Samtainās ausis un nedaudz bēdīgās acis, mūžīgi kustīgā aste un košais krāsojums, vienmēr jautrais prāts – tās ir īpašības, kas liek šo šķirni no sirds mīlēt ļoti lielai daļai suņinieku visā pasaulē. Spēja nenogurstot dzīt zvēru medībās, lieliskā oža, muzikālā balss un pašaizliedzība ir īpašības, kas apmierina jebkuru mednieku, bet spīts un aizrautība, kā arī izteiktais bara instinkts vienmēr ir izaicinājums suņa apmācības periodā.
Īpašības un pielietojums
Bīgls ir neliels, kompakts suns ar spēcīgām kājām, garām ausīm un gludu, cietu vilnu. Apmatojuma tips ļauj sunim strādāt arī dziļā sniegā, jo dzīvnieks it kā peld, vilna nepieķep un uz tās neveidojas ledus bumbiņas. To oža ir viena no labākajām pasaulē! Labāka ir tikai slavenajam bladhaundam. Pērnā gadsimta piecdesmitajos gados tika veikts eksperiments – 4000 kvadrātmetru lielā laukā palaida peli. Foksterjeram vajadzēja 15 minūtes, skotu terjers peli neatrada vispār, bet bīglam pietika ar mazāk nekā minūti, lai atrastu grauzēju.
Bīgli ir izcili pēdu meklēšanā uz zemes un virsmām. Šos suņus veiksmīgi izmanto muitas darbā, dažādu apslēptu vielu un lietu meklēšanā, bet neiesaista sniega lavīnu upuru meklējumos, jo bīgla spējas nav tik izcilas, kad darīšana ir ar augšējās ožas izmantošanu.
Šiem suņiem piemīt arī muzikāla balss. Pēc reju intensitātes, veida un toņa, nemaz neredzot savu suni, mednieks var saprast, kādā stadijā ir suņa darbs, kas notiek ar dzīvnieku un kur tas ir. Šāda īpašība ir sevišķi vērtīga Latvijā iecienītajās pārnadžu medībās vai ejot pa ievainota dzīvnieka pēdām meža biezoknī. Te jāpiebilst, ka, dzenot briežus un stirnas, bīgls ir ļoti noderīgs palīgs, jo iet samērā lēni, pārlieku netramda dzīvnieku, bet saimniekam pastāvīgi ziņo par darbu un atrašanās vietu. Savukārt mežacūkas dzīt ar bīglu nevar, jo šīs šķirnes suns iet ar apakšējo ožu un galvu nepaceļ no zemes. Viņš var vienkārši uzskriet mežacūkai virsū un iet bojā! Sus scrofa medībās bīglu var izmantot, meklējot šo ievainoto lopu, bet tikai vedot suni pie pavadas, kā to dara Skandināvijā un citur Eiropā, jo, kā zināms, ievainota mežacūka ir īpaši bīstama.
Vēl viens pilnīgi netradicionāls bīgla pielietojums ir ūdensputnu medības. Pirmajā brīdi šķiet neticami, neiespējami, muļķīgi, jo bīgls taču esot nekontrolējams. Bet tā nav. Kāds Krievijas mednieks atklāj bīgla priekšrocības, medījot ūdensputnus, un kā galveno min atkal jau suņa balsi, riešanas manieri. Kad visi citi mednieki ar suņiem vai bez pastāvīgi ir gatavībā, sastinguši, jo nekad nezina, kad no niedrēm pacelsies putns, un tādēļ bieži šauj garām, bīglu saimniekam suns padod signālu, jo, tiklīdz atrod putnu niedrēs, ierejas un tikai tad ceļ lidoni. Ir pat redzēti medījumu aportējoši (apporter – atnest, franču val.) bīgli, un tas nav medniekstāsts – tikai cītīgu treniņu rezultāts.
Viena no šķirnes pamatīpašībām – iedzimtā aizraušanās ar savu darbu – darījusi raizes ne vienam vien medniekam.
Nereti dzirdēts: “Bīglu nevar ņemt, tas ir ietiepīgs, slikti pakļaujas apmācībai, bet, ja aizskries mežā, varēsi ilgi meklēt!” Pārfrāzējot slaveno teicienu par negaršīgajiem kaķiem, jāsaka – vienkārši jāmāk tos mācīt!
Bīglam ir vajadzīga īpaša pieeja. Dažubrīd stingrība, dažubrīd atjautība, konsekvence un, protams, apbalvošana par katru pareizi izpildītu komandu.
Dzinēja darbs un asinspēdu iešana jāsāk agri (5 – 7 mēnešu vecumā), bet noteikti tikai pēc pamata paklausības kursa apgūšanas. Īpaši svarīgi ir iemācīt atgriezties, jo, kā jau minēts, aizraušanās ar pēdām ir bīgla vājais punkts. Atsaukšanu jāsāk mācīt jau no pirmās dienas, kad suns ir mājās, lai komanda šurp! tiek iekalta zemapziņā un suns to pildītu nedomājot. Ideāli, ja ir pieredzējis suns, kurš visu parādīs, bet, ja nav, saimniekam pašam jāmāca jaunais bīglēns. Apmācības process ir atsevišķa raksta tēma.
Latvijā
Saskaroties ar jautājumu, vai bīglus izmanto medībās Latvijā, pirmā reakcija no apkārtējo puses un domas paša galvā liecina par praktiski pilnīgu šīs šķirnes ignorēšanu no mednieku puses. Bet, papētot situāciju, atklājas, ka tā nebūt nav! Bīglus izmanto dzinējmedībās un asinspēdu izsekošanai, taču, lai cik medniekiem jautātu, par zaķu medībām ar bīgliem neviens nav dzirdējis. Sak, zaķu vienkārši nav! Raksta autorei ir izdevies pārmīt dažus vārdus ar bīglu īpašniekiem. Liepājas puses mednieks Jānis Česters stāsta, ka bīglu viņam palīdzējuši izvēlēties bērni. Tas esot labs kompromiss, jo šķirnei piemīt izcilas darba spējas un izmērā nelielais, neagresīvais suns lieliski iekļaujas ģimenē un labi jūtas pilsētas dzīvoklī. Par labu šim lēmumam liecināja arī komentāri par darba gaitām un suņa noderīgumu. Labāku medību suni nevar gribēt! – tāds ir secinājums un daudzu aktīvo mednieku viedoklis. Tradicionāli ar bīgliem iet dzinējmedībās, taču, ņemot vērā vairākus suņu nāves gadījumus darbā, J. Česters nolēmis savu kucīti Čelsiju mācīt tikai darbam pa asinspēdām. Apmācību viņš ir sācis jau trīsarpus mēnešu vecumā, pie tam paralēli ar paklausības kursu. Kurzemes mednieks Jānis, kam pieder divas bīglu meitenes, stāsta, ka reālajās medībās devies tikai tad, kad sunes sasniegušas gada vecumu. Pirms tam bijušas paklausības nodarbības, ikdienas treniņi, pastaigas savvaļā, lai suņi aprod ar savu lomu, apvidu, iepazīstas ar smaržām. Par savu izvēli Jānis saka: “Bīglus ņēmu pēc diskusijām ar citiem medniekiem un arī pēc ergonomiskiem apsvērumiem – pilsētas dzīvoklim un apstākļiem tā ir ideāli piemērota šķirne.”
Galvenais bīgla personības un darba iemaņu izveidē ir mācības. Ierindas medniekam nav laika ņemties ar suni, tādēļ daudzi izvēlas laikas. Tās var turēt voljērā. Šīs šķirnes suns neprasa īpašu uzmanību un ir noderīgs medībās. Parasti jau laikas nāk no strādājošu vecāku līnijām un kucēnam daudz kas no darba iemaņām ir iedzimts. Šeit gan vietā piebilst, ka lielākā daļa laiku netiek mācītas klasiskajā izpratnē – tās vienkārši ņem uz mežu un skatās, kas notiks. Ar nožēlu jāatzīst, ka par suņa klasisku mācīšanu interesējas tikai neliela daļa Latvijas mednieku. Un tā ir ne tikai Latvijā… Instinktu pārmantojamība ir raksturīga arī bīgliem un citām medību suņu šķirnēm – jo vairāk strādā vecāki, jo labākas būs kucēnu darba īpašības. Apmācības ziņā ir tāda pati aina – jo labāk apmācīti vecāki, jo lielāka nosliece uz paklausību būs viņu bērniem. Bīgla izcilā oža un muzikālā balss ir lielisks papildinājums darba sparam, bet tieši aizraušanās ar pēdu dzīšanu ir iemesls daudzu bīglu pazušanai un mednieku raizēm par suni. Lai suns būtu atsaucams, paklausībai jābūt pamatīgi iekaltai zemapziņā, jāmāca nevis balss komandas, bet gan svilpes vai taures signāli, un ieteicams tomēr iegādāties GPS kaklasiksnu, kas dos iespēju noteikt suņa atrašanās vietu. Daži modeļi ir aprīkoti arī ar rāciju, lai sunim varētu dot komandu no liela attāluma.
Vēl viena zīmīga bīgla īpašība – tas ir bara suns. No vienas puses, tas nozīmē, ka divi un vairāk bīgli veido savu bariņu, mijiedarbojas un ir noslēgtāki ārējai ietekmei, bet, no otras puses, tie daudz vieglāk pieņem līderi un ar labpatiku pakļaujas tam. Ja cilvēks spēj noturēt līdera pozīcijas, kaut vai pamatinstinktu līmenī kā barības sagādnieks, tad ar bīglu ir vieglāk veidot panākumiem bagātas partnerattiecības gan medībās, gan mājās.
Ģimenes suns
Bīgla kucēns ir viens no neatvairāmākajiem, aizkustinošākajiem mīļuma simboliem daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Protams, mednieki uz suņiem skatās citādi, bet reti kuram medniekam nav ģimenes… Un kucēna izskats nebūt nav mānīgs, no jaukā purniņa ar samtainajām ausīm izaug tikpat mīlīgs, neagresīvs, līdz vecumdienām pastāvīgi jautrs suns, kurš sagādās milzumu prieka visiem ģimenē. Bīgli ir draudzīgi ar bērniem un citiem mājdzīvniekiem, neagresīvi pret citiem suņiem, viegli kopjami, veselīgi, ne pārāk ēdelīgi. Tie lieliski iederas katrā ģimenē, ir pastāvīgi pastaigu kompanjoni, piemēroti jebkuram suņu sporta veidam, izņemot kamanu vilkšanu.
Vēsture
Piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras sengrieķu vēsturnieks Ksenofons apraksta medību suni, kas izskata ziņā ļoti līdzinās bīglam un izmantots zaķu medībām un pēdu darbam. Lielbritānijā, kur šķirne piedzīvoja savu uzplaukumu un vēl šodien ir populāra, tie nonākuši kopā ar Romas karaspēku. Vienpadsmitajā gadsimtā karalis Viljams I Iekarotājs Anglijā ieveda talbota šķirnes suni. Talbots bija sniegbalts suns, lēns, ar izcilu ožu. Talbota suņi bija izveidoti no Santhuberta dzinējsuņiem, kas bija astotā gadsimta suņu šķirne. Angļi talbotu sakrustoja ar greihaundu, lai piešķirtu šķirnei lielāku ātrumu. Talbots kā šķirne jau sen ir izmiris, bet no talbota astoņpadsmitajā gadsimtā tika izveidots dienviddzinējsuns un ziemeļbīgls, kas savukārt kļuva par mūsdienu bīgla priekštečiem.
Deviņpadsmitā gadsimta 30. gados garīdznieks Filips Hanivuds Eseksā izveidoja bīglu suņu baru, un ir uzskats, ka šie suņi kļuva par mūsdienu bīgla tiešajiem priekštečiem. Hanivuda bīgli bija maza auguma, augstums skaustā – apmēram 25 cm, un tie bija sniegbalti kā talboti. Hanivuda darbu turpināja Tomass Džonsons, kurš centās izveidot atraktīvu un talantīgu medību suni. Džonsons bīglam izveidoja divus tipus: asspalvaino bīglu un īsspalvaino bīglu. Asspalvainais bīgls kā šķirnes variācija izdzīvoja līdz divdesmitā gadsimta sākumam, bet mūsdienās tas ir izmiris.
Bīgla standarti sāka veidoties deviņpadsmitā gadsimta 40. gados. Tomēr jaunā šķirne bija ļoti dažāda gan izmērā, gan raksturā. Bīgli 1856. gadā joprojām dalījās četrās grupās: vidējos, pundurbīglos, lapsu bīglos, asspalvainajos bīglos jeb terjerbīglos. 1890. gadā tika nodibināts bīglu suņu klubs un deklarēti pirmie šķirnes standarti.
Šķirnes nosaukums
Vikipēdija ziņo, ka saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu pirmo reizi šķirnes vārds literatūrā tiek pieminēts 1475. gadā. Nav ziņu par to, kā sunim radies šāds apzīmējums, tomēr ir vairākas versijas: vārds bīgls ir cēlies no franču valodas vārda begueule, kas nozīmē – atvērta rīkle jeb plaši atvērta mute; otra versija – vārds ir cēlies no vecangļu valodas beag un nozīmē – mazs; vēl viena versija vārda bīgls izcelšanos saista ar franču vārdu beugler, kas nozīmē – apakšā; pēdējā versija pieļauj, ka vārds cēlies no vācu valodas begele un nozīmē – rāties. Te gan beigās gribētos pielikt klāt mazu smaidiņu, jo bīgli ir amizants izaicinājums katram saimniekam!
Kad seja kā dibens, bet briedim ar roku uzšauj pļauku! “Šauj garām!” 354.epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
