Valmieras novada Ēveles pagastā nomedīts alnis, kura trofeja ir pēc provizoriskām aplēsēm novērtēta ar 307,4 CIC punktiem. Tā ierindojas visu laiku labāko aļņu trofeju Top 30. Skaisto trofeju ieguvis viesmednieks no Serbijas, kas uz Latviju atbraucis medīt izmantojot hunt.lv pakalpojumus.
Viesmednieku medībās, mednieku kolektīva Dukāns platībās, pavadīja Artis Lamba.
“Mēs nemedījam kotletēm. Cenšamies medīt selektīvi, nevis to, kas pirmais nāk pretī. Konkrētais bullis jau pagājušajā gadā dzīvoja pie mums. Mūsu medību platībās ir vieta, ko aļņi ir iecienījuši. Platības pieguļ lielajam Sedas purvam. Tur tek Sedas upe, no kaimiņiem platības atdala Šūnupīte. Apvidus ir neizejams un neizbrienams. Tā ir miera oāze aļņiem, kur ir gan ūdens, gan jaunaudzes. Blakus masīvam ir rapša lauks, ziemā izliekam sāli.
Kā jau ikviens kolektīvs, arī mēs domājam kā papildināt kluba budžetu. Viens no veidiem – aicināt viesmedniekus. Pie mums uz aļņu medībām atbrauca viesis no Serbijas. Viņš stāstīja, ka līdz šim pavadījis daudz laika citās valstīs aļņu medībās, taču pie trofejas tā arī nav ticis, pat alni kā tādu nav redzējis.
Tās pašas dienas vakarā, kad viņš atbrauca, devāmies medībās. Vakars bija ļoti silts un odu ārkārtīgi daudz. Priekš aļņu medībām sliktāk vairs nevarēja būt. Tajā vakarā vairāk par odu sīkšanu neko nedzirdējām. Palikām pie tā, ka tiekamies no rīta. Pie sāls bija novietotas kameras un jāseko, kas notiks naktī.
Pusčetros no rīta kamera ziņoja, ka pie sāls ir divi aļņu buļļi. Rādīju meža kameru bildes un aicināju uz mežu. Braucam.
Lēnu garu sākām iet. Pulkstens rādija kādu minūti pēc pieciem no rīta. Steigas nekādas – jāgaida, līdz paliks tik gaišs, ka varēs raidīt šāvienu izmantojot dienas tēmēkli. Ejam un klausāmies. Laiku pa laikam ieskatījos termo monoklī. Bijām nogājuši metrus 400, kad pa retinātām eglēm ievēroju aizskrienam aļņu govi.
Mazliet stalbriežu riesta drāmas; trīs kritēriji, lai izvēlētos termoierīci. Video bloga #81 epizode
Turpinājām ceļu pa nesen izrakta grāvja atbērtni, ko iepriekš bijām mazliet uzirdinājuši klusākai iešanai. Varēja iet ļoti klusu. Kādu desmit metru attālumā kaut kas sakustējās un aizskrēja. Kaut kas liels. Viesis pat satrūkās. Kas to zina, kas tas bija, lāci pat nepieminēju – nevar taču viesi tā biedēt…
Pulkstens tuvojās sešiem un saklausījām, kā divi aļņi badījās. Turklāt ar tādiem ragiem. Koki brakšķēdami lūza! Bija sajūta, ka strādā harvesters! Viesis bija neizpratnē, kas notiek. Skaidroju, ka cīnās aļņi. Viņš bija gandrīz bez elpas no pārdzīvojuma!
Beidzot tika noskaidrots cīņas uzvarētājs. Svīda gaismiņa un jaunaudzē bija viegla migliņa. Sāku īdēt. Un alnis man atbildēja! Solīti pa solītim gājām, lai alnis domātu, ka pretinieks pārvietojas. Lūza zari un tad mēs viņu ieraudzījām! Galva gaisā, jo alnis ostīja gaisu. Vēl divas reizes ieīdējos basā. Alnis nolieca galvu un vieglā riksītī tuvojās. Viņa skrējiens gāja metru 50 mums ieslīpi garām. Un tad viņš apstājās! Viesis jau tēmēja. Viņš atskatījās uz mani, mēmi prasot atļauju raidīt šāvienu. Es pamāju un viņš izšāva. Alnis paspēra pāris soļu un atskanēja otrs šāviens, pēc kura alnis sabruka uz vietas…
Man vēlāk daudzi prasīja, vai man pašam nav bijis žēl, ka ne es nospiedu ieroča sprūda mēlīti. Taču es nenožēloju nevienu sekundi! Es taču arī biju daļa no piedzīvojuma, es pilnā mērā izbaudīju medību mirkli.
Viesis bija sajūsmā un arī man milzīgs gandarījums, ka Latvijas daba mums uzdāvināja tik fantastiskus mirkļus!
Lai nokļūtu pie aļņa mums bija jāforsē grāvis. Alnis bija nokritis ar muguru pret mums. Kad redzējām, kas tieši alnim uz galvas, viesis pat valodu sāka raustīt! Ne ko tādu viņš nebija gaidījis!
Viņš pirms tam aļņu medībās bija citās valstīs pavadījis 20 dienas. Un te, Latvijā, bija vajadzīgs tikai viens vakars un nākamais rīts…”
Vilka statusa maiņa, stirnu slimības un kolektīvās bailes. “Šauj garām!” #251 epizode
Abonē žurnālu Medības!
