Intervija no arhīva
Sāvienas ezera krastā zemā mājiņā, kura pieredzējusi vairāk nekā 150 ziemu un vasaru, mīt Antons. Antons Putniņš. Atverot mājas durvis, katrs nācējs nokļūst pavisam citā pasaulē. Neskaitāmās trofejas pie sienām skaidri norāda – šeit dzīvo mednieks. Labsirdīgi piemiedzis acis, sirmais vīrs vedina tālāk, virtuvē, kur jau pēc brīža dzirkstī joki un neskaitāmi mednieku stāsti. Antons lepojas, ka par mednieku izvēlējies kļūt arī viņa dēls. Vaicāts, kas viņu pamudinājis kļūt par mednieku, Putniņa kungs teic, ka neatceras, taču medībās gājis jau no bērna kājas. Atceroties, ka pat sapņojis par medībām.
Pirmā – vienstobrene
“Manā dzimtā mednieku gandrīz nebija, vairāk gan zvejnieki. Esmu dzimis Lubāna apkaimē, un visai loģiski, ka tur bija lielākoties zvejnieki. Toreiz, piecdesmitajos gados, no 14 gadu vecuma varēja plinti turēt mājās. Pirmā bija vienstobrenīte. Mazliet vēlāk izrādījās, ka viens stobrs ir par maz. Vēlāk, jau šajos laikos, izrādījās, ka divi stobri ir par resniem, vajag vienu tievāku un ar vītni…” stāsta Antons Putniņš. “Kādas bija medības? Nu, pīļu, protams, uz zaķiem gājām. Tagad uz atklāšanu tā mazliet pašaudās, bet toreiz bija īsta kanonāde. Varēja dzirdēt pīļu spārnu švīkstoņu un šāvienu dunu vairāku stundu garumā!”
Pēc dienesta armijā Putniņa kunga medību gaitas turpinājās jau pilntiesīga mednieka statusā, tika nokārtots mednieka eksāmens.
“Strādāju Rīgas piena kombinātā. Mums bija medību kolektīvs, un medījām Kuldīgā – no Rendas līdz Kuldīgai. Tur medīju gadus piecpadsmit. Medījām briežus, cūkas. Bija daudz solīdu vīru, kuriem bija savs īpašais redzējums uz dzīvi un medībām, kuru jaunākiem bija grūti saprast. Lielākoties notika dzinējmedības, un, kas nāca, to medīja. Tagad lielākoties notiek izlases medības, un tas ir pareizi!” pārliecināts Antons Putniņš.
Uz medībām pāri pusei Latvijas
Pārceļoties uz dzīvi Ādažos, kur bija cits medību kolektīvs, viņam izdevās izbaudīt medības Latgalē. Tā kā Antons stūrēja autobusu, viņam bija jāsēžas arī pie mednieku autobusa stūres, lai vīrus vestu uz medību platībām Žīguros. No Ādažiem līdz Žīguriem 250 kilometru. Antons atklāj, ka tolaik populārajai anekdotei, lai pēc dūšas uzpravīšanas neviens medībās no autobusa ārā nekāpj, lai nepazustu, ir visai reāls pamats. “Ne reizi vien bija tā, ka, piektdienas vakarā izbraucot, galā dažs bija pilnās burās, bet no rīta večiem acis kantīgas un dažs pat meklēja, kur plinte palikusi… Medības bija ļoti labas, tikai dzīvnieki citādi nekā Kuldīgas pusē. Kuldīgā cūkas, piemēram, laikus nāca uz lauka, Žīguros tās nekādi sagaidīt nevarēja. Toties aļņu bija daudz! Es ta brandavīnu nedzēru – kā jau autobusa šoferis. Pabraukāju pa objektu, izpētīju pārejas un, var teikt, divas trešdaļas aļņu viens pats nomedīju! Kamēr veči autobusā gargalē, es plinti rokās un uz mežu. Dzirdu – kaimiņu kolektīvs dzen, nostājos uz pārejas mūsu pusē, un lieta darīta. Pie paša autobusa lai vismaz trīs nomedīju! Lopiņi laikam domāja, ka autobusa šoferis nevar būt bīstams!
Arī pie Lubāna ir lieliskas aļņu vietas. Braucu viesmedībās, un mans vārdabrālis mūs veda ar zirgu. Viņam iet virsū alnis. Vīrs pēkšņi iesaucās, kā zirgu apsaukdams. Antonam bija bailes, ka nopūdelēs, un tāpēc izlikās, ka apsauc zirgu, lai tikai nebūtu jāšauj, bet es pats redzēju un dzirdēju,” smejas Antons Putniņš.
Lielais jenots un mazie
Aizgājis pensijā, Antons iegādājies mājiņu Sāvienas ezera krastā, to atjaunojis un, protams, pievienojies vietējam mednieku klubam Kalnāji. Viņš atklāj, ka pīļu ezerā daudz, taču lielākoties nirpīles, kuras nemedī. Uz ezeru viņš visbiežāk dodas ar makšķeri un labiem draugiem atvēl pa kādai līdakai. “Šeit, Sāvienā, medīju jau vairāk nekā divdesmit gadu. Esam sadalīti brigādēs. Reiz mūsu grupas vadītājs Aldis Bondars mūs labsirdīgi jokojot visa kolektīva priekšā nosauca par jenotiem. Mēs, protams, mazliet apvainojāmies, bet parādā nepalikām un viņu nodēvējām par lielo jenotu. Tā tas iegājās,” atceras mednieks.
“Līdz divsimtajam es rakstīju…”
Savā garajā mednieka mūžā Antons Putniņš nomedījis ļoti daudz aļņu. Līdz divsimtajam viņš katru medījumu fiksējis īpašā burtnīcā, taču, pārceļoties no Berģiem uz Sāvienu, burtnīca pazudusi… Medniekam īpaši prātā palicis pirmais alnis, ko viņš nomedīja tālajos padomju gados, vēl būdams jauns mednieks. Aļņa ragiem, starp citu, ir desmit žuburu. “Tas bija Lubāna klānos. Mani nolika uz numura, un pavisam drīz tas bullis arī nāca. Vēl dzinēji nebija sākuši dzīt un pārējie mednieki vietas ieņēmuši. Nomedīju alni ar bisi, patronā bija ielādēta turbīnas tipa svina lode. Pietika viena šāviena, lai alnis nokristu. Tāpat atceros pašu pirmo medījumu. Tolaik bija daudz laukirbīšu. Gāju uz zaķiem. Ar zirgiem veda sienu, un siens bira no vezuma. Tad nu garauši nāca uz sienu mieloties. Vaktējām viņus, lai gan man tā īsti neveicās. Zaķa vietā es mēnesnīcā nomedīju laukirbi. Savulaik man patika medības ar pieiešanu, arī dzinējmedībās varēju dzīt vienu mastu pēc otra. Taču nu man jau ir astoņdesmit un vislabāk jūtos gaides medībās, kad varu mierīgi pasēdēt tornītī vai uz mednieku krēsliņa pļavā. Lai gūtu medību sekmes, medniekam ir jābūt labam dabas pazinējam, jāzina dzīvnieku paradumi,” stāsta mednieks.
Aizved svešu plinti
Mednieki reizēm mēdz būt visādu niķu un stiķu pilni. Antons zina stāstīt par kādu mednieku Zlēkās, kurš, īsts dabas bērns būdams, nomedījis mežakuili un turpat blakus nolicies nosnausties, kamēr atbrauc pārējie mednieki. Plinti nolicis blakus. Pa miegam dzird, ka aizbrauc automašīna. Vēl pusmiegā tvēris pēc plintes, bet vieta tukša. Izrādās, kaimiņu kolektīva mednieki braukuši garām un plinti paņēmuši, sak, lai kāds cits nenozog. Vīrs bļaudams skrējis pakaļ, kamēr auto apstājies un ierocis atgūts. Joki tak mazi!
Kad redzi ragus pie sienas…
Antonam pašam arī gadījies ne viens vien raibs piedzīvojums. Uz briežu medībām Kuldīgas pusē devies ar trim patronām kabatā. Šāvis briežu bulli, un tas gar zemi gan. Jau gara acīm redzējis, cik skaisti mājoklī izskatīsies pie sienas pieliktie ragi. Taču tajā brīdī briedis pielēcis kājās un aizskrējis. Ar draugu aizskrējušo medījumu meklējuši līdz naktij, taču tā arī nav atraduši. Briedis ieskrējis eglītēs. Kamēr mednieki pa vienu pusi biezoknī iekšā, briedis pa otru pusi ārā.
“Reiz Jāņu vakarā Žīguros aizgāju mežakuili vaktēt. Iznāca TĀDS kuilis! Bet tur kilometrs līdz Krievijas robežai. Izšāvu, un kuilis gar zemi! Nopriecājos, cik labi! Noliku bisi, aizsmēķēju. Pēkšņi pamanīju, ka kuilis tā kā sāk spirināties. Pēkšņi pielēca kājās un projām bija, droši vien uz robežas pat pasi neparādīja… Līdzīgā situācijā liels kuilis man aizbēdzis arī tepat Sāvienas ezera otrā krastā,” atceras Antons.
Lepnums
Antons Putniņš izaudzinājis divus dēlus – Normundu un Venti. Viens no viņiem nolēma kļūt par mednieku. “Tas bija neparasts brīdis. Aizbraucu pie Venta uz Rīgu, un viņš vaicāja, vai esmu paņēmis brilles līdzi. Viņa jautājums man šķita dīvains. Tad viņš izņēma no kabatas kādu dokumentu un deva man lasīt. Tā bija mednieka apliecība! Tajā brīdī sajutos ļoti īpaši! Tolaik viņam jau bija trīsdesmit gadu, un šobrīd viņš ir ļoti kaislīgs un tajā pašā laikā ļoti rūpīgs mednieks,” stāsta Putniņa kungs.
Medniekam jātrenējas šaušanā
Vaicāts, kā ir ar trenēšanos šaušanā un vai tas medniekam svarīgi, Antons atklāj, ka bez treniņiem nevar iztikt. Savulaik kāds viņa paziņa, Arvīds vārdā, kurš bijis labs stenda šāvējs, uzaicinājis viņu uz treniņu Ziepniekkalna šautuvē, tā teikt, iesildīties pirms šņepēm. Antons aizbraucis, pirms tam salādējot piecdesmit patronu. Pirmajā sērijā sašāvis 17 no 25 šķīvīšiem, jo Arvīds stāvējis aiz muguras un koriģējis. Otrajā sērijā jau bez koriģēšanas izdevies sašaut vien piecus šķīvīšus. Tas vien tikai liecina par to, cik svarīgi, lai, apgūstot šaušanas prasmes, būtu labs treneris.
“Nepietiek, ja gadā izšausi divas trīs reizes. Mums ir tādi mednieki, kas no piecdesmit metriem nevar cisternā trāpīt! Ir jāgrib šaut un jātrenējas. Es savulaik katru sezonu braucu uz Lubānu. Tur bija tā, ka bez simt pīlēm mājās nebraucu. Taču arī tagad varu skrejošu ruksīti uz lauka ar karabīni noķert,” pārliecināts mednieks.
“Uz mani skatās simtiem acu pāru!”
Īpašas attiecības Antonam ir ar iršiem, kas bieži vien iemājo medību tornīšos, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam.
“Zināju, ka tornītī, iespējams, ir irši, taču domāju, ka tie varētu būt jau arī beigti, un rāpos tik augšā. Pabāzu galvu un ieraudzīju ne tikai pūzni, bet arī simtiem acu pāru, kas mani vēroja… Ko darīt? Rokas aizņemtas! Bet es nolēmu cīnīties! Ielēcu kancelē, un irši man virsū. Cauri divām biksēm man iecirta. Pieci gabali iecirta. Viens iemanījās iekrist zābakā! Bet es kādus piecdesmit gabalus nositu! Trīs dienas roka sāpēja, kur iedzēla, bet es izdzīvoju. Ja būtu atlaidis rokas, būtu jākrīt no sešu metru augstuma… Kad ierados mednieku mājā, vīri steigšus deva aukstas konservu bundžas, ko likt pie rokām, jo tās bija pamatīgi sapampušas. Vēl tikai atlika izkratīt to irsi, kas bija zābakā… Tā gan nebija mana pirmā saķeršanās ar iršiem. Savulaik jau biju slēpies no šiem kukaiņiem dīķī. Ielēcu ūdenī ar visu bisi rokās. Toreiz teju caur plintes stobru bija jāelpo, kamēr kukaiņi norima. Bet sākās viss no tā, ka ar kociņu pabakstīju putnu būri ķirsī, no kura laiku pa laikam lidoja ārā pa irsim…” stāsta Antons.
Pēc aļņa ar spiningu
“Esi kādreiz alni izmakšķerējis ar spiningu?” man vaicāja Antons. “Noteikti ne, bet es esmu. Toreiz mednieks medībās šāva alni, kurš iekrita Aiviekstes upē. Dzīvnieks lēnām, straumes nests, sāka peldēt uz leju. Visi uztraukušies, kā nu būt, bet es tikmēr ātri uz mājām pēc spininga un alnim priekšā. Pārmetu pāri vizuli ar auklu un pievilku pie krasta – straume tajā vietā jau bija kļuvusi ļoti lēna. Atlika tikai pieāķēt pie džipa un izvilkt sausumā.”
Nepopulārākās medības Latvijā un cik ilgi var medīt bulli. “Šauj garām!” #352 epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
