Teksts un foto: Simons K.Barrs
Doma par medībām visaugstākajā pieejamajā vietā pasaulē radās Nebraskā (ASV), kas savukārt ir viena no līdzenākajām vietām, kas jebkad apmeklēta. Tur atrodas munīcijas ražotāja Hornady galvenā mītne, kur pie sienas izlikts dīvaina izskata radījums. Tas daļēji izskatās pēc kādas kalnu aitas, daļēji pēc kazas, atgādinot būtni, kas varētu iedvesmot Tolkīna romānus.
Tā ir t. s. zilā aita – bharal, kā to dēvē vietējie Himalaju iedzīvotāji. Šo konkrēto dzīvnieku Ķīnā nomedījis Stīvs Hornadijs, kad tur medības vēl bija atļautas. Mūsdienās vairs nav iespējams legāli medīt Ķīnā, taču šis dīvainais dzīvnieks iedvesmoja mani rast risinājumu. Es ne tikai gribēju redzēt zilo aitu tās dabiskajā vide, bet arī alku pēc īsta piedzīvojuma – doties turp, kur retais bijis, kā arī piedzīvot Viktorijas un Edvarda laikmeta priekšteču ekspedīcijas garu.
Medības Ķīnā tika aizliegtas pirms kādiem desmit gadiem, tomēr tikšanās ar pieredzējušo dāņu mednieku Jensu Kjēru Knudsenu atvēra man acis, ļaujot ieraudzīt citu galamērķi. Nepālas Himalajus. “Tās patiešām ir grūtas medības,” sacīja Jens. “Iespējams, vissarežģītākās.” Un, kad Jens, šajā ziņā būdams veterāns ar bagātīgu pieredzi, saka ko tādu, tad zini – tas patiešām ir izaicinājums. Tomēr deglis bija aizdedzies, un es sāku izpēti.
Par medībām Himalajos informācijas ir maz, tādēļ vajadzēja mazliet padarboties, lai kaut ko par to uzzinātu. Jens ieteica kompāniju Global Safaris Nepal, un pat tad ar pieredzējušas kompānijas palīdzību bija vajadzīgi divi gadi, lai visu saplānotu. Nepālā medī stingri noteiktu dzīvnieku skaitu. Tikai divdesmit zilās aitas un desmit Himalaju tārus, un šīs atļaujas tiek pārdotas izsolēs vietējiem un ārvalstu medniekiem.
Cena atkarīga no pieprasījuma, tādēļ tā ir kā loterija. Ierodoties Katmandu, man pievienojās amerikāņu mednieks Mats Faulers. Mēs ātri sadraudzējāmies, jo medības ir spēcīgs vienojošs faktors. Mēs jutāmies gatavi šīm medībām. Es pats vairākus mēnešus trenējos, staigājot pa Skotijas kalniem, skrienot septiņus kilometrus vienā piegājienā. Es biju ļoti satraukts un nevarēju vien sagaidīt, kad dosimies piedzīvojumā. Medījot Kirgizstānā Vidusāzijas aibeksu, es cietu no augstuma slimības.
Zināju, ka neatkarīgi no tā, cik fiziski sagatavots esmu, es būšu neaizsargāts pret nežēlīgo skābekļa trūkumu, atrodoties Zemes augstākajās vietās. Tāpat zināju, ka jebkuros apstākļos kalnu medības ir bīstamas. Nepālā mēs būsim pilnībā nošķirti no apkārtējās pasaules, jo tāru medī apmēram 4300 metru augstumā, savukārt zilo aitu – apmēram 5500 metru augstumā. Tik daudz kas šādos apstākļos var noiet greizi. Mums Katmandu bija divas dienas laika aklimatizēties. Tā ir putekļaina vieta ar milzumu cilvēku.
Budisti, hinduisti rīvējas šeit cits gar citu, tomēr atmosfēra ir draudzīga. Mūsu pirmā misija bija sakārtot ieroču un munīcijas jautājumu, kas nav viegli izdarāms valstī, kur cilvēkam nedrīkst piederēt karabīne. Mēs saņēmām savus ieročus lidostā un pēc tam dienas lielāko daļu pavadījām Katmandu pārvaldnieka birojā. Mūs dzenāja no viena biroja uz otru, mēs krājām zīmogus.
Pēc tam kad jau bija sakrāti apmēram desmit dažādi zīmogi, nokļuvām pie pārvaldnieka, kurš veica savu uzdevumu, uzspiežot pēdējo zīmogu, un mums bija atļauja medīt Nepālā. Atrasties Katmandu nozīmē sekot pasaulē zināmāko un apbrīnotāko pētnieku pēdās, viņi bija drosmīgākie starp drosmīgākajiem, par viņu episkajiem ceļojumiem daudz bija lasīts. Mums izdevās sarunājāt čarteru, kurš mūs aizvedīs paskatīties uz pasaulē augstāko virsotni – Everestu.
Skats uz šiem varenajiem kalniem, kuros bojā gājuši tik daudzi, aizrauj elpu. Palidojām garām sešām no četrpadsmit augstākajām pasaules kalnu virsotnēm. Garām gan nav precīzs vārds, jo virsotnes sniedzās tik augstu, cik lidojām. Tā bija dīvaina sajūta. Nākamajā dienā sarunājām helikopteru, kas mūs vedīs tuvāk mērķim. Lidojums ilga divas stundas. Ja mēs kājām dotos uz medību platībām, būtu vajadzīgas septiņas dienas, iespējams, vairāk. Nolaidāmies apmēram 3000 metru augstumā. Tikai tur saproti, cik tas ir augstu. Gaiss rets, grūti elpot, toties 22 vīru komanda, kas mūs sagaidīja, neizjuta nekādu diskomfortu. Šerpas, pēddziņi, gidi, pavāri, nesēji, protams, arī taksidermists.
Mūs uzņēma vietējais medību tūru rīkotājs Samšers Paradžuli, kā arī divi valsts medību uzraugi, kuri lūkos, lai medības notiktu saskaņā ar izsniegtās atļaujas nosacījumiem. Mēs bijām tik tikko kā izkāpuši no lidaparāta un izkrāmējuši mantas, kā helikopters devās atpakaļ, vedot lejā vietējos iedzīvotājus, kuriem bija nepieciešama medicīniskā palīdzība. Vidējais dzīves ilgums šajā reģionā ir ap piecdesmit gadiem, stāstīja Samšers.
Tā ir liecība sūrajai dzīvei, ko vada cilvēki, dzīvojot šādā ekstrēmā augstumā, sarūpējot kalnos visu nepieciešamo izdzīvošanai. Lai gan kalnu galotnes bija baltas, tomēr laiks likās patīkams, mani pārsteidza arī tas, ka šeit sastopami augi. Koki aug vēl daudz augstāk, nekā es biju iedomājies. Mums nebija daudz laika. Tiklīdz nesēji paņēma visas mantas, mēs devāmies lejup, jo plāns bija pirmo nakti pavadīt nometnē, kas atradās apmēram 2500 metru augstumā, lai mēs varētu aklimatizēties, pirms doties atkal kalnos.
Tās dienas nelielā pastaiga manī radīja bažas. Manas plaušas dega, kājas sāpēja, muskuļi īdēja. Nekāds treniņš nevarēja mani sagatavot šiem apstākļiem. Ar vainas apziņu skatījos uz nesējiem un viņu smagajām nastām, tajā skaitā manu foto aprīkojumu. Tomēr šķita, ka viņus neuztrauc stāvums. Nometnē tika iekurts ugunskurs un uzslietas teltis, pagatavotas vakariņas un mēs piešāvām savus ieročus.
Lodes lidojumu ietekmēja tas, kur mēs atradāmies, un pēc nelielām korekcijām viss bija, kā nākas. Ēdot vakariņas, mēs runājām par tiem cilvēkiem, kas bija pētījuši šo apvidu. Miegs tovakar nenāca, es modos teju katru stundu. Mani ietekmēja nervi, uztraukums un augstums. Rītausmā devāmies kalnos, un mūs brīdināja, ka būs jākāpj augstu. Mēs rāpāmies, nevis kāpām, pavisam apmēram 1200 metrus. Man trūka elpas, kājas sāpēja. Tā bija cīņa ar sevi, lai turpinātu kustēties, cīņa ar savu prātu. Un tad, kad šaubies vai baidies, šī cīņa ir sarežģīta.
Apvidus bija sarežģīts – akmeņi, bambusa koki, priedes, krūmi aizšķērsoja mūsu ceļu, kā arī nebija vietas, kur vienkārši taisni pastāvēt un atpūtināt kājas. Rausāmies augšup, līdz sasniedzām apmēram 3850 metru augstumu. Tur tika ierīkota otrā nometne. Bijām jau gājuši kādas divpadsmit stundas. Sāpēja viss, muskuļi dega, un es biju norūpējies. Lielākoties apvidus bija tik bīstams, ja es būtu kritis, tad noteikti ietu bojā.
Tas bija nogurdinoši – visu laiku uzmanīties, ja ikdienas dzīvē bīstamākais ir bijis šķērsot ielu. Kādā vājprātā esmu nokļuvis? Vai es biju tam gatavs? Slikta dūša, galvassāpes, reibonis, kas ir droša augstuma slimības pazīme. Manu divu mazo meitiņu bildes uz tālruņa ekrāna bija acu priekšā, kad sarāvies ierāpos guļammaisā. Cik tomēr pārgalvīgs esmu bijis! Varbūt vēl ir laiks doties atpakaļ?Piecos no rīta es piecēlos.
Pagaidām biju uzveicis savus iekšējos dēmonus. Man ir aizdomas, ka šaubas šaustījušas visus, kas devušies uz Himalajiem. Dzirdēju tāru radītās skaņas netālu no nometnes. Ausa gaisma. Liela tāru grupa naktī bija atnākusi tieši pie mūsu nometnes. Tas bija neparasti, jo tāri dzīvo tur, kur beidzas koki, bet riesta laikā tie dodas aug-stāk.
Mēs izrāpāmies no teltīm, lai ieraudzītu tāru grupu kādus 200 metrus no nometnes. Kustība nometnē pievērsa tāru uzmanību, bet tie nemetās bēgt, tikai lēnām devās tālāk, pazūdot skatienam. Es paņēmu savu Sauer 404 no telts, klusi pielādēju un sekoju savam gidam, lai dotos pakaļ dzīvniekiem. Biju tik atvieglots, kad netālu no nometnes mēs tos ieraudzījām atkal. Mums vajadzēja mazliet pielavīties tiem tuvāk, un atkal man trūka elpas, šoreiz gan uztraukuma dēļ.
Mēs bijām 100 metru attālumā, un, mazliet pavērojot dzīvniekus, gids norādīja uz pieaugušu tēviņu. Tas, viņš teica. Man bija nepieciešamas dažas minūtes, līdz es sapratu, par kuru dzīvnieku ir runa. Dzīvnieki tik ļoti saplūst ar apkārtējo vidi, ka grūti atšķirt, kas ir kas. Dzīvnieki mierīgi ganījās. Es notēmēju, mēģināju elpot mierīgi un dziļi un nospiedu sprūda mēlīti. Tārs nokrita uzreiz.
Medības bija ne tikai īsas, bet tās notika tuvu nometnei. Un vēl labāk – dzīvnieks gulēja kādu 100 metru attālumā. Mēs viegli tikām tam klāt, un viens no izturīgākajiem šerpām aiznesa tāru uz nometni. Komanda bija priecīga. Dzīvnieks ātri tika sadalīts, pirms tam dzerot siltās divpadsmit gadus vecā buļļa asinis. Svinības beidzās ātri, arī dzīvnieka apstrāde notika ātri – gaļa tika sadalīta un salikta šerpu grozos, un bija skaidrs, ka tuvākās dienas mēs no tās pārtiksim.
Nebija laika kavēties, bija jākustas ātri, jo nākamā nometne bija jāierīko, vēl pirms iestājas nakts. Mums izdevās pieveikt vēl kādus 800 metrus. Es vienkārši iekritu guļammaisā. Man vairs nebija nedz gribas, nedz arī enerģijas. Es biju sasniedzis vienu no saviem mērķiem, un, ņemot vērā augstuma slimības pakāpi, iespējams, bija laiks doties mājup. Tomēr šovakar vēl doties atpakaļ nebija iespējams. Es cerēju, ka no rīta jutīšos labāk un varēšu doties tālāk.
Medībās tika izmantots:
• Sauer 404 XTC .300 Win Mag, sauer.de
• Leica Geovid HDB 3000 10×42 binoklis ar tālmēru, leica-sportoptics.com
• Leica Magnus i 1.8-12×50, leica-sportoptics.com
• Hornady Precision Hunter 200 greinu munīcija, hornady.com
• Swazi Tahr Ultralight, swazi.com
• Leki Carbonlite Trekking Poles, leki.co.uk
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” septembra numurā. Turpinājums sekos.
