Ir tikai 2023. gada pats septembra sākums, un briežu buļļi Talsu novada Valgalciema pusē tikai vēl gatavojas tādam lielākam uznācienam, paretam kādam bullim iebaurojoties. Taču viens bullis bija izteikti ļoti aktīvs netālu no pašām mājām. Tas savu varenību jau bija izrādījis septembra pirmajās dienās noteiktā apgabalā. Kāds viņš bija? Tāds vēl nebija redzēts. Vēl kādu darbdienas vakaru bija dzirdēts turpat netālu, par ko ziņoja sievas vecāki, ka neļaujot gulēt un visu nakti ārdoties.
Nu vairs nebija miera, jāredz un jāsatiek šis brašulis. Pienāca piektdienas vakars pēc darba.
Kavēšanās, netikšana iecerētajā laikā mežā tajā vietā, kur briežu bullis varētu būt. Knaši steidzos uz saviem laukiem, ātri pārģērbos, ieliku suni voljērā, lai tas neizdomātu man sekot. Steigšus aizdesoju uz meža cirsmu, jo ap pulksten astoņiem vakaros esot sākušās viņa aktivitātes. Vējš bija man labvēlīgs, apsēdos uz sava krēsliņa, kas bija paņemts līdzi, atstutēju ieroci pret celmu, saliku fotoaparātu, ja nu izdotos to nofotografēt.
Primārais bija izpētīt, kāds tas bullis ir, vai drīkstētu tādu medīt. Mums kolektīvā ir noruna, ka medījam indivīdus ar spīļveida žuburiem raga galā un, ja nu gadās kārtīgs medaļnieks, tad vismaz četri žuburi ragu galos, ne mazāk. Taču vakars bija gana silts, draugs iebaurojās vien divas trīs reizes, tā pavisam maz un nedomāja tuvoties cirsmai, kur biju apsēdies. Veselu stundu mani aplidoja lieli odu bari kā pavasarī, sakoda ausu galus un vaigus tā, ka likās – kāds mani aprunā. Kā saka – kad vaigi deg, tad kāds aprunā. Steigā mājās biju aizmirsis somā ielikt Thermacell odu atbaidītāju un arī smidzināmo, tā ka bija vien jāciešas.
Sāka krēslot, jutu, ka nekā nebūs. Nolēmu, ka rīta stundai zelts mutē, tādēļ nolēmu iet bulli skatīt no rīta, kas man vairāk tīk un fotogrāfijas sanāktu skaistas. Nakts, uztrūkstos no miega, aizeju darīšanās, pacielēju ar termiķi, kas notiek pašu ābeļdārzā, absolūta nulle. Paklausījos, vai kāds nebauro, pilnīgs klusums. Nospriedu, švaki būs, naktis siltas, taču no rīta iešu vienalga.
Agrā rītā kāds mani ar skaļu rēcienu pamodināja un ziņoja par savu esamību mājas tuvumā. Ieskatījos termiķī, taču baurotāja virzienā koki priekšā un bullis nav saskatāms. Varēja secināt tikai, ka tas ir, iespējams, 200–300 metru attālumā un nāk no tās cirsmas puses, kur iepriekš sēdēju. Mājas ābeļdārzā nofiksēju divas briežu govis un divus teliņus, kas fenderēja ābolus. Vajadzēja pārdomāt, kā tikt ārā no mājas, lai tos nesabiedētu. Noteikti sadzirdēs, un suns sāks riet. Taču jāriskē ir. Suns izrādījās ļoti saprotošs. Čukstus teicu, ka jāiet ir vietiņā, un viņš klusu, bez rējieniem prom uz voljēru. Brieži turpināja ēst netraucēti.
Ātri saģērbos, paķēru līdzi visu nepieciešamo. Nu tā vismaz likās. Sāka strauji aust gaisma, un mans bullis raitā solī devās prom un nemaz nedomāja tuvoties briežu govīm. Skatoties termiķī, virzījos uz buļļa pusi, cenšoties neuzskriet virsū briežu govīm. Ak vai, tas bauroja pavisam reti un no manis attālinājās. No plānotās cirsmas, tas, paretam iebaurojoties, devās uz blakus esošo cirsmu, kur nemaz tik viegli un klusu klāt netikt. Taču jāmēģina ir. Kā šis bauro, es paskrienu, kā šis bauro, paskrienu. Taču bullis i nedomā apstāties un turpina savu ceļu.
Tieku līdz otrai cirsmai, turpat arī tornītis, kurā uzkāpju cerībā, ka varbūt dabūšu redzēt citu bulli, varbūt tā konkurentu. Apkārt migla un slikta redzamība. Tikai tagad saprotu, ka, visu laiku raugoties termiķī, esmu mājās aizmirsis brilles! Pusstundu nosēžu, bullis jau aizgājis patālu no manis un pāri ceļam. Nolemju, ka tam nesekošu un tornītī arī vairs nesēdēšu. Brakšķēdams devos droši caur zariem uz mājām. Biju pusceļā, kā pēkšņi bullis sāka intensīvāk baurot un nākt atpakaļ uz cirsmu, kurā bija tornītis. Ko nu? A ja nu tomēr satieku viņu un dabūju izvērtēt? Kājas sāka steigšus kustēties, un teciņus biju atpakaļ tornītī.
Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kā jutu, ka bullis gar mežmalu tuvojas pa krūmiem. Vēl nez kāpēc padomāju, jāpalauž turpat blakus esošie sausie egļu zari. Tas tuvojās, taču joprojām nebija saskatāms. Pēc kāda laiciņa caur krūmiem ieraugu ragus, bet tikai vienā pusē, kur ir četri žuburi galos. Taču šis nedomā nākt sevi parādīt pilnībā. Paiet vēl kāds laiks, un nu jau parādās visa buļļa galva. Liekas četri un trīs žuburi ragu galos, tātad nav medījams, bet foto noteikti būs. Tomēr nē, šis kā modelis groza galvu un atrāda, ka ir četri un četri žuburi ragu galos, ir arī gana labs, medaļa noteikti būs.
Vēl gan galvā šaudās domas, varbūt tomēr ne? Nofotografēju, uztaisu arī mazu video un vēl jāpapēta optikā lielākā palielinājumā. Nē, viņam tak ir pat pieci un četri ragu galos, tomēr laikam ņemšu. Bullis pagrieza galvu meža virzienā ar skatu no manis, tad izdarīju liktenīgo šāvienu un dzīvnieks sabruka turpat uz vietas. Pēc laika pietuvojos, papriecājos par medījumu, noziņoju sistēmā Mednis, informēju kolektīva vadītāju un ieliku bildi kolektīva WhatsApp grupā.
Tālāk gan bija jādomā, kā medījumu dabūt ārā no cirsmas līdz nepilna kilometra attālumā esošajai mājai. Vēlāk gan daudz domāju – varbūt tomēr vēl vajadzēja kādus gadus divus neaiztikt, būtu vēl izcilāks rezultāts? Varbūt vēl vajadzēja ļaut pastrādāt kādu nedēļu? Taču te gan jāpiebilst it kā sevis mierinājumam, ka mūsu pusē buļļi neuzturas, tie ienāk no kaimiņu teritorijas. Skaidrs ir viens, ka nākamo nemedīšu, ja nebūs labāks par jau visiem manis nomedītajiem, tikai un vienīgi selektīvi! Katram medījumam vajag savu medniekstāstu! Šauj garām!
Morāle: Kļūdīties var katrs, bet no kļūdām jāmācās, meklējot nākamo medījumu!
Mazliet stalbriežu riesta drāmas; trīs kritēriji, lai izvēlētos termoierīci. Video bloga #81 epizode
Abonē žurnālu Medības!
