Nereti dzirdēts, ka medību sezonas laikā sievas ir kā sliktie tēli latviešu mitoloģijā, jo nebūt nav vēlmes vīrus katru nedēļas nogali laist dzīvoties pa mežu. Liepu ģimenē situācija ir pretēja, sieva ir lielākais atbalsts dažādos medību procesos – kā medību apmeklējuma ziņā, tā inventāra iegādē. Vēl jo vairāk – tieši Agnese ir tā, kas motivē vīru doties uz medībām. Turklāt, kā pati atzīst, bijis vairāk brīvā laika, arī pati biežāk dotos līdzi, jo medības vieno un, pats galvenais, medības patīk!
Dzinējmedību sezona nav mūžīga, un ar mednieku VAR sadzīvot
Esot mednieka sievai, ir tikai divi varianti – pieņemt vai nepieņemt. Vēl jo vairāk – sadzīvot VAR! Turklāt, kā Agnese atklāj, viņa par vīru noteikti nevarētu teikt, ka viņš visu laiku ir tikai mežā… Gluži vienkārši – hobijs ir arī makšķerēšana, kas tāpat prasa laiku. “Manuprāt, mans vīrs mežā nav tik daudz, lai es būtu to sievu sarakstā, kas par to kaut kā īpaši uztraucas. Tas ģimenē problēmas nerada. Protams, dzinējmedību laikā ir jārēķinās, ka vīrs mežā būs visas sestdienas, un tas ir laiks, kad kaut ko plānot vienkārši nevar, taču dzinējmedību sezona nav mūžīga un laiks aizrit ļoti ātri,” stāsta Agnese.
Ieguldīšana medību aprīkojumā atmaksājas
Agnese atzīst, ka lielākās izmaksas ir tieši mednieka gaitu sākumā, kad nepieciešams iegādāties pamata ekipējumu, tostarp ieroci, apģērbu, apavus, nazi un patronas. Pēcāk jau notiek pakāpeniska ekipējuma papildināšana, uzlabošana un atjaunošana, kur katrs no pirkumiem tomēr ir pārdomāts. Tādējādi mednieka mugursomā noteikti parādīsies arī kāda termālās redzamības ierīce, laba optika vai binoklis. “Patiesībā tas ir līdzīgi kā lielai daļai sieviešu – ir iespēja iegādāties vienkāršu somiņu vai tomēr zīmola. Arī vīriešiem aprīkojums medībām savā ziņā ir tāda modes lieta, tas ne vien ceļ mednieka pašvērtējumu, bet arī noteikti uzlabo garastāvokli un panākumus medībās. Turklāt jāņem vērā, ka ieguldot lielākas finanses medību aprīkojumā, tas kaut kad tomēr atmaksāsies. Pat ja izmaksas ir lielas, jāsaprot, ka nauda netiek vienkārši izmesta, pēcāk tas viss rezultējas produkcijā, ko ikdienā mūsu ģimene lieto uzturā,” stāsta Agnese.
Medības ir pilnīgi dabisks process
“Man nekad nav bijušas pretenzijas pret medībām. Manuprāt, tas ir pilnīgi dabisks process, un neredzu medībās neko nosodāmu – ar nosacījumu, ka viss tiek darīts atbilstoši likumiem un normatīvajiem aktiem,” stāsta Agnese. Arī pati pirms bērnu piedzimšanas aktīvi piedalījusies medību procesos. Kopā ar vīru Kalvi Liepu esot sēdējusi uz gaidi, turklāt viņai tas paticis. “Labprāt arī tagad pie iespējas aizietu pasēdēt tornītī, bet nu gan tas ir jāsakārto tā, lai kāds paliktu pieskatīt bērnus. Pēc bērnu piedzimšanas tas vairs nav tik vienkārši kā agrāk,” atklāj Agnese. Tāpat viņa ir turējusi medījumam kājas, kamēr vīrs dīrā. Un neviens no šiem procesiem nav šķitis nepatīkams, tieši pretēji – tie patīk. Pat bijusi blakus brīdī, kad vīrs raida šāvienu uz dzīvnieku un to nomedī.
Braukt uz mežu ir ģimenes tradīcija
Viena no ģimenes tradīcijām ir došanās uz mežu un dzīvnieku pēdu atpazīšana un pētīšana, Agnese stāsta, ka bērnus jau no mazotnes centušies iepazīstināt ar mežu un dzīvniekiem. “Ziemā esam skatījušies dzīvnieku pēdas, vīrs bērniem ir stāstījis, kas tas ir par dzīvnieku. Visi kopā esam braukuši uz barotavām. Bērnus apzināti ar mežu iepazīstinām jau tagad, lai veidotos pozitīva izpratne,” saka Agnese. Viņa atklāj, ka pirms laika bijis kuriozs brīdis, kad virs mājas ļoti zemu pārlidojusi lidmašīna. “Mājās ar bērniem biju viena. Māja nodrebēja, un troksnis bija tiešām liels. Toreiz meitai bija divi gadi, un pēc notikušā izskanēja visnotaļ loģisks jautājums – kas tas par troksni, vai tētis nomedīja mežacūku?” smejot stāsta Agnese, Šis kuriozs joprojām ģimenē spilgti palicis atmiņā. Lielu interesi par medību procesiem izrādot arī dēls, kurš vienmēr, kad tētis atgriežas no medībām, izprašņā par dienā notikušo. Bērni tiekot ņemti uz medniekmāju arī nākamajā dienā pēc dzinējmedībām, kad jāsakopj dīrātava. Asinis bērniem gan speciāli rādītas netiek, bet informācija par visiem medību procesiem tiek stāstīta, jo tikai tādā veidā viņi pēcāk spēs objektīvi izvērtēt, vai vēlēsies iet medībās.
Gardākais ēdiens: vīra gatavotās meža gaļas kotletes
Liepu mājās visiem četriem, bērniem jo īpaši, topā ir meža gaļas kotletes, ko būtu gatavi ēst no rīta līdz pat vakaram. Turklāt kotlešu autors ir Kalvis. Lieki piebilst, ka viņam tās sanākot lieliski. Viens no ģimenes pēdējā laika atklājumiem ir brieža gaļas tartars, tas tiek raksturots kā neaprakstāmi gards, teju vai debešķīgs. “Katram no mums ir sava īpašā meža gaļas recepte, kaut kas sanāk labāk vienam, kaut kas cits – otram,” stāsta Agnese. Viņas meistarstiķis ir īpaša meža gaļas mērce, ko gatavo cepeškrāsnī kopā ar dārzeņiem. Vēl par kotletēm runājot – tās esot tik īpaši gardas, ka jebkur ārpus mājas bērni spēs pateikt, vai tās ir gatavojis tētis, turklāt bijušas pat situācijas, ka bērni atteikušies ēst kotletes, kuras nav gatavojis tētis.
Liepu ģimenē nesmādē arī medījuma produkciju. Ģimenē visiem garšo kā desas, tā sardeles un konservi. Agnese spriež, ka šķietami cilvēkos mājo tik vien kā stereotips, ka meža gaļa ir neēdama. Esot pat spilgts piemērs kādās dzimšanas dienas svinībās, kad vedējmāte gardu muti ēdusi meža gaļas karbonādes, kaut līdz tam kategoriski atteikusies ēst meža gaļu. Gluži vienkārši gaļa bijusi pagatavota tik labi, ka vedējmāte pat nebija varējusi atšķirt medījumu no veikalā nopirktas gaļas.
Iesaistīties vai neiesaistīties?
Ir cilvēku kategorija, kas gluži vienkārši ir noskaņoti pret medībām. Taču Agnese spriež tieši un konkrēti – ja apprecēji mednieku, tad viņš vienkārši ir jāpieņem ar visiem viņa hobijiem. Ir tikai divas iespējas – iesaistīties vai neiesaistīties medībās arī pašai. Iespējams, vienreiz pamēģinot, turpmāk arī sievai būs interesanti iesaistīties medību procesos.
Ja biedrs taujā pēc statūtiem, tas nav jāizslēdz no kluba! “Šauj garām!” #240 epizode
Abonē žurnālu Medības!
