, lai riska grupas cilvēki regulāri veiktu vēdera dobuma ultrasonogrāfijas izmeklējumus, lai laikus pamanītu cistas augšanu. Kamēr tā ir maza, to var ārstēt ar medikamentiem un ehinokoka attīstību apturēt. Echinococcus multilocularis gadījumā, kad tas jau sāk pārņemt orgānu, bez ķirurģiskas iejaukšanās un bojātās orgāna daļas evakuācijas iztikt nevarēs.”
Mīts par suņiem
Ir mīts, ka medību suņi var inficēties ar ehinokoku pēc kontakta ar inficētu savvaļas dzīvnieku, piemēram, lapsu. Tas nav iespējams! Pat tad, ja suns apēstu lapsas fekālijas, kas ir pilnas ar parazītu oliņām, ar ehinokokiem tas neinvadētos! Vienīgā iespēja invadēties sunim, tāpat kā jebkuram citam suņu dzimtas dzīvniekam, ir apēst ehinokoka starpsaimnieka aknas ar invadētspējīgo formu – cistām. Suņiem pašiem klīnisko pazīmju, ka organismā mīt ehinokoki, praktiski nav. Jā, tas ir zarnu parazīts, un iespējamas vēdergraizes.
Kā ar lapsām un jenotsuņiem?
Lapsās Latvijā Echinococcus multilocularis sastopamība, pētot nomedītos dzīvniekus, no 2010. līdz 2015. gadam bija 17 procentos gadījumu. Savukārt jenotsuņos – astoņos procentos gadījumu. Turklāt jenotsuns ir ļoti labs ehinokoka saimnieks. Tas pa ziemu, kad lielākoties tiek medītas lapsas, guļ… Tad pavasarī mostas un piesārņo vidi ar parazīta oliņām.
Pēc pieciem gadiem aptuveni tajā pašā apvidū tika veikts atkārtots pētījums un lapsās Echinococcus multilocularis bija jau 28 procentos gadījumu. Tas ir ievērojami vairāk. Skaidrojuma, kāpēc tā, nav.
Cik droši ir cilvēkam uzturēties mežā
“Vienmēr aktuāls ir jautājums, vai ēst meža ogas mežā ir droši. Man ir pretjautājums – vai mežā tās tiek mazgātas ar tīru dzeramo ūdeni? Pirms diviem gadiem mēs veicām pētījumus, cik daudzos gadījumos uz zemenēm un mellenēm ir ehinokoku oliņas. Zemenes mēs vācām laukos, kur ogas aicina lasīt pašus, un pirkām vietējos tirdziņos. Tika izvēlētas tuvāk zemei esošās ogas. No 30 paraugiem četros oliņas tika konstatētas…
Tika savākti arī 30 melleņu paraugi, un oliņas bija piecos no tiem. Tie ir 17% no ievāktajiem paraugiem!
Vēl kāda būtiska nianse – ehinokoku oliņas ir klātas ar lipīgu kārtiņu un tās nevar vienkārši noskalot ar ūdeni. Tās var nomazgāt, tikai beržot ar birsti. No stikla virsmām laboratorijā tās nākas nokasīt ar skalpelīti.
Igaunijā tika veikts pētījums ar līdzīgām parazītu oliņām, kuras nav patogēnas. Tās tika uzsmidzinātas uz dārzeņiem un ogām, un tika pētīts, cik viegli tās nomazgāt. Secinājums – lai šīs oliņas notīrītu no zemenēm, tās būtu jāberzē ar birsti…
Ehinokoku olas apkārtējā vidē ir ārkārtīgi izturīgas. Pat mīnus 80 grādos nepieciešamas vairākas nedēļas, lai tās ietu bojā. Mājās tādu apstākļu nav, un mīnus 20 grādi ehinokoku oliņām ir kūrorts… Vārīšanās temperatūrā tās iet bojā.
Jā, es ēdu ogas, taču apzinos riskus un saprotu, ka vienkārša noskalošana zem krāna nederēs. Tāpat jāsaprot, ka, ēdot ogas dabā, vislabāk izvēlēties tās, kuras uz ceriem aug pēc iespējas augstāk, kur iespēja nokļūt fekālijām ar ehinokoku oliņām ir mazāka,” uzsver Gunita Deksne.
Vēl mazliet par suņiem un… kaķiem
Tas, ko var darīt, lai pasargātu suņus un sevi pašu no ehinokokiem, ir atturēties izbarot suņiem dzīvnieku iekšējos orgānos, kuros pamanīts kas neparasts. Tāpat izbarot termiski neapstrādātus iekšējos orgānus, jo pastāv risks, ka cista vēl ir par mazu, lai to varētu pamanīt. Tāpat suņi regulāri jāattārpo. Protams, arī pašiem jāievēro higiēnas prasības.
Kaķi arī var būt Echinococcus multilocularis definitīvie saimnieki. Eiropā nereti ir novēroti gadījumi, kad kaķis var būt arī Echinococcus multilocularis starpsaimnieks un dzīvnieciņš diezgan smagi slimo ar ehinokokozi, jo tā aknas tiek pamatīgi bojātas.
Kāmasūtra ar slotas kātu. Mārtiņu Gaņģi motivē uzvaras. “Šauj garām!” #243 epizode
Abonē žurnālu Medības!
