Pirms kāda laika žurnāls Medības lietotnē WhatsApp izveidoja interesentu grupu Asinspēdu suņi, kuras galvenais mērķis bija radīt vidi, kur mednieki var sazināties ar suņu īpašniekiem, kuri gatavi doties meklēt asinspēdas. Ar grupas palīdzību šajā laikā izdevies atrast diezgan daudz savainotu dzīvnieku, kā arī grupā pieejami daudzi reāli stāsti par to, kādos apstākļos daudziem ir izdevies vai nav izdevies atrast medījumu. Tomēr bieži stāstos izkristalizējas divas lielas kļūdas, ko pieļauj mednieki un kas galu galā arī neļauj viņiem pašiem un pēc tam varbūt arī citiem jau ar suni atrast medījumu. Šo divu kļūdu motīvs atkārtojas atkal un atkal pieredzējušu meklētāju stāstos.
1. kļūda. Nav asiņu, nav trāpīts!
Lai gan asinis ir ļoti laba indikācija tam, ka šāviens bijis sekmīgs, tomēr ne vienmēr un ne visos apstākļos parādīsies vai būs skaidri saskatāmas asinis. Ir pat bijuši gadījumi, kad ar gludstobra ieroci šauta mežacūka ar trāpījumu plaušās nogājusi vairāk nekā 300 metrus sniegā, bet pirmie asiņu pilieni parādās tikai pēc 300 metriem. Tas, cik daudz asiņu parādās šāviena vietā un ap to, ir arī atkarīgs no trāpījuma vietas un dzīvnieka. Ar mežacūkām ir vistrakāk, jo tagad, rudenī, tām ir milzīga tauku kārta, kas mēdz aizspiest brūci un asiņu pat ar labu trāpījumu nebūs daudz. Arī alnim, trāpot mazliet par augstu – plaušu galu rajonā, asinis var arī nebūt, jo tās nevis tek uz āru, bet gan sakrājas krūškurvī. Sniegā, protams, tas viss ir labāk redzams, arī tad, kad trāpījuma vietā ir daudz smalku asinspilīšu, bet bezsniega apstākļos to konstatēt būs gandrīz neiespējami. Tādēļ mednieka pienākums būtu, izanalizējot situāciju, šāviena distanci, dzīvnieka uzvedību pēc šāviena, saliekot visus apstākļus, tomēr izmantot apmācītu medību suni, kas pēdas pārbaudītu. Ētiski būtu pārbaudīt katru šāvienu, pat tad, ja šķiet, ka ir bijis garām.
Linda un Erco von Kiesow un aļņu bullis
Gaismā šauts alnis, šāviens apmēram 110 metru distancē no atbalsta ar .300 Win Mag. Nogaidām kādas divas stundas un ejam meklēt. Neviena asiņu piliena, tikai pēdas dubļos un šļoka avenēs šāviena vietā. Nolemju ņemt Erco, tās viņam pašas pirmās aļņa asinspēdas, bet treniņi bijuši daudz. Sāku iet ar pavadu, lai suns saprot, ko mēs darām, jo treniņi vienmēr ar pavadu. Noejam kādus 100 metrus, un suns mazliet apjūk, sāk riņķot. Maza piecu minūšu apmaldīšanās, jo tumšā mežā, kad divas reizes esi apgriezies ap savu asi, vairs neko nesaproti. Ejam atpakaļ uz sākumu. Uzlieku uz pēdām suni vēlreiz, noejam 50 metrus, un atkal suns apjūk. Noņemu pavadu, lai suns strādā. Jā, aiziet taisnā līnijā – GPS navigatorā redzu, kur iet suns. Izskatās, ka iet pa pēdām, bet turas no manis 30–50 metru distancē. Apmet loku, tad atgriežas atpakaļ uz to pašu taisno līniju. Un tad notiek labākais, kas var notikt. Nopīkst GPS un rāda, ka suns apstājies uz vietas. Ejot tuvāk, redzu, ka suns stāv un skatās manā virzienā, tātad kaut kas ir. Vēl viens solis un lukturīša gaismā redzams – alnis guļ. Pēdas no šāviena vietas ap 250–300 metru, un tā arī asinis neparādījās, atlika tikai uzticēties suņa degunam. Mednieks laimīgs. Pa dienu, kad vilka ārā, mednieki teica, ka viens asiņu receklis bijis 15 metrus no vietas, kur nokritis alnis.
Dzinējmedības, trešajā mastā šāvieni. Šauts uz briežu govi, ir asinspēdas uz ceļa, teļš pēc šāviena iekritis grāvī, piecēlies un aizgājis – asiņu nav. Suns jauns, apstākļi grūti, gājis bars – atšķetināt pēdas grūti, mežā ūdens. Ieejot mežā, asinis vairs nav redzamas, virziens, kurā devusies govs, nav saprotams. Atliek vien uzticēties sunim. Suns met lokus, bet nevar neko uzķert. Trešo reizi uzlieku sākumā, vispirms pavadā, tad palaižu vaļā. Apbrienam apkārt salijušam purvam, un eglītēs suns smalkā balsī sāk kaut ko dzīt, tad ieslēdzas baritons – rupjā balss. Tātad kontakts ar dzīvnieku. Ziņoju pārējiem medniekiem rācijā, lai gaida uz ceļa, bet viņi nepaspēj nostāties, suns ar briedi pārskrien pāri. Tie, kas redzēja, izšaut nevarēja, jo suns briedim pie pašām kājām. GPS navigatorā redzu, ka suns 560 metru distancē no manis apstājies pie upes. Eju turp, bet viens mednieks jau priekšā un stāsta, ka briedis ar suni ūdenī un suns nelaiž briedi no ūdens ārā. Nonāku līdz upei, brieža govs pie otra krasta ūdenī, suns malā. Komanda Šurp! – suns nost – šāviens. Sākotnēji divi trāpījumi ar gludo – vēderā zarnu rajonā, un priekškājā ar monolīta lodi, kas palikusi kaulos.
Morāle: 1) bez suņa šoreiz noteikti neatrastu, 2) asinspēdas meklēšana ir intīms un nesteidzīgs pasākums, uzmanīgi jāvēro suns. Kad trešo reizi nācām uz sākumu, mednieki jau sāka izmist. Mieru, tikai mieru! 3) suns atradīs arī tad, ja cilvēks ar aci asinis neredz.
9284 Monolīta lode, ko atrada priekškājas kaulā.
2. kļūda. Noteikti aizgāja tajā virzienā
Kad tiek raidīts šāviens, ir sava veida stress, kura laikā galvenais, uz ko koncentrējas mednieka smadzenes, ir mērķis. Apkārtējai videi tiek pievērsta mazāka uzmanība. Kad aizbraucam ar suni pārbaudīt asinspēdas, mednieks stāsta, ka dzīvnieks aizgāja vienā virzienā, bet suns nez kādēļ dodas citā. Nereti mednieks strīdas un apgalvo, ka suns nepareizi meklē! No tā arī pieredzējušiem meklētājiem izveidojies teiciens – uzticies sunim! Tas nozīmē, ka apmācīts suns asinspēdas atradīs labāk nekā mednieks, kuram šķiet, ka dzīvnieks meklējams citā virzienā. Pārliecība, ka dzīvnieks aizgājis konkrētā virzienā, bieži arī neļauj medījumu atrast, jo mednieks cītīgi meklē ne tur, kur ir medījums. Ja nav medību suņa, tad ieteicams sākt mest lokus ap šāviena vietu – no sākuma nelielus, pēc tam arvien lielākus, lai mēģinātu saprast, kur dzīvnieks patiešām aizgājis.
Aldis
Zvans. Šauts brieža teļš 18.45 uz rapšu lauka. Uz lauka redzamas asinis, bet teļa nav. Ir ziņa, ka tas ieskrējis mežā. Pošamies un ejam – liekam navigāciju, ņemam lukturi un ejam palīgā kolēģim. Nonākot šāviena vietā, sāk krēslot. Ieejot mežā, redzu, ka tas ir vecs, pieaudzis egļu mežs bez pameža un zāles apakšā. Asinspēdas ar aci vairs nav saskatāmas. Vakardienas stiprais lietus mums nekāds draugs nav! Kolēģis rāda virzienu, kur it kā pēc viņa domām aizskrējis zvērs, bet mans nu jau deviņus gadus uzticamais draugs un neaizstājamais palīgs Laiss liek noprast, ka norādītais virziens nebūs pareizais. Laižu Laisu vaļā no pavadas, un suns pazūd meža krēslā. Sekojot navigācijas virzienam, ejam pakaļ sunim. Navigators uzrāda, ka Laiss pēc noietiem 200 metriem pārtrauc kustību. Dodamies turp. Pēc divdesmit minūšu aktīva darba rezultāts rokā. Teļš guļ jaunaudzē. Laisam pateicība no kolēģa un teļa aknas kā samaksa.
Mārcis
Kaimiņu klubs. Šauts astoņos vakarā. Vienpadsmitos man uzraksta, ka nevarot atrast. Divpadsmitos esam klāt. Šauts teļam. Bijis liels briežu bars, un visi aizskrējuši mednieka virzienā gar labo roku. Mednieki perfekti sagatavojuši starta vietu – šāviena vietā zemē iesprausts koks un 30 metrus tālāk otrs koks, kur ir pirmās asinis. Suns no šāviena vietas ved ar loku līdz kokam pie asinīm un tur jau suņa uzņemtais virziens ir perpendikulārs mednieka norādītajam dzīvnieku skriešanas virzienam. Suns pagriežas pretēji tam, kā briežu bars aizskrējis, un ved uz mežu, no kurienes dzīvnieki iznākuši. 240 metri no šāviena vietas, daudz līkumu, daudz pagriezienu. Asiņu brīžiem ir daudz, brīžiem nav vispār. Bez suņa nereāli. Grāvī guļ teļš. Pateicoties suņa darbam, bāriņš mājās papildinās…
Mārcis Cielava
Vakarā zvana telefons – šauts uz diviem briežiem. Viens guļ, otru nevarot atrast. Stāsta situāciju un prasa manas domas, kā meklēt. Mednieks sazvanījis divus meklētājus. Es piesakos, ka varu aizbraukt palīgā. Abi ierodamies ar bavāriešiem notikuma vietā. Izlozējam, kuram tas gods iet meklēt. Kolēģis ies ar Nidu meklēt, bet es ar Bafu gaidu pie auto. Ja būs gulošs, tad treniņa nolūkā iziešu pēdas kā otrais, bet, ja būs dzīvs, tad laidīšu suni palīgā, lai pa diviem vieglāk noturēt.
Medniekam situācija bijusi šāda. Meža vidū sastādīti bērziņi – pavasara stādījumā iznāk krēslā trīs špīseri. Raidīts šāviens uz to, kam mazākie ragi, – ir atsitiens. Skatās termomonoklī, kur aizkries, bet ierīce nav ieslēgta. Paskatās optikā – gabalu tālāk divi špīseri iet, piestāj, iet, piestāj… Šāviens uz to, kam mazākie ragi. Atsitiens, un otrs medījums krīt uz vietas. Mednieks dodas meklēt un otrā šāviena vietā atrod medījumu, bet pirmajam šāvienam rezultātu nevar atrast.
Mans kolēģis ar mednieku aiziet uz pirmā šāviena vietu un laiž suni vaļā. Meklē kādas minūtes divdesmit. Sauc mani, lai es ejot palīgā – nevarot atrast pēdas. Pieeju pie mednieka un prasu, kur varēja būt pirmais šāviens un kur guļ otrais briedis. Mans kolēģis ar suni stāvot pie otrā medījuma. Un pirmā šāviena vieta ir apmēram te, kur esam mēs. Sunim saku, lai meklē. Suns apiet vienu loku ap mani un met otru nedaudz lielāku, tad apstājas – deguns pie zemes un aste sāk aktīvi luncināties. Es saku, ka atrada pēdas, tagad jāseko sunim. Suns lēni un prātīgi iet… apstājas, noiet no pēdām uz meža pusi, paiet desmit metrus atpakaļ un iet gar mežu. Ierauga priekšā manu kolēģi ar otru suni un apstājas. Uzmundrinu, ka labs suns, un saku, lai meklē. Suns pārliecinoši pieved pie otrā brieža, kas nokritis uz vietas. Es saprotu, ka mans suns šādi ved tikai pa asinspēdām – saku, ka tur jābūt diviem trāpījumiem. Sākam meklēt trāpījuma vietas, valstām briedi, ņemamies ne pa jokam, taustām spalvu, bāžam pirkstus trāpījuma vietās, lai saprastu, kurš ieejošais un kurš izejošais… un pēc kādas trešās pārvelšanas reizes atrodam vēl vienu trāpījumu, kas asinis nav devis laukā. Secinām, ka špīserim trāpīts divreiz. Mednieks kļuva domīgs, bet es viņu slavēju par uzcītīgu meklēšanu!
Artis Čukna
Zvana mednieks, esot šauta mežacūka. Šāviena vietā dažas piles asiņu. Sarunājam meklēšanu atlikt un doties meklēt no rīta. Šāviena vietā nedaudz asiņu, pēc krāsas spriežu, ka trāpījums vēdera rajonā. Ejot mežā, atrodam vēl nedaudz asiņu un gabaliņu zarnas. Tālāk asiņu nav un sunim nojūk pēdas, jo šajā vietā liels dzīvnieku blīvums. Dodamies uz sākuma pozīciju un ejam vēlreiz, bet šoreiz jau pavadā. Suns aizved atkal līdz pēdējai vietai, kur bija asinis, un tālāk jau ved pa brikšņiem, metot līkumus. Pēc noietiem apmēram 250 metriem eglītēs suns apstājas un pavada vairs nav nostiepta. Lienu iekšā, un medījums atrasts. Trāpījums vēdera apakšdaļā.
Gatavojam Fredija Krīgera pirkstiņus itāļu gaumē! No dabas līdz galdam #14
Abonē uz 10 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības janvāra numurā lasi par briežu izšaušanu!
