Pieredze

Artūrs Volkovs: “Mednieks vispirms ir cilvēks!”0


Trīs mednieki: Artūrs Volkovs, somu špics Borns un kaķis Bū
Trīs mednieki: Artūrs Volkovs, somu špics Borns un kaķis Bū
Foto: Indulis Burka

Artūrs Volkovs sevi dēvē par tālšāvēju iesācēju, kurš uzdrošinās mazliet vairāk. Cita starpā viņš šogad bija labākais sacensībās Vienoti valstij. Taču medībās viņš nešauj tālāk par 300 metriem, lai gan sacensībās pat ar aukstu stobru spēj trāpīt kilometru tālā mērķī. Viņš uzskata, ka tālšaušanā gūtās prasmes ļauj justies pārliecinātam par savām un ieroča iespējām medībās ikdienā. Tāpēc ikvienam medniekam būtu jāizmēģina, kā tas ir – trāpīt vismaz 300 metru tālā mērķī.

Kāpēc tu izvēlējies kļūt par mednieku?

Kad augu, mums ģimenē nebija neviena mednieka. Dzīvojām Dobelē. Tēvs strādāja policijā, un tāpēc var teikt, ka bija zināma saistība ar ieročiem, jo tie mājās bija. Kad izaugu, vēlējos savu ieroci, un vienīgais reālais veids, kā pie sava ieroča tikt, bija kļūt par mednieku.
Ar sievu pārcēlāmies dzīvot no Dobeles uz Bārbeli, uz laukiem. Te ir skaista daba, daudz savvaļas dzīvnieku un… daudz mednieku. Dzīvojot te, nemaz nevar palikt no tā visa malā. Tas bija pirmais gads, kad eksāmenu varēja kārtot pēc tam, kad apmeklēti mednieku kursi. Tas bija vairāk nekā pirms 17 gadiem. Toreiz Bauskā organizēja kursus un es to apmeklēju. Visi nokārtojām eksāmenus un ieguvām apliecības. Beidzot tiku pats pie sava ieroča – bises.
Mani bija vairāki paziņas, kuri tolaik junioros šāva šķīvīšus. Bauskas šautuvē bija ļoti labi attīstīta stenda šaušana. Tagad tā šautuve ir aizvērta – apkaimes iedzīvotājiem neesot paticis šāvienu troksnis, bet, iespējams, vēl kas cits.
Mani tā laika draugi Egils Āboliņš un Andris Mežulis ļoti labi šāva apaļo stendu un mani iesaistīja šaušanas sportā. Bet par medībām kā tādām man lielas intereses nebija.
Pagāja daži gadi, un man šķita nepareizi, ka neeju medībās. Vietējais kolektīvs taču ir! Cilvēki puslīdz pazīstami, bet es kā baltā vārna starp viņiem. Gāju pieteikties.
Iestāšanās noteikumi bija stingri. Pirmajā gada varēja iet dzinējos. Tālāk pārbaudes laiks, kurā tev ir pilnvērtīgas mednieka tiesības, izņemot balss tiesības sapulcēs. Šajā laikā bija sevi jāpierāda. Pārbaudes laiks man bija divi gadi. Biju jauns un pieļāvu dažas kļūdas… Taču viss beidzās labi un beidzot biju īsts mednieks.

Kā sākumā veicās?

Tieši tolaik Bārbeles mednieku kolektīvā sāka attīstīt šautuvi. Tie bija entuziasti, kas nekādi nebija saistīti ar šaušanas sportu. Viņi uzskatīja, ka kolektīvam nepieciešama sava šautuve. Kolektīvs šo ideju nepaķēra, taču mednieku grupa tomēr šautuvi izveidoja par saviem līdzekļiem. Tajā ir apaļais stends, skrejošā cūka un alnis. Šautuve ir ļoti skaista. Arī man bija un ir joprojām iespēja tajā darboties.
Mans mentors mednieka gaitu sākumā bija Ints Pelnis. Viņš gan ir ļoti labs bebru mednieks, taču man mācīja ne tikai to. Ierādīja, kā medīt un vēdināt cūkas, citus dzīvniekus.
Taču īsto medību azartu izjutu kādā rudenī, baura laikā. No sākuma nesapratu, kāpēc vīri šajā laikā ņem atvaļinājumu un burtiski pazūd mežā. Visi par to tik vien runā kā par briežu buļļiem. Katram bija sava medību vieta. Runāja par selektīvām briežu medībām, apkaimes kolektīvi vienojās par kopīgiem selektīvo medību principiem. Taču es tad vēl nesapratu, kas tur tik īpašs.
Tā nu reiz vēlējos doties cūku medībās. Taču nevarēju doties tur, kur vēlējos. Kāds cienījams cilvēks tur bija nolēmis gaidīt briežus. Iekārtojos vietā, kas bija brīva. Dzirdu – kāds netālu bauro. Apmēram kilometru no manis. Bet kas? Nokāpu no torņa un gāju skatīties. Toreiz vēl īsti nezināju ne platības, nekā. Vietā, kur apstājos, zināju, ka līgums ir, bet par nākamo pļavu informācijas nebija.
Gāju pa krūmiem tā kā lācis. Beidzot iznācu uz pļavas, un man aizrāvās elpa! Tur skraidīja mežacūkas, stirnas ar bukiem un pretējā malā briedis, lielāku par kuru savā dzīvē neesmu redzējis joprojām! Vairāki citi brieži cīnījās, un apkārt stāvēja govis!
Baidījos pat elpot, lai notiekošais neapstātos. Sirds sitās kā negudra! Pirmo reizi dzīvē redzēju kaut ko tādu! Viss burtiski trīcēju. Tas bija mans sapņu briedis!
Nogūlos zemē. Taču nezināju, drīkstu medīt vai nedrīkstu. Kā ar to sasodīto līgumu?! Rakstīju īsziņu vienam pēc otra, vai tajā vietā ir līgums vai nav! Taču atbildes nebija. Pusstundu nogaidīju, brieži aizgāja, un citi dzīvnieki arī.
Puse no manis gavilēja priekā. Biju liecinieks kam īpašam. Otru pusi plosīja vilšanās. Es palaidu savu sapņu briedi! Beigās noskaidroju, ka līgums bija un tovakar droši varēju medīt…
Man tik tikko bija beidzies pārbaudes laiks. Taču galvenais, ko es tajā vakarā iemācījos, – savaldīt kāri par katru cenu nospiest sprūda mēlīti.

Manuprāt, tā ir viena no svarīgākajām prasmēm, kas medniekam jāapgūst!

Tas nebija viegli! Iedomājies, ierocis ir atdrošināts, pretim stobram ir briedis, kādu otru es joprojām neesmu redzējis. Un es gaidu atbildi no kolēģiem…
Tāpat svarīgi ir zināt, kur riesta laikā atrodas citi mednieki. Tagad mēs izmantojam modernās tehnoloģijas – ieslēdzam lietotni Huntloc un reālā laikā redzam, kur atrodas katrs mednieks. Tas būtiski uzlabo drošību, un nav iespējama situācija, ka vienam un tam pašam bullim no dažādām pusēm tuvojas mednieki.
Es dzīvoju pēc principa – labāk šāvienu neizdarīt nekā izdarīt.

Tas ir viens no pareizākajiem principiem – labāk uzklausīt kādu dzēlīgāku piezīmi, ko var pārvērst pikantā jokā, nevis kļūdīties…

Arī es toreiz kļūdu neizdarīju un paliku kolektīvā. Bet ir arī labā ziņa. Es šī buļļa meklējumos pavadīju burvīgu mēnesi. Centos sastapt šo dzīvnieku vēlreiz. Taču viņš slēpās krūmos un dziļos grāvjos un mani reāli āzēja. Centos iet pat bez ieroča, lai briedi satiktu, taču velti. Es viņu nenomedīju un esmu priecīgs par to, jo šis briedis nāk pie manis sapnī atkal un atkal. Varu to izbaudīt pēc sirds patikas!
Tajā reizē tā pa īstam sapratu, ko nozīmē medību azarts. Un sāku sev izvirzīt mērķus. Vēlējos nomedīt mežacūku!

Un kā veicās?

Dažādi! Pie mājas, kur dzīvoju iepriekš, bija kukurūzas lauks. No rīta izgāju uz balkona un dzirdēju, kā cūkas čāpstina. Skaļā balsī uzsaucu: “Ei, cūkas! Labu apetīti!” Uz minūtēm piecām iestājās klusums. Pēc tam čāpstināšana atsākās. Viņas nekur negāja.
Tur bija arī neliels tornītis – vietā, kur cūkas no meža gāja uz kukurūzu. Taču mirklis, kad dzīvniekus varēja pamanīt, bija tik īss! Pirmo cūku vaktēju divas nedēļas. Gāju sešos, sēdēju līdz desmitiem. Tad gāju mājās padzert kafiju vai tēju un gāju atpakaļ uz tornīti, sēdēju līdz trijiem naktī… Pēc divām nedēļām sapratu, ka vajag pārtraukumu.
Pēc dažām dienām aizbraucu uz citu vietu un iekāpu tornī pļavas vidū. Kolēģi ar īsziņām ķircināja, kad tad es beidzot to cūku nomedīšot. Aizsūtīju ziņu, ka nekā nav. Pacēlu galvu un ieraudzīju lielu baru. Tajā bija gan lielas, gan mazas cūkas. Sivēnmāti atšifrēju uzreiz. Nedaudz atstatu turējās liels kuilis. Protams, no sākuma vēlējos to nomedīt! Taču tajā brīdī iedomājos, ka man taču nav tik liela ledusskapja, kur tik daudz gaļas salikt! Tā nomedīju ne tik lielu ruksi. Taču arī to mašīnā tikai trijatā varējām iecelt! Nākamajā dienā pirmais darbs, ko izdarīju, – iegādājos horizontālo saldētavu!

Un kas bija tavs pats pirmais medījums?

Stirnāzis. Sadalījām medību vietas un devāmies uz tām. Bija noruna, ka, tiklīdz āzis nomedīts, ņemamies nost un pulcējamies, lai medījumu izvēdinātu un varētu doties līgot. Iekāpu bērzā. Jau pēc maza brīža pamanīju āzi. Šāviens, un medības bija beigušās. Daudzi nemaz uz savām vietām vēl nebija paspējuši tikt… Pirms šāviena šķita, ka tā trofeja ir vismaz zelta vērta, taču realitātē – tāds parasts necils āzītis.
Tad arī sapratu, kas un kā ar tiem bukiem. Šīs medības ir manas visiecienītākās. Buki gluži vai nāk pie manis, un tas ir mans dzīvnieks. Citiem tā nāk brieži, aļņi, mežacūkas, bet man nāk buki. Man paveicās – esmu nomedījis Bārbelē pirmo āzi ar sudraba medaļas vērtiem ragiem.
Ja man liktu aprakstīt sajūtas, kādas pārņem, ieraugot patiešām medaļas vērtu stirnāzi, es to nespētu – tas ir vienkārši wow! Ir jāsakrīt lielam pazīmju kopumam. Tieši tāpēc es neesmu nomedījis daudzus dzīvniekus. Ja manī iezogas kaut mazākās šaubas, sprūda mēlīte paliek nenospiesta. Taču ir brīži, kad nekavējos ar šāvienu.
Bija buļļu laiks. Gāju pa pļavu pakaļ briežu govīm un teļiem un teju uzkāpu āzim virsū. Tas pielēca kājās, bija ļoti izbrīnīts par manu bezkaunību un steidza uz mežu. Savukārt no meža tajā mirklī iznāca cūku bars. Āzis apstulba vēl vairāk un uz mirkli apstājās. Tad arī raidīju šāvienu. Pāris lēcienu, un dzīvnieks sabruka. Līdz tam neviens neticēja, ka mums var būt medaļnieki. Bet es nomedīju sudraba āzi.
Savukārt savu zelta āzi es nomedīju 175 metru distancē. Man draugs uzdāvināja tālmēru. Līdz tam es domāju, ka tas nav nepieciešams. Taču tagad bez tā nevaru iztikt. Atnāku uz medību vietu, izmēru attālumus un nosaku robežas. Cik lielā attālumā es varu izšaut. Arī dzinējmedībās un no rokas.

Kā tu nokļuvi tālšaušanā?

Apaļas stends man liekas pārāk robotizēts – vienas un tās pašas kustības atkal un atkal. Daudz labprātāk šāvu kompaksportingu un sportingu. Iegādājos labu, sportam piemērotu bisi. Piedalījos angļu sportinga sacensībās. Tās ir fantastiskas!
Taču kāds draugs uzaicināja pamēģināt piedalīties šaušanas sacensībās ar karabīni. Man tas šķita dīvaini – apgulties un vientulībā raidīt lodes mērķī. Šajā procesā nav nekādas dinamikas. Taču draugs neatkāpās un beidzot pierunāja mani aizbraukt uz sacensībām Ādažos un šaut ar karabīni. Aizbraucu un tur nejauši gandrīz izpildīju sporta meistara kandidāta normu… Biju ar karabīni šāvis tik, cik medībās, un saprašanas par tālākiem šāvieniem nebija. Arī tagad Latvijā daudzi mednieki neriskē šaut tālāk par simt metriem.
Šobrīd es mudinu medniekus no tā nebaidīties un šautuvē izmēģināt šaut arī tālākās distancēs, lai saprastu savas un ieroča iespējas. Tas dod lielu pārliecību par savām spējām arī tuvākās distancēs, jo medībās tālšaušana nav nepieciešama.
Tā nu draugs atkal pierunāja aizbraukt, un rezultāts jau bija sliktāks. Kā tā? Man bija āķis lūpā, jo vēlējos izprast, kā tas ir – šaut tālākās distancēs. Kāpēc pirmajā reizē sanāca un tagad vairs ne?
Tajā sezonā es sacensībās Ādaži 300 piedalījos ar drauga vītņstobra ieroci – tās ir četras sacensības. Tās sadzīvē dēvē par kulaciņu cīņām, jo jāšauj, ieroci atbalstot uz rokas vai kulaciņa. Tās, starp citu, ir vienīgās medniekiem pieejamās šāda veida sacensības, kurās var iegūt arī sporta meistara kvalifikāciju.

Sacensībās Itālijā šoruden
Foto no Artūra Volkova albuma

Vai bise tajā sezonā palika seifā?

Jā, tā netika ņemta rokās veselu gadu. Un man ļoti nepatīk, ja ieroči glabājas neizmantoti. Tad es tos pārkausēju citā ierocī. Ne burtiski, protams, taču pārdodu un iegādājos ieroci, kam būs regulārs pielietojums.
Un es iegādājos savu vītņstobra ieroci sportam. Tā kā iepriekš šāvu ar drauga .308 Win, sapratu, ka vajag modernāku patronu un tai jābūt 6,5 mm kalibrā, lai labāk cīnītos ar vēju. Jauno 6.5 Creedmoor neizvēlējos, jo apzināti gribēju pats lādēt patronas, un izvēle krita uz .260 Remington.
Var teikt, ka tas ir 6.5 Creedmoor tētis. Izdevās atrast tieši sportam pielāgotu šāda kalibra Sako 85 Varmint SS ieroci tepat Latvijā. Esmu īsts Sako fans. Man ir vairāki šīs markas ieroči.
Sāku šaut. Ar .308 kalibru pat salīdzināt nevar. Tas ir kā salīdzināt debesis un zemi! Man patīk ātri šaut – ieņemu ērtu pozu un, kamēr nekas nesāp, visas lodes lido mērķī. Un tad sākās pareizā aprīkojuma piemeklēšana… Un, jā, .260 kalibra munīciju veikalā iegādāties nevar. Tādējādi atliek to lādēt pašam. Un arī tā ir vesela zinātne.
Atklāju, ka šaušana ar vītņstobra ieroci nemaz nav garlaicīga, tieši otrādi – ļoti interesanta. Tu tehnoloģiski attīsties un vari sacensties ar līdzīgi domājošajiem.
Paldies Dievam, ka man blakus ir Bārbeles šautuve, kurā varu eksperimentēt. Vēl viena sezona, un ieguvu savu pirmo sporta meistara kvalifikāciju. Un tad vēlējos sasniegumu atkārtot. To vajadzēja man pašam, lai apliecinātu pats sev, ka patiešām to varu.

Kā to visu var apvienot ar ģimeni un darbu?

Interesanti, ka tieši medības bija tās, kas mani satuvināja ar sievu Sintiju. Mūsu attiecībās nebija kopīga vaļasprieka, un tas mūs sāka atsvešināt. Un tad sieva atnāca līdzi dzinējos! Viņai medības ļoti iepatikās. Mums tagad ir iespēja kopā pavadīt brīvo laiku. Es ļoti mīlu savu sievu! Un viņa jau ir kļuvusi par profesionālu dzinēju!
Kādu laiku bija tā, ka piektdienas vakarā visi, suņus, kaķus ieskaitot, sēdāmies mašīnā un braucam no Rīgas uz Bārbeli, bet svētdienas vakarā atpakaļ uz Rīgu, uz darbu. Sapratām, ka šādai braukāšanai nav nozīmes. Darbs ļauj nebraukt vispirms uz Rīgu un tad darba darīšanās uz kādu citu vietu Latvijā. Tagad līdz sievasmātes mājai ir divarpus kilometri, tikpat līdz šautuvei un tikpat līdz mednieku mājai. Un, kad esmu par kaut ko uztraukts, aizbraucu uz šautuvi un izšauju kādu sēriju šāvienu. Ir cilvēki, kurus šaušana uztrauc, bet man tā palīdz sakoncentrēties, sakārtot domas. Šaušana nomierina. Arī mana vecākā meita ir emocionāla, taču šautuvē ir citādi. Ja būtu kaut neliela sacensību pieredze, viņa šogad varēja kļūt par jaunāko sporta meistaru šaušanā Latvijas vēsturē.

Kā uz tevi sāka skatīties citi mednieki, kad ieguvi sporta meistara kvalifikāciju?

Vilka uz zoba un mēļoja, ka tagad es principā nedrīkstu netrāpīt. Tāds veselīgs trollings, lai gan šaušana mežā notiek citādi nekā šautuvē, kur tu apgulies, ieņem ērtu un stabilu pozīciju un tad raidi lodes mērķī. Un garām medībās var aizšaut jebkurš – arī sporta meistars.

Tu joprojām sacensībās izmanto Sako 85 Varmint SS .260 kalibrā?

Nē. Sapratām, ka ar Ādažiem 300 ir par maz. Parādījās sacensības Vienoti valstij. Uz pirmajām šī veida sacensībām aizbraucu ar .30-06 un .223 Rem kalibra ieročiem. Šāvu 300–400 metru distancēs. Tālāk ne. Pēc gada treniņšaušanā pamēģināju .260 kalibru jau tālākās distancēs. Tas aizrāva. Vēlējos šaut vēl tālākās distancēs. Tuvākā iespēja – Polijā, kur varēja šaut attālumā līdz kilometram F klasē. Mani ielika komandā kopā ar tālšāvēju Uldi Markusu. Kopā komandā bijām otrie, es atsevišķi OPEN klasē biju ceturtais.
Taču es šāvu principā ar medību ieroci. Uldis jokoja, lai es poļiem nesakot, ka man ir ierocis no veikala kastes. Viņi to nespēšot pārdzīvot…
Nolēmām, ka vajadzīgs vēl kāds īpašs ierocis, un tā nu kļuvu par vēl viena ieroča kalibrā 6.5 PRC īpašnieku. Tas, ja tā var teikt, ir 6.5 Creedmoor, bet uz steroīdiem. Tas praktiski ir magnuma kalibrs, taču tas neietilpst šajā kategorijā.
Šajā sezonā šis ierocis ļāva sasniegt labus rezultātus gan Polijā, gan tepat Latvijā. Sacensībās Vienoti valstij es uzvarēju, lai gan atbraucu uz sacensībām tikai dēļ meitas, treniņšaušanu izlaižot.

Piedaloties tālšaušanas sacensībās
Foto no Artūra Volkova albuma

Ko saprašana par tālšaušanu var dot ierindas medniekam?

Tā palīdz saprast savas un ieroča iespējas. Līdz tam tu situācijā, kad gaides medībās medījums ir mazliet tālāk par simt metriem, nervozē, bet pēc tam, kad iemācies sašaut mērķus 200, 300 metru un tālākās distancēs, tu vienkārši esi pārliecināts par sevi un attālums vairs nebiedē.
Un mums pasākumi, kur mednieks var šīs prasmes apgūt, ir. Tās ir gan sacensības Vienoti valstij, gan SIA Ieroči rīkotais Izaicinājuma kauss. Es šautuvēs redzu, ka cilvēkus šis attālums biedē. Taču mērķis ir tikai mazliet tālāk.
Vēl tālšaušanā tu iemācies kontrolēt savu ķermeni – elpošanu, sprūda mēlītes nospiedienu. Iemācies daudz labāk novērtēt situāciju. Tagad es 150 reižu vairāk padomāju, pirms izdaru šāvienu. Es ļoti pārdzīvoju, ja medībās dzīvnieku esmu tikai ievainojis… Treniņi šaušanā būtiski samazina iespēju kļūdīties.
Un es medniekiem atkal un atkal saku – nemēģiniet šaut dzīvniekam aiz auss. Var kļūdīties arī tad, ja perfekti pārzina savu ieroci. Tāpat jāizvēlas pēc iespējas stabilāka pozīcija. Es nekad nešaušu no rokas, ja būs iespēja izšaut no guļus stāvokļa vai atbalsta, kur ir vismaz divi atkalsta punkti. Koks, štoks – tas viss der. Trijkājis vai speciālais atbalsts ar četrām kājām – ideāli! Šāviens būs drošs un precīzs.
Gaides medībās dienā es apguļos kādā augstākā punktā un gaidu. Un medījums atnāk!
Un medībās tālu šāvienu cienītājiem man arī ir ko teikt. Sacensībās mans pirmais šāviens kilometrā trāpīja mērķī, taču tas bija rikošets! Es to redzēju tēmēklī… Lode bija lidojusi kilometru, tad atsitās pret zemi un nogāza mērķi… Tas ir milzīgs spēks. Spēks, ko tu vairs nespēj kontrolēt. Tāpēc es medībās izvairos no ļoti tāliem šāvieniem. Tāpat esmu redzējis, ka ir mednieki, kuri no rokas kapā puskilometra attālumā… Traki! 300 metru no atbalsta (!) ir tālākā distance medībās, kurā atļaujos raidīt šāvienu. Dzinējmedībās maksimālais attālums tam piemērotā vietā ir 200, ne vairāk.
Tāpat es pats lādēju patronas un zinu, kādi būs lodes parametri tajos 300 metros. Cilvēki paņem munīciju no paciņas un nezina, jo dati, kas uz tās uzrakstīti, ir iegūti ar speciālu testa stobru laboratorijas apstākļos. Reālo ātrumu var izmērīt tikai šautuvē ar speciālu ierīci. Labi, ka ir mednieki, kuri zina, kas ir ballistiskais kalkulators, un ir daži, kas to māk arī lietot.
Šaujot tālāk par 300 metriem, jau jāsāk cīnīties ar vēju un citiem apstākļiem, lai gan spēcīgs vējš lodi var aiznest sāņus arī 100 metru distancē… Ir pārāk daudz datu, kas jāapstrādā, un mednieks bez pieredzes un treniņa to nespēj izdarīt.

Kāpēc, tavuprāt, daļai mednieku ir bail no šautuves?

Tas ir socializācijas jautājums. Iespējams, šie cilvēki vēlētos braukt uz šautuvi, taču viņiem blakus nav neviena, kas viņus uz to aizvestu, kas iedrošinātu.
Ir kolektīvi, kuros ir jāparāda savas šaušanas prasmes ar to ieroci, ar kuru tu medīsi dzinējmedībās. Tas ir lieliski – medniekiem aug meistarības līmenis. Taču viņi ir centrēti uz trāpīšanu desmitniekā. Tas ir, vienā konkrētā punktā. Ne visiem tas sanāk, un tas psiholoģiski liedz attīstīt šaušanas prasmes tālāk. Taču jāiemācās stabili trāpīt tik lielā mērķī, cik ir medījamā dzīvnieka motortelpa, kā to kādā no raidierakstiem Šauj garām! trāpīgi pateica Artūrs Surmovičs. Izvēloties atbilstošu munīciju, šāds trāpījums garantē, ka medījums tiks efektīvi nomedīts. Medības nav sports!

Kurš no medību veidiem tev sirdij ir vistuvākais?

Man patīk visi. Katram no tiem ir kas īpašs. Izņemot slazdošanu. Man tā kaut kā nav iepatikusies. Toties patīk bebru medības ar suņiem alās. Un Diāna man dod medījumu. Īpaši bukus. Es vienmēr par to viņai pēc katra medījuma pateicos. Tas ir mans īpašais rituāls. Un ņemu vienmēr līdzi konfektes. Vienu metu mežā Diānai, otru meža gariem. Citi teic, ka esmu jocīgs, taču tā ir mana pārliecība. Un es svēti ticu – ja tu mežā slikti uzvedies, Diāna tev nedos. Nedos neko. Man svarīgāk ir dzīvniekus ieraudzīt, nevis nomedīt. Man bija kāda satikšanās ar kādu jenotsuni. Starp citu, viņi māk parādīt emocijas. Viņš nāca tāds priecīgs, līdz ieraudzīja mani. Tajā mirklī viņa purniņš izteica visu – viņš saprata, ka dzīve tūlīt beigsies… Pacēlu ieroci un redzēju, ka viņš burtiski atvadās no visa – no meža, no saulrieta, iespējams, no savas ģimenes. Es nespēju nospiest sprūda mēlīti. Nolaidu ieroci. Tajā brīdī viņš pasmaidīja, pamirkšķināja ar aci un laimīgs devās tālāk savās gaitās… Mednieks vispirms ir cilvēks!

Linda Dombrovska: Mednieku sabiedrība ir šokā un cer, ka briežu šāvējus sauks pie atbildības

👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam
ar 3 pielikumiem.

Decembra numurā par to, kad inspektors traucē medības!

Abonē žurnālu Medības 2024. gadam

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

ME
Medības
Pieredze
Kokneses klubu šaušanas mači!. Kāpēc vajadzīgi? “Šauj garām!” reģionālās ziņas no Kokneses
Ekskluzīvi 8 stundas
ME
Medības
Pieredze
Vieglākais veids, kā iemācīt sunim komandu “Guli”! Medību suņu apmācība
Ekskluzīvi Nedēļa
Sintija Dozberga
Virtuve
Gatavojam spiedienkatlā. TOP 11 šefpavāra ieteikumi, kā ātri pagatavot bagātīgu meža zupu
Ekskluzīvi Nedēļa
Emīlija Mariševa
Aprīkojums
Termiķis, kam ekrānā jābūt paziņojumam Don’t use while driving*
Ekskluzīvi 10. jūnijs, 2024
Indulis Burka
Aprīkojums
TESTS! Termotēmēklis ar 60 mm lēcu! THERMTEC Ares 360 LRF 384×288
Ekskluzīvi 8. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Viedoklis. Kad medniekam jāiesper pa d… un jādod pumperniķelis, lai sāktu kustēties
Ekskluzīvi 7. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Ja ne labākie baurošanā, tad labākie staltbriežu trofeju novērtēšanā! Reportāža
Ekskluzīvi 5. jūnijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Labais tonis ir teikt, ka daba iet bojā! Māris Liopa “Šaujam garām!” #234 epizode
Ekskluzīvi 5. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Liels vējš un attālums netraucē, ja jānomedī zelta āzītis. Mednieka dienasgrāmata #27
Ekskluzīvi 3. jūnijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Ar InfiRay E3 MAX V3 uz Leiputriju! Iespaidi par termokameru pēc gadu ilgas lietošanas
Ekskluzīvi 3. jūnijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Pirmie iespaidi Vector Optics binoklis! Vai ir tā vērts?
Ekskluzīvi 31. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Aktuālie sezonas gadžeti! Pret odiem, svilpes, termoierīces un stāsts par lāčiem
Ekskluzīvi 31. maijs, 2024
ME
Medības
Virtuve
Ja apnicis šašliks, super ātrie burgeri vasaras ballītei! No dabas līdz galdam #6
Ekskluzīvi 30. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Situācija ir depresīva un skumja! Saruna ar Jāni Baumani. “Šauj garām!” #233 epizode
Ekskluzīvi 29. maijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Pēc šāviena turpini strādāt tā, it kā šāviens nav bijis! Šaušanas seminārs bērniem Mārkulīčos
Ekskluzīvi 28. maijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Uzmanību, suņu saimniek! Pat neliela brūce var būt dzīvībai bīstama
Ekskluzīvi 24. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Iegādājoties termoierīci, dāvanā meža kamera 189 eiro vērtībā. GPSPRO jaunumi maijā
Ekskluzīvi 23. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Kad 95% gadījumu pats traucē ierocim izšaut precīzi! “Šauj garām!” #232 epizode
Ekskluzīvi 22. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Tālšaušanas un munīcijas lādēšanas noslēpumi. Šauj garām! dalībniekiem #43
Ekskluzīvi 14. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Labāk medīsim mežā, nevis uz ceļa!
Ekskluzīvi 16. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Mednieki ir “melnie kretīni” un daba ir jāsargā! “Šauj garām!” #231 epizode
Ekskluzīvi 15. maijs, 2024
Indulis Burka
Aprīkojums
Ietaupi! Kā Thermacell gāzes baloniņu uzpildīt atkārtoti?
Ekskluzīvi 12. maijs, 2024
Kate Šterna
Pieredze
Lūsis Valkas centrā no pagalma nolaupa ģimenes mīluli. DAP iesaka to tišināt prom! Aculiecinieka video
Ekskluzīvi 7. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Eksperimentējam. Dzinējmedību pret individuālo medību tēmēklis, šaujot uz skrejošo mērķi
Ekskluzīvi 3. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Kad lēmumus pieņem nekompetenti cilvēki. Arnis Muižnieks. “Šauj garām!” #229 epizode
Ekskluzīvi 1. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Daži praktiski padomi! Kas jāievēro, uzstādot meža kameru, lai nebūtu gļuku
Ekskluzīvi 29. aprīlis, 2024
ME
Medības
Virtuve
No medījuma jāpagatavo pilnīgi viss! Sirsnīgie salāti – mednieku rasols. No dabas līdz galdam #5
Ekskluzīvi 26. aprīlis, 2024
ME
Medības
Pieredze
Mēģināt trāpīt 800 metros. Vienoti valstij un nakts šaušana ar Pulsar Latvija. Video bloga #78 epizode
Ekskluzīvi 25. aprīlis, 2024
ME
Medības
Klausies!
Ja tu gribi sačakarēt kolektīvu, sadali to grupās! Artūrs Surmovičs “Šauj garām!” #228 epizode
Ekskluzīvi 24. aprīlis, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Kā piešaut nakts redzamības tēmēkli Pard DS35 70 LRF. Stāsta Armands Reķis
Ekskluzīvi 18. aprīlis, 2024

Lasītākie