Latvijā dzērves ir sastopamas bieži, taču tās neietilpst medījamo sugu sarakstā. Vairākos ASV štatos, piemēram, Teksasā, Kolorādo, Kanzasā, Oklahomā, Montānā un citviet, dzērvju medības ir ne vien atļautas, bet arī ierasta prakse rudens un ziemas sezonā. Tiesa, medītas tiek Kanādas dzērves, nevis pelēkās dzērves, kas ir sastopamas Latvijā. Tās medī līdzīgi kā zosis – izvietojot slēpņus uz nokultiem labības laukiem un izliekot mānekļus. Neraugoties uz dzērves lielo izmēru, viesmedniekiem, kas dodas šo putnu medībās, iesaka izvēlēties divpadsmitā kalibra skrotis. Tas tādēļ, ka šāviens tiek raidīts putna garajā kaklā. Šo lielo putnu populācijas kontrole notiek tādēļ, ka tie lielos baros barojas lauksaimniecības kultūru laukos. Kā norāda ASV Lauksaimniecības departaments, viens dzērvju bars, kas sastāv no apmēram simt putniem, trīs dienu laikā spēj līdz melnzemei nokopt trīs hektāru lielu kukurūzas lauku. Zinātāji stāsta, ka gaļa esot ar izteiksmīgu garšu, vairāk atgādina liellopu, nevis putnu. Varbūt tādēļ amerikāņi dzērves gaļu mēdz dēvēt debesu steiku.
Jā, amerikāņi medī un ēd ne vien dzērves, bet arī vardes. Vēsturiski gan varžu ēšana nav nekas neparasts. Senajā Ķīnā tās audzēja gaļai, ir pierādījumi, ka tās ēduši arī acteki, bet sešpadsmitajā gadsimtā mūki vardes pasludināja par piederīgām zivīm, lai tās drīkstētu ēst laikā, kad gaļu nedrīkstēja ēst reliģisku apsvērumu dēļ. Mūsdienās visbiežāk medī Amerikas vēršvardes, kas izmērā mēdz sasniegt pat 20 centimetrus. Vairākos štatos tās uzskata par invazīvām un tās medī tumsā, brienot pa ūdeni, vai no laivas ar šķēpam vai garai dakšai līdzīgu ieroci. Pēcāk, kad izdevies tikt pie vairākām vardēm, tās apstrādā. Gaļu, kas visvairāk ir pie pakaļkājām, var fritēt eļļā, grilēt, cept.
Pasaulē medī arī dažādas pērtiķu sugas. Āfrikā tie ir sarkandibena mērkaķi, zaļie mērkaķi, diadēmas mērkaķi, gverecas un paviāni. Bieži vien tos ir iespējams sagaidīt un nomedīt pie kādas ūdenstilpes, izmantojot nelielu kalibru, piemēram, .243 Winchester.
Ja nezini, kā izskatās iguāna, iztēlojies lielu zaļu ķirzaku. Reizēm to mēdz turēt arī kā mājdzīvnieku, taču ASV Floridas štatā tās ir atļauts medīt. Lielākoties tādēļ, ka tā ir invazīvā suga, kas barojas ar vietējo pūču un bruņurupuču olām, rok alas, kas izraisa zemes iegrūšanu. Tās medī ar neliela kalibra karabīnēm vai pat pneimatiskajiem ieročiem. Reizēm tās ķer arī ar garu mietu, kura galā ir cilpa, taču šādā tehnikā ir jāspēj pielavīties diezgan tuvu dzīvniekam. Kad iguāna ir nomedīta, to var pagatavot dažādos veidos. Visvairāk gaļas iespējams iegūt no astes un pakaļkājām.
Lūsis Dagdā, suņa palīgā saucieni, kad to nes prom vilks, un lāča uzbruks zirgiem. Meža ziņas #9
Žurnāla Medības maija numurā lasi par ballistisko kalkulatoru
