Aļņu apsaimniekošana Latvijā pēdējos gados kļuvusi par vienu no sarežģītākajiem mežsaimniecības un medību nozares jautājumiem. Uz papīra viss šķiet sakārtots – ir limiti, uzskaites metodika un noteikumi. Tomēr dabā daudzi medību kolektīvi arvien biežāk ziņo, ka alnis kļūst par retu sugu. Dati rāda vienu, bet pieredze mežā – pavisam ko citu. Šī pretruna ir problēmas centrā. Tādēļ ir ļoti interesants Valsts meža dienesta (VMD) sagatavotais dokuments Medījamo dzīvnieku populācijas stāvoklis, tendences, nomedīšanas apjomi. Alnis 2025-2026.
Tas ļauj labāk saprast, kas tieši notiek medībās, kādi ir limiti un ko mednieki medī.
Kā tiek plānota aļņu medīšana
Latvijā aļņu medību plānošana balstās uz trim pamatprincipiem:
– populācijas uzskaiti,
– postījumu apjomu,
– noteiktiem struktūras kritērijiem.
Teorētiskā pieeja ir skaidra – teļiem būtu jāveido ap 40% no nomedītā apjoma, bet govīm – vismaz puse no pieaugušajiem dzīvniekiem. Limiti tiek koriģēti arī pēc postījumu tendencēm – ja tie pieaug, nomedīšanas apjomu drīkst palielināt. Uz papīra – loģiska sistēma. Taču praksē aina ir citāda. Tātad, kas notiek realitātē? 2025./2026. gada sezonas dati ir ļoti zīmīgi, proti, novērtēti ~17 000 aļņu, noteikts limits – 5272, nomedīti – 4146 dzīvnieki. Tas nozīmē, ka realizēti 78,6% no limita, kas ir salīdzinoši augsts rādītājs. Tomēr daudz svarīgāka par kopējo skaitu ir nomedīto dzīvnieku struktūra, proti, nomedītie buļļi – 67,5% no pieaugušajiem dzīvniekiem, govis – tikai 32,5%. Savukārt teļi nomedīti – 38,3 % no kopējā apjoma. Šis attiecību sadalījums ir tieši pretējs ieteiktajam.
Savā ziņā mednieku loģika ir ļoti saprotama. Ja spriež vienkārši – ja populācija sāk kristies, tad pirmais, kas nāk prātā, ir: jāsaudzē govis. Tieši no tām taču nāk nākamā paaudze. Un ne viens vien kolektīvs arī šodien saka – tieši intensīvā govju medīšana iepriekšējos gados, lielā mērā balstīta uz postījumu samazināšanu, ir viens no iemesliem, kāpēc aļņu skaits tik strauji saruka.
No otras puses – teorētiski drošākais veids, kā ietekmēt populāciju, ir teļu medīšana. Tas mazāk ietekmē reproduktīvo potenciālu un ļauj saglabāt pieaugušo dzīvnieku struktūru. Taču arī te realitāte dabā bieži vien nesakrīt ar teoriju.
Daudzi mednieki atzīst – viņu platībās teļus vienkārši kļūst arvien grūtāk sastapt. Meža kamerās biežāk redzamas vientuļas govis, nevis govis ar teļiem. Iemesli? Plēsēju spiediens. Vilki un lāči īpaši pavasarī aktīvi izmanto iespēju iegūt vieglu barību. Ir pat novērojumi, ka plēsēji seko grūsnām aļņu govīm, gaidot dzemdības, lai iegūtu tikko dzimušu teļu.
Rezultāts ir paradoksāls – teorētiski ieteiktais medību objekts (teļi) dabā vienkārši kļūst mazāk pieejams.
Un tad nāk nākamais solis – realitātes kompromiss. Ja limits ir jāizpilda, bet teļu trūkst un govis medīt negribas, kolektīvi biežāk izvēlas medīt buļļus. Tas ir gan drošāk, gan vienkāršāk. Jāatzīst – daudzi mednieki šajā ziņā kļūst arvien gudrāki. Aizvien biežāk tiek pieņemti apzināti lēmumi – medīt vai nu jaunos buļļus, vai izteiktus trofeju dzīvniekus. Tajā pašā laikā ļoti svarīgi būtu populācijā atstāt pietiekamu skaitu perspektīvu buļļu, kas nākotnē var izaugt par kvalitatīviem trofeju dzīvniekiem un nodrošināt labu ģenētisko fonu. Tieši šeit arī parādās galvenais izaicinājums – starp teoriju, datiem un realitāti dabā. Mednieks redz to, kas notiek viņa platībās. Sistēma – to, kas redzams kopējā statistikā. Un šīs divas realitātes ne vienmēr sakrīt.
Tomēr vienlaikus jāņem vērā – problēma nav tikai skaitļos, bet populācijas struktūrā. Ja mednieki izvairās medīt govis, bet intensīvi medī buļļus, veidojas izteikts dzimumstruktūras disbalanss. Rezultātā populācijā ir daudz govju, bet trūkst kvalitatīvu buļļu, kas spēj nodrošināt savlaicīgu un efektīvu apaugļošanu. Riests ieilgst, teļi dzimst vēlāk un biežāk ir vājāki, kas savukārt ietekmē izdzīvošanu un kopējo populācijas kvalitāti. Šobrīd problēma nav tikai aļņu skaita samazinājumā, bet gan tajā, ka populācija kļūst nesabalansēta. Govis tiek saudzētas, buļļi – medīti, un rezultātā izjūk dabiskā struktūra. Bez pietiekama skaita spēcīgu buļļu riests vairs nenotiek optimāli, un tas ilgtermiņā ietekmē gan teļu kvalitāti, gan populācijas stabilitāti.
Bioloģiskie rādītāji to tikai pastiprina:
– viena govs vidēji dod ~0,85 teļus gadā,
– bioloģiskais pieaugums – ap 40%,
– saimnieciskais pieaugums – 25–35%.
Tātad, lai populācija samazinātos, nomedīšanas apjomam vairākus gadus pēc kārtas jābūt lielākam par šiem pieaugumiem. Un tā Latvijā ir noticis.
Tāpat spriežot pēc tadiem, pastāv būtiska reģionālā nevienmērība. Svarīgi saprast – Latvijā nav viena vienota aļņu populācija. Kurzemē – zemākais blīvums un tikai ~48,9% limita izpilde. Zemgalē savukārt (Centrs) – ļoti zems blīvums, vidēji ~2,6 aļņi uz 1000 ha. Austrumos un Vidzemē – populācija relatīvi stabilāka. Šie dati parāda, ka vienots valstiskais limits nespēj efektīvi atspoguļot situāciju dažādos reģionos.
Pašreizējā pieeja lielā mērā balstās uz postījumu apjomu kā galveno indikatoru, un tas rada vairākas būtiskas problēmas. Lēmumi tiek pieņemti, reaģējot uz sekām, nevis cēloņiem, tiek ignorēta populācijas struktūra, kā arī nepietiekami analizētas ilgtermiņa tendences. Rezultātā apsaimniekošana kļūst īstermiņa un fragmentāra, un tieši šādas pieejas dēļ daudzviet Latvijā alnis pakāpeniski kļūst par arvien retāku sugu.
Ko darīt citādi
Ja mērķis ir stabila aļņu populācija, nevis tikai postījumu mazināšana, nepieciešama pieejas maiņa. Reģionāla apsaimniekošana – limiti, kas pielāgoti katra reģiona situācijai. Populācijas struktūras ievērošana praksē – sabalansēta dzimuma un vecuma struktūra, nodrošinot pietiekamu govju īpatsvaru un izvairoties no pārmērīgas buļļu izmedīšanas. Ļoti svarīgs ir arī ekosistēmas skatījums – ņemot vērā plēsējus, mežsaimniecību, barības bāzi.
Praksē tas nozīmē vienkāršu, bet bieži ignorētu principu – alni var un vajag medīt, bet tas jādara gudri un pārdomāti. Tas nozīmē selektīvu pieeju: izņemt no populācijas jaunos, neperspektīvos buļļus, kā arī jau nobriedušus, maksimumu sasniegušus trofeju dzīvniekus. Tajā pašā laikā būtiski ir populācijā atstāt vidēja vecuma buļļus – tie ir dzīvnieki, kas nodrošina kvalitatīvu riestu, savlaicīgu govju apaugļošanu un spēcīgu nākamo paaudzi.
Līdzīga loģika attiecas arī uz govīm un teļiem – nevis izvairīties no govju medīšanas vispār, bet saglabāt sabalansētu struktūru, kurā ir gan pietiekams reproduktīvo dzīvnieku skaits, gan kontrolēts pieaugums.
Latvijā aļņu medības nav nekontrolētas – tās ir rūpīgi regulētas un balstītas datos. Taču problēmas pamatā nav noteikumu trūkums, bet gan pieejas paradigma. Ja apsaimniekošana turpinās fokusēties tikai uz postījumiem un īstermiņa rādītājiem, nevis populācijas struktūru un ilgtermiņa mērķiem, aļņu skaits turpinās kristies.
Tad jautājums vairs nebūs par limitiem, bet gan par to, vai alnis Latvijā vēl būs medību suga – vai jau kļūst par retumu.
Medību resursi – alnis
Vēlamais rezultāts:
• Teļi ir 40-45 % no kopējā nomedītā apjoma;
• Govis ir vismaz 50-55 % no nomedītā pieaugušo
dzīvnieku apjoma (t.i., 30-35 % no kopējā apjoma).
Faktiskais rezultāts:
• Buļļi – 67,5 % no pieaugušo dzīvnieku apjoma;
• Govis – 32,5 % no pieaugušo dzīvnieku apjoma;
• Teļi – 38,3 % no kopējā apjoma.
Nomedīti 78,6 % no limita.
Vairāk lasi žurnāla Medības aprīļa numurā!
Raksts tapis sadarbībā ar Medību Saimniecības un attīstības fondu
Medības traucēt nedrīkst un ne tikai medniekiem ir ieroči! “Šauj garām!” #330 epizode
👉 Abonē 8 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 8 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
