Pa ciema galveno ielu iet mācītājs. Satiek mežzini, un abi apstājas aprunāties.
– Mans dēls, kāpēc jūs nekad nenākat svētdienā uz misi? Visi ciema ļaudis ir baznīcā, tikai jūs es nekad neredzu. Vai tik jūs nenodarbojaties ar malumedībam?
– Svētotēv, ko jūs! Gluži pretēji, es rūpējos par to, lai jums baznīca svētdienās nebūtu tukša.
– Kādas muļķības jūs te melšat?
– Ja es iešu uz misi, puse baznīcēnu ies uz mežu malumedībās!
Jaunais krievs ieskrien restorānā, kur pusdieno bratki, un saka:– Baigā tēma. Piedāvā tīģeri medīt. Vieta ērta, sēdeklis ierīkots, laukums labi pārredzams.
– O, jā! Mēs par! Kādi noteikumi?
– Vajadzēs stundu sēdēt un gaidīt. Šaut nevarēs.
– Kāpēc?
– Viņiem pirmajā daļā visādi klauni un vingrotāji uzstājas. Tīģeri būs otrajā…
– Džon, man ļoti neērti vaicāt, bet kādēļ ik reizi, kad es šauju, jūsu suns metas man zem kājām?
– Droši vien viņam šķiet, ka tā ir visdrošākā vieta…
Mednieks iesācējs pārbrauc no medībām. Mašīnu pamet atvērtu, mugursomu nomet, plinte pussalikta uz grīdas izkrīt…
– Sieva, nu ir ziepes! Viss. Man gals klāt…
– Kas noticis?
– Nes Sarkano grāmatu!
Sieva atstiepj biezo izdevumu. Vīrs drudžaini šķirsta. Izpētījis visu līdz pēdējai lappusei, atvieglots nopūšas un atlaižas atzveltnes krēslā.
– Fū, paldies Dievam! Veči mani izjokoja. Nav Sarkanajā grāmatā tāda mežziņa…
Lācēns vaicā tētim:– Tēt, vai drīkst ēst ogotājus?
– Drīkst.
– Un sēņotāju?
– Tas arī ēdams.
– Bet mednieku var ēst?–
Var un vajag. Pat obligāti.
– Un makšķernieku?
– Nekādā gadījumā. No makšķernieku gaļas iestājas alkohola atkarība.
