Kopš pasauli pārņēmis svešais un bīstamais Covid-19 vīruss, esam saskārušies ar daudzām nelaimēm un daudziem valdības noteiktiem ierobežojumiem visās dzīves jomās. Tādi nav gājuši secen arī medībām: aizliegumi, mājsēdes, distances ievērošana, sejas masku lietošana utt. Pēdējā aktualitāte – lai piedalītos medībās, vajadzīga Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sadarbspējīga sertifikāta uzrādīšana. Jā, mednieki pret to neprotestē, izprot slimības bīstamību, tomēr ir pārliecināti, ka, ja ne gluži atvieglojumi, tad kādi izņēmumi medību organizēšanā tomēr varētu būt. Lai nu kā – reizē arī gandarījums, ka daudzos kolektīvos biedri vakcinējušies (tātad – parūpējušies par savu un līdzcilvēku veselību) tieši medību dēļ, kurās ļoti, ļoti vēlas piedalīties.
Medību kluba Ambeļi teritorija ir plaša un aprīkota ar tornīšiem medībām uz gaidi. Liels arī dzīvnieku blīvums. Tātad nevajadzētu būt problēmām ar nomedīšanas limitu izpildi. Par to, kā veicies, kāda situācija ir Latgalē, kur patlaban visaugstākā saslimstība ar Covid-19, stāsta kluba valdes priekšsēdētājs Egils Rūtiņš: “Medības ar dzinējiem jau ir īstās medības, un pamatā tikai šā kolektīvisma gara dēļ mēs esam mednieki. Bet tādi laiki nu pienākuši. Šā vīrusa dēļ faktiski visu laiku it kā ir pretrunas. Dzīvnieki jānomedī, jo citādi tie nodarīs postījumus. Medības uz gaidi atļautas, taču esam pieraduši, ka to darām vasaras vakaros, jo rudenī tornītī sēdēt ir auksti. Dzīvnieki pa dienu nepārvietojas, ārā no meža nāk vien krēslā, taču bija komandantstunda. Labi, kur paveicās nomedīt vismaz ap sešiem vakarā. Tad paguvām gan līdz medībmājai tikt, gan apstrādāt, tomēr ar bažām raugoties, kā pulksteņa rādītāji tuvojas astoņiem. Apliecinājumu, protams, rakstītu, bet kam patīk skaidroties ar likumsargiem. Nākamais – prasība par divu metru distances ievērošanu. Gandrīz vai ir vēlēšanās, lai lēmumu pieņēmēji parāda, kā apstrādāt alni vai staltbriedi, medniekiem atrodoties divu metru attālumā vienam no otra. Saku – medniekiem, jo šos milzeņus nevar nokopt viens pats. Es nesūdzos, es vienkārši pastāstu, kā jūtas un ar kādām problēmām saskaras likumpaklausīgi mednieki. Taču sūdzos un, domāju, varētu pat kliegt, līdzīgi kā daudzi mednieki, par vilkiem. Gadu gadiem akcentējam šo sērgu, gadu gadiem pamatojam, ka nomedīšanas limiti jāpalielina. Klusums. Lemtvarošie nedzird, nevēlas dzirdēt, neuzskata par vajadzību dzirdēt. Kaut vismaz būtu izlasījuši atskaišu datumus un saprastu, ka gandrīz visi šie plēsēji nomedīti bezsniega apstākļos. Un tas ir apliecinājums daudzumam.”
Medību kluba Silavas mednieki biedri paguvuši sarīkot vienas kolektīvās medības oktobrī un cer, ka sezonu varēs aizvadīt bez jauniem ierobežojumiem.
Silavas mednieku valdes priekšsēdētājs Guntis Sproģis: “Medniekiem ir vakcinācijas sertifikāti, un tad jau pulcēties varēsim. Ja neaizliegs atkal kaut ko no jauna, limitus arī izpildīsim. Mājsēdes laikā jau uz individuālajām medībām iet varēja, bet dzīvnieki taču nesāk rosīties, kamēr nav kārtīga krēsla. Līdz ar to atgriešanās no medībām līdz noteiktajam laikam bija problemātiska. Vienīgi stirnas var medīt pa dienu, kad tās barojas uz laukiem, citu neko.”
Mednieku biedrība Iekari šogad plašāku ievērību izpelnījās ar Vidzemē klejojošo lāču sāgas noslēguma posmu, jo teritorijā paveicās abu plēsēju notveršana. Pirms tam gan lāči paguva izpostīt bišu stropus, ēdamā meklējumos saplēst siltumnīcas, izvandīt atkritumu konteinerus un pārbiedēt iedzīvotājus.
Valdes priekšsēdētājs Jānis Miezītis savas mājas pagalmā apskatījis vien lāču iemītās pēdas, tāpat galvenajā ķeršanas brīdī nav piedalījies: “Tur jau visu paveica speciālisti. Mums, medniekiem, vajadzēja vien vaktēt un ziņot, kur un kad zvēri parādīsies. Kas attiecas uz šo medību sezonu, tad aizliegumu dēļ tā nebūs no labākajām. Dzīvnieki arī mūsu mājsēdes laikā sajutās brīvlaisti, netraucēti un mierīgi dzīvojās pa mežiem, čakli ēda jaunās priedītes… Mēs diezgan centīgi pamedījāmies vasarā, jo paredzējām, ka rudenī nekas labs nav gaidāms. Piepildījās. Interesanti, ka pagaidām ir klusums arī ar vilkiem, kuru mūsu pusē vienmēr bijis daudz. Pieļauju, ka ir, bet, ja mednieki nav apritē, vilki nesatraucas un nerādās.”
Mednieku kluba Bandavas valdes priekšsēdētājs Edgars Rubezis spriež, ka šajos juku laikos pat rītdienu nevar paredzēt: “Neesam ne tuvu tam, kā un cik plānojām medīt. Kaut gan 15. novembrī kolektīvo medību aizliegumu atcēla, mežacūku limitu mēs vairs neizpildīsim, staltbriežu un aļņu varbūt pagūsim. Mums kolektīvā ir kategoriska prasība decembrī vairs neaiztikt briežu govis. No vienas puses – ētiskie apsvērumi grūsnības dēļ, no otras – lai vairojas. Medīsim teļus un jaunos, neperspektīvos bullēnus. Mājsēdes laikā uz gaidi brauca medīt lietuviešu mednieki, kuri ir mūsu kluba biedri, jo viņu valstī zems briežu blīvums.”
Medību klubā Augstroze cer pagūt nomedīt visu atļauto, ja nenoteiks jaunus ierobežojumus.
Valdes priekšsēdētājs Jānis Cīrulis: “Uz gaidi rudenī negājām, jo traucēja ierobežojumi. Neviens dzīvnieks, izņemot stirnas, nenāk ārā gaismā, pat ne krēsliņā. Ja tumsā nomedīts kāds no lielajiem pārnadžiem, ar to viens cilvēks galā netiek, jāsauc palīgi, un tad labāk izvairījāmies no liekām iespējamām problēmām ar darbošanos pēc pulksten astoņiem vakarā. Satrauc, ka mūspusē sāk uzliesmot Āfrikas cūku mēris. Līdz jūrai tā sērga aizgāja, tagad diemžēl atgriežas.”
Blīdenes mednieku kolektīvs dzinējmedību sezonu tradicionāli sākot, kad kokiem lapas nobirušas, jo tādā vēl bagātīgi zaļojošā mežā grūti iekustināt dzīvniekus pārvietoties. Diemžēl līdz ar lapkriti sākās lokdauns. Tagad līdz medību termiņa beigām uzdevums nopietns – limits 90 staltbrieži, kuri pa mājsēdes laiku netraucēti un rūpīgi ēduši sadīgušos ziemājus un rapšus.
Tādēļ arī kolektīva vadītājs Uldis Ķirsis visvairāk ir nobažījies par postījumiem: “Lielie pārnadži baroties nāk tikai vakarā, naktī un patlaban postījumi lauksaimniecības zemēs ir milzīgi. Problēmu jo lielāku dara beidzies riests, kad bari atgriežas savās pastāvīgajās uzturēšanās vietās, respektīvi barošanās vietās, koncentrējoties ziemāju tīrumu tuvumā. Sekmīgas var būt vienīgi medības ar dzinējiem, uz gaidi mēs pat negājām – briedis nav nomedījams līdz komandantstundas beigām. Ja runājam kopumā par briežu populāciju, tad šo dzīvnieku skaits gadu no gada palielinās un līdz ar to medniekiem izsniegto atļauju cipars arī pieaug. Izeja? Medīt, medīt un medīt visu. Jā, var teikt, ka neētiski tagad medīt grūsnas govis, taču, kamēr tās augustā vēl nav grūsnas, viņas nāk kopā ar pusauga teļiem. No šāda skatupunkta raugoties, govis tad vispār nav medījamas. Ja gribam izaudzēt labību un mežu, tad nav cita varianta, kā vien samazināt staltbriežu skaitu, citādi agrāk vai vēlāk kardināli mainīsies mūsu medību iecirkņu infrastruktūra. Lai to nepieļautu, viens no variantiem ir ap lauksaimniecības tīrumiem būvēt žogus. Lēti tas nav, bet tiem, kam jau uzbūvēti, investīcijas atmaksājas trīs gados. Es pats arī esmu zemnieks un vienam tīrumam žogu ierīkoju, plānoju vēl kādam, jo šie izdevumi ir mazāki salīdzinājumā ar briežu nodarīto postu. Protams, rodas jautājums, ko dzīvnieki ēdīs tad, ja visas lauksaimniecības zemes iežogos. Ēdīs mežā jaunaudzes. Perspektīva nav iepriecinoša ne vien postījumu milzīgo apmēru dēļ, bet arī tāpēc, ka pie vienveidīgas barības var sākties slimību izplatība un briežu skaits samazināsies dabiskā ceļā. Šo sakot, jau dzirdu iebildes, cik briesmīgi, ka cilvēkiem tiks atņemts prieks redzēt skraidām briedīšus. Jā, atņems tiem, kam nav nekādas sajēgas par medībām, mežu, par zemnieku un mežsaimnieku ieguldījumu zaudējumu. Mums šis prieks jau sen ir zudis. Mums, kuri dzīvo uz vietas, audzē graudaugus, kopj mežus un redz tikai postu, briedis jau asociējas ar tautsaimniecības iznīcinātāju. Briežu skaits ir noteikti jāsamazina līdz tādam blīvumam, lai normāli var eksistēt lauksaimnieki, mežsaimnieki un arī staltbriežu populācija.
Vēl es uzskatu, ka augstās saslimšanas un epidemioloģisko aizliegumu laikā nebija loģiski organizēt trofeju izstādi Jaunmokās. Tāds pasākums ir vērsts uz apmeklētību, kas bija liegta. Ja nav skatītāju, zūd izstādes jēga. Es arī savas trofejas neaizvedu.”
Medību kluba Leimaņi biedriem tradicionāli galvenais allaž ir bijis satikšanās prieks, sarunas, gardu pusdienu pilni galdi, dziedāšana. Tā var notikt vien medībās, kad kopā pulcējušies visi – mednieki, dzinēji, līdzjutēji. Šogad tas viss izpalicis un retās talkas dienas zaļajā režīmā vienas mājsaimniecības ietvaros kļuvušas kā svētki, kad negribas un negribas šķirties. Tādēļ novembra beigās atļautās medības ar dzinējiem vieš cerību, ka šādas sestdienas turpināsies bez aizliegumiem.
Valdes priekšsēdētāja Ilona Šulte ne vien sezonu, arī visu šo gadu kopumā vērtē kā ļoti sliktu: “Kolektīvo medību aizliegums bija divas reizes, bet mēs visi esam kā liela ģimene ar satikšanās prieku, ar medībām kā svētkiem, tādēļ nav īpaši iecienītas individuālās medības. Manuprāt, visi šie ierobežojumi ir nākuši par labu tikai dzīvniekiem, kuri netraucēti posta sējumus, jaunaudzes. Sarosījušies arī vilki, kurus, kā zināms, nemedī uz gaidi un kam vairs nepietiek tikai ar mežā atrodamo barību – tiek noplēsti mājdzīvnieki.”
Madonas Mednieku un makšķernieku biedrībā ir astoņi kolektīvi ar dažādu biedru skaitu. Arī viņiem žēl, ka izpalika aktīvākā rudens kolektīvo medību sezona, taču kopumā limiti būs izpildīti. Vienīgi stirnu skaits nesamazināsies.
Biedrības izpilddirektors Rolands Vite atzīst, ka vismaz vasarā medniekiem nav bijis aizliegums organizēt šaušanas sacensības: “Tāpat jebkuram un katrā laikā ir iespēja braukt uz šautuvi Palejas, un biedrība kolektīviem apmaksā šautuves pakalpojumu izdevumus. Attiecībā uz vakcināciju esmu drošs, ka to veikuši, protams, dažus dīvaiņus izņemot, visi mūsu mednieki un krietni pirms valdības lēmuma. Mēs jau sapratām, ka rudens nāks ar problēmām saslimšanas jomā, tādēļ prieks, ka jau tā likumpaklausīgajiem medniekiem būs arī papildu likumpaklausības apliecinājums – sertifikāti.
Savairojušies lūši. Jau pērn neizdevās nomedīt, jo ātri valstī izpildīja atļauto limitu. Ja, zaļajiem pateicoties, šīs medības aizliegs, par stirnām, zaķiem un citiem mazajiem dzīvniekiem varam aizmirst. Tos lūši apēdīs visus, un par viņu iznīcināšanu diemžēl neviens zaļais neplāno uztraukties.”
Profesionālo mednieku apvienības Staiceles mežkungs biedriem kolektīvās medības ir dvēselisks pasākums. Tādēļ īsti nav skaidrs, kāda ir mājsēdes pievienotā vērtība, prasot pastaigai mežā uzrādīt vakcinācijas sertifikātu. Lai saprastu šā lēmuma loģiskumu, vajadzējis pamatīgāku izskaidrošanu.
Valdes priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs nav vakcinācijas pretinieks, tomēr par dīvainu uzskata prasību, ka, tūlīt pa mājas durvīm izejot, jāuzrāda sadarbspējīgs Covid-19 vakcinācijas sertifikāts: “Neuzskatu, ka ir izvērtēts, kad epidemioloģiskā situācija ietekmē konkrētas norises laikā un telpā. Cerams, ka šis rudens ir lokdaunu pagātne un turpmāk varēsim dzīvot brīvāk. Attiecībā uz limitu izpildi vismaz mums nav problēmu. Ja medības ir aktīvs dzīvesveids un sirdslieta, tad mednieks pārzina mežu, dzīvnieku paradumus, ikdienas gaitas un godprātīgi apsaimnieko medību iecirkņus.
Medību sakarā mani satrauc attieksme pret jaunajiem medniekiem. Kādēļ tiem, kuri jaunāki par 16 gadiem, pieprasa pilnā apmērā medību biedra gada maksu. Runājam skaisti, ka kolektīvos jāiesaista jaunie, bet ar šādu attieksmi drīzāk atbaidām. Tas skolnieciņš taču pats nepelna – tātad vecākiem jāsamaksā. Manuprāt, šis atkal ir tāds neizprotams lēmums, kas pieņemts bez loģiska pamatojuma.”
Mednieku kolektīva Ezerlāse vadītājs Bruno Kreicis atzīst, ka ierobežojumu dēļ medības gluži pārtrauktas neesot, bet mazumā gan gājušas: “To izjūtam arī viesmedību sakarā. Šogad uz rudens putnu medībām atbrauca ievērojami mazāk mednieku. Arī viņiem ir stingrākas prasības gan vakcinācijas sertifikātu uzrādīšanā, gan valstu robežu šķērsošanā. Kolektīvā limitus kopumā neizpildīsim, un jau patlaban ir skaidrs, ka mežā palikušos dzīvniekus apēdīs vilki. To ir savairojies ļoti daudz, un nomedīšanas limits joprojām niecīgs. Aļņu teļus, piemēram, mēs jau gadiem neesam redzējuši – tie visi ir vilku pārtikas nodrošināšanai.”
Biedrības – kluba Pie mednieku ugunskura mednieki diemžēl sava kolektīva skaisto nosaukumu realitātē ierobežojumu dēļ nav šogad izmantojuši. Arī medības epidemioloģiski drošā vidē sarīkotas vien dažas reizes.
Valdes priekšsēdētājs Andris Ozoliņš, analizējot aizliegumus, vērtē, ka noteikumu izstrādātāji īsti nepārzina situāciju: “Dīrātava slēgtā telpā. Tāda ierīkota mednieku ērtībām, lai nav jāstrādā nelabvēlīgos laika apstākļos zem klajas debess. Tagad ir jāievēro divu metru attālums vienam no otra. Bet viens cilvēks alni taču apstrādāt nevar, vajag vēl kādu, lai vismaz aiz kājas pietur, un tas būs tuvāk par diviem metriem. Tad sanāk, ka pārkāpti epidemioloģiskās drošības noteikumi? Un par to var sodīt? Tālāk – mīļā, jaukā akniņu cepšanas tradīcija. Nedrīkst pulcēties, nedrīkst neievērot kvadrātmetrus, nedrīkst to un to. Jā, var kolektīvu sadalīt – desmit mednieki virtuvē ēdīs akniņas (ja būs atļautie 15 kvadrātmetri uz cilvēku), desmit mīņāsies aiz durvīm un gaidīs, kamēr pārējie iznāk laukā un atdod vietu! Tad labāk necep un neēd nemaz. Skumji. Medības kā atpūta un kopāsanākšana pārvērtušās par nervozu steigu ar tādu kā zaglēna sajūtu, ka tikai neuzrodas kontrolētāji, nesaskata pārkāpumu un nepiemēro sodu. Tālākais arī nav patīkams, ja neizpildīs limitus. Dzīvnieki postīs tīrumus, mežus, un bez vainas vainīgos medniekus kārtējo reizi nolamās un nesapratīs ne mežsaimnieki, ne zemnieki. Toties vilki jau uzdarbojas. Kā tos nomedīs, ja tradicionāli uz vilku medībām sapulcējās pat simt un vairāk dažādu kolektīvu mednieki. Tāda mijiedarbība taču arī nedrīkst notikt. Dīvains laiks pienācis šā satraucošā vīrusa dēļ. Cilvēki ierāvušies sevī, nesmaida, baidās viens no otra, izvairās. Pat uz paziņu jāskatās kā uz ienaidnieku, jo nezini, ir viņš slims vai nav…
Cerējām pērn, ka murgs beigsies, – nekā. Cerējām šoruden – nekā. Ceram atkal – nākamgad būs labi.”
Par traucēšanu, medību vadītājiem un aizliegumiem. Atskats uz 2021. “Šauj garām!” #108 epizode
Lasi un abonē žurnālu Medības
