Jūrasvelns, kuru dēvē arī par velnzivi, ir ne tikai zivs – tas pārstāv arī makšķerniekus.
Zivs galvenās atšķirīgās pazīmes ir milzīgie zobi un “lukturītis”, kas vienlaikus ir arī makšķere. Tā atrodas zivs mugurpusē. Šis “lukturītis” ir izveidojies mutācijas evolūcijas rezultātā. Interesanti, ka muguras spuras garums var četras reizes pārsniegt pašas zivs garumu.
“Lukturītis” kalpo visnotaļ praktiskiem mērķiem, ar tā palīdzību jūrasvelns pievilina savu medījumu: dažādas mazās zivtiņas, kas vienkārši peld gaismas virzienā. Dažiem šīs zivs paveidiem izgaismojas arī mute, kas ievērojami atvieglo medības.
Zivis makšķernieces ir ļoti rijīgas. Kad tās uzbrūk medījumam, kas ir daudz lielāks par sevi, bojā aiziet abas zivis. Zivs makšķerniece šajā situācijā mirst, jo gluži vienkārši aizrijas. Jūrasvelnu zobu struktūras īpatnības dēļ upuris nevar aizbēgt, un zivs mute darbojas pēc lamatas principa.
Interesanti, ka spīdumu zivs “makšķerei” nodrošina īpašas gaismas baktērijas, kas dzīvo kopā ar jūrasvelnu simbiozē.
Turklāt baktērijas nav vienīgās, kas dzīvo ciešā saskarsmē ar jūrasvelnu. Iespaidīgās jūrasvelnu mednieces, kā izrādās, ir sieviešu kārtas, tikmēr tēviņi evolucionējuši par punduriem, kas pieķeras mātītei pēc satikšanās ar to. Dažos gadījumos jūrasvelnu tēviņš pēc kāda laika atgriežas brīvā dzīvē, tomēr specializētākajiem paveidiem partneri paliek kopā uz mūžu, saaugot pat ar asinsrites sistēmu. Dažreiz mātīte vienlaikus nēsā vairākus parazītu tēviņus. Vienīgais orgāns, kas turpina darboties, ir dzimumorgāns, kas ražo spermu, kura mātītei ir nepieciešama, lai vairotos.
Eiropas jūrasvelnu tēviņi dzimumgatavību sasniedz sešu gadu vecumā, kad ķermeņa garums ir 50,3 cm, bet mātītes – 14 gadu vecumā, kad ķermeņa garums ir 94 cm. Interesants ir zivju nārstošanas laiks, pie Britu salām tas ir martā–maijā, bet pie Pireneju pussalas krastiem janvārī–jūnijā. Nārsts notiek ievērojamā dziļumā – vismaz 400–2000 m. Mātītes iznērš ikrus līdz 9 m garās un 90 cm platās lentēs. Jaunās zivis uz grunts dzīvi pāriet 5–6 cm lielumā.
Zinātnieki atklājuši, ka šāda specifiska zivju vairošanās novedusi pie pilnīgas imunitātes zaudēšanas. Lai izvairītos no partneru atraidīšanas, makšķerniekiem ir jāatsakās no daudziem imūnajiem mehānismiem. Zinātnieki atzīst, ka viņi vēl nezina, kā zivis spēj pasargāt sevi no slimībām un patogēniem.
Avots: Lasi.lv
Raksts publicēts, sadarbībā ar Zivju fondu!
Mānekļa krāsa neseko zivij, bet gan makšķerniekam – Kristiāns Godiņš. “Ķeram lielo!” #24 epizode
