Kopā ar savu labāko draugu un medību cīņu biedru Sesku Pēteri devāmies aļņu medībās. Kājas klusām mina egļu meža sūnekli. Līdz manai iecienītajai aļņu medību vietai vēl bija jāiet nepilns kilometrs. Pēteris mazliet aizelsies centās neatpalikt. Iepriekšējā vakarā viņš bija svinējis kaimiņa vārda dienu. Tāpēc plinti atstāja mājās, bet solījās man asistēt, cik vien nepieciešams, protams, ja medības būs veiksmīgas.
Pamazām tuvojāmies nelieliem bērziņiem aizaugušajam izcirtumam. Vietā, kur egļu siena beidzās, uz stigas pēkšņi iznāca alnis. Mūs šķīra labi ja metri simt divdesmit. Turklāt tieši ņemamais alnis ar raģeļiem, kas darītu godu manas kaimiņienes baltajam āzim, nevis kārtīgam aļņu bullim – īsiņi un atliekušies uz aizmuguri.
Negaidītā satikšanās tā uzsita pa adrenalīna kannu manās dzīslās, ka noturēt plinti mierīgi, lai notēmētu un izšautu, nebija iespējams. Metos uz ceļgala! Tāpat vēl krustiņš lēkāja trakāk nekā blusas mana kranča kažokā! Likos garšļaukus! Nu bija labi, tikai… alnis jau bija pāri stigai un to traucēja saskatīt grāvja smilgas.
Pielēcu kājās, novilku visu, kas varēja grabēt, un mazāku eglīšu aizsegā centos nokļūt alnim priekšā. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tas dodas uz tuvējā ezeriņa krastu. Aizelsies apstājos uz nākamā grāvja, kur arī bija pāreja, un gaidīju. Minūtes vilkās lēni kā gliemeži. Klusi šalca egļu galotnes, taču alnis nenāca. Tas taču nevarēja iekrist kādā bedrē!
Gar jaunaudzītes malu devos atpakaļ. Jau pamanīju Pēteri, kurš stāvēja vietā, kur stiga iznāk no egļu meža un sākas jaunaudzīte. Viņš man kaut ko rādīja ar roku. Izrādās, alnis bija nevis gājis jaunaudzītē iekšā, bet pagriezies un gājis stigai paralēli, pāris metru no grāvja…
Aizsteidzos līdz Pēterim. Pēkšņi bēržuki sakustējās un… alnis atkal iznāca uz stigas. Piespiedos pie tuvākā stumbriņa, notēmēju un raidīju šāvienu! Līdz alnim bija metri sešdeamit, ne vairāk! Alnis nodrebēja, pārkāpa pāri grāvim un pazuda skatienam…
Nogaidījām minūtes piecas un gājām skatīties. Jo tuvāk nāca bērziņi, kuros, kā man likās, iegāja alnis, jo vairāk bija svaigu aļņa pēdu. Kad šķita, ka pēdas manā priekšā beidzot ir īstās, devos biezoknītī. Pagāju metrus desmit, taču mana aļņa nebija… Tajā brīdī atskanēja aizskrejoša aļņa soļi. Par laimi, stigas virzienā! Pa galvu, pa kaklu metos atpakaļ! Turklāt tik steidzīgi, ka jau pēc brīža gulēju starp bēržukiem garšļaukus, bet plintes stobrs iedūries zemē…
Pielēcu kājās un burtiski izlēcu uz stigas. Uzmetu skatienu stobram un sapratu, ka pat tad, ja alnis iznāks, šaut nevarēs – stobrs bija pilns ar kūdru! Bet nedrīkst zaudēt ne mirkli. No krekla ar vienu naža šņāpienu nogriezu auduma strēmeli, no tuvējā bēržuka stingrāku zariņu cerībā, ka tas būs pietiekami tievs, lai lupatu izstumtu cauri stobram. Izdevās!
Vismaz teorijā nu šaut varēja, tikai tas alnis kaut kur kavējās! Manu apceri, kur palicis alnis, pārtrauca skaļš Pētera sauciens: “Ko tu tur kūņājies! Vai tad tas alnis man vienam būs jāloba?”
Izrādās, līdz īstajām pēdām man bija pietrūcis metru piecu… Alnis bija nokritis turpat aiz grāvīša zem kuplas eglītes. Pēteris bija uzkāpis uz paliela celma un redzējis gan nomedīto alni, gan manu kaunpilno kritienu. Bet tas, kas aizbēga, bija cits alnis, kas tāpat bija nolēmis panašķoties ar atvasēm turpat izcirtumā…
Toties krekls, no kura es nogriezu auduma strēmeli slauķim, man ir joprojām. Ja ilgāku laiku medībās nav veiksmes, velku to mugurā un Diāna par mani tūdaļ apžēlojas.
Prātam neaptverama cietsirdība, vienaldzība un izvairīšanās no atbildības!
👉 Abonē 9 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē e-izdevumu 9 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības marta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
