Jaunākajā žurnāla “Mājas Viesis” numurā (20. februārī) būs raksts par medībām iepriekšējā gadsimta septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados. Atmiņās par “ģēģerēšanu” dalīsies arī bijušie augsta ranga vīri, tostarp Alfreds Čepānis.
Tiekamies ar Alfredu Čepāni, 52 gadu mednieka pieredze, viņa mājās, kur saimnieks izrāda savu trofeju kolekciju. Tā tiešām ir iespaidīga- nomedīta antilope, lācis, zebra… Staltbriežu ragi novērtēti ar desmit sudraba medaļām!
“Nu jau labu laiku žurnālisti mani neuzrunā, iespējams, šerpās valodas dēļ,” smīnēdams teic mājas saimnieks.
Viņam pēc joka nav jālien kabatā, raug, kārtējais: “Ierasti vecums nāk ar prātu, zināšanām, pieredzi… Kādam tas atnāca viens.” Pašironija! Protams, nav vairs tik stiprs kā rutks, taču par veselības problēmām nesūdzas – vīru runās tas nav cienīgi.
Medību gaitu sākums
Beidzis kompartijas skolu, Alfreds Čepānis savas darba gaitas sāka 1967. gadā, kad izveidoja Ventspils rajonu. Tur gadu strādājis par kolhoza “Komunisma ceļš” (vēlāk “Ventava”) priekšsēdētāja vietnieku.
“Toreiz biju svaigi precējies, lai arī brīvā laika bija maz, tomēr atteikt priekšniekam izpalīdzēt medībās dzīt mežacūkas nespēju. Ja priekšnieks lūdz, jāiet. Nākamajā dienā jau uzrakstīju iesniegumu, lai iestātos Mednieku un makšķernieku biedrībā,” atceras Alfreds Čepānis.
Kopš tā laika medības viņam ir svēta lieta, medī joprojām, galvenokārt Kurzemē, Ventspils pusē, kur strādāts divpadsmit gadu, Liepājā. Par dzinēju gan vairs neiet.
Nu tad kādu amizantāko mednieka stāstu!
“Tas notika jau pasen Ventspils pusē. Draņķīgi lietains laiks, sēžu tornī… Labu laiku nekā, tad piepeši dzirdu bauro briedis. Iepūšu taurītē, ko esmu iegādājies Austrijā. Atsaucas! Es no luktas lejā un eju uz baurošanas pusi. Patumšs, dzirdu – atkal aiz izcirtuma bauro. Ieskatos tālskatī, redzu – pretī tāds pat vecis kā es… ar taurīti! Uz celma izdzērām polšu un šķīrāmies.”
Medīts pat Āfrikā
“Esmu medījis ne vien Baltijas valstīs, bet arī Krievijā, Skandināvijā un pat Āfrikā, kur nošāvu antilopi, žirafi… Padomju laikā medīju tā dēvētajā otrajā līmenī – kopā ar ietekmīgiem ministriem. Militārajiem bija savas – atsevišķas medību platības, reti kad bija kopā ar civilajiem.
Astoņdesmito gadu beigās mani pie sevis medībās Zviedrijā ielūdza Jānis Ķirsis. Padomju laikā bija pamatīga birokrātija, lai tiktu pāri robežai… Robežsargiem bija jāuzrāda visādi dokumenti, galvenais uztaisīt akmeņainu sejas izteiksmi un nedod Dievs smaidīt… Zviedrijā medīju aļņus, bukus. Kārtība – perfekta, iepriekšējā dienā pārbauda šautuvē, cik precīzi spēj šaut. Tikai tad ļauj piedalīties medībās.
Jūs esot iekritis Ohotskas jūrā?
“Tā gadījās, kad biju medībās Sibīrijā. Labi, ka tiku ārā, foto tehnika gan noslīka… Magadanā nomedīju lāci – zīmīgi, ka tieši tajā dienā, kad manai meitai piedzima pirmais dēls. Par lāča ādas atgādāšana uz Rīgu samaksāju bargu naudu, toties šī trofeja kādus trīs gadus bija lielākā (garums no purna līdz astei – 2, 40 cm) Latvijā. Lāča galvaskauss novērtēts ar zelta medaļu! Te nu, lūk, to varat apskatīt!
Kura trofeja – paša visiekārotākā?
“Šī – medņa! Tas notika 1990.gadā Gulbenes pusē –Lejasciemā, kur dzīvoja četri brāļi, kaislīgi mežinieki. Vienam no viņiem – Ilgvaram Stīpniekam lūdzu rast iespēju nomedīt medni. Labi, bet tu man izpalīdzi dabūt auto žiguli! Toreiz biju Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, kāda runa! Domāts – darīts, viņam žigulis, man – mednis. Te nu tas tagad tup zarā,” Alfreds norāda uz izbāzeni pie sienas.
Kā ar nomedīto zvēru dvēselēm? Vai netraucē mājas mieru?
“Sapņos bieži redzu sevi medībās. Pat zinu vietas, no kuras var iznākt briedis, mežacūka… Notēmēju, spiežu mēlīti, bet neiznāk… Dzīvnieku dvēseles mani liek mierā. Nezinu, vai nokļūšu paradīzē vai ellē? Kāds vīrs ticis viņsaulē un gribējis saprast, kur tad īsti atrodas. Pavēris katlam vāku – tur sēž kaimiņš, pavēris otram vāku – tur tup priekšnieks, trešajā katlā – sievasmāte… Nē, te tomēr ir paradīze!”
