Pārlapojot Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas krājumus, reizēm izdodas atrast ko pavisam interesantu. 50, 70 un pat 100 gadus senās publikācijas sniedz ieskatu ne vien tā laika notikumos, bet arī medību pasaulē. Piemēram, šeit raksts no izdevuma Latvju Ziņas 1952. gada janvārī
Latvijā vilki saplosa cilvēkus
Ar katru gadu Latvijā kļūst lielākas vilku briesmas. Vispirms tie, no Krievijas nākdami, parādījās austrumu apgabalos, pēc tam izplatījušies pa visu Latviju. Viens no vilku visvairāk apdraudētajiem ir Kurzemes mežu masīvs, Ugāles, Dundagas apvidus. Vilki tā savairojušies un kļuvuši tik droši, ka nāk ārā no mežiem uz ciemiem un pilsētiņām, uzbrūkot mājlopiem un cilvēkiem. Elkšķenes mežsargs A. Dalders Cīņā sūdzas: “Ventspils rajona Gārzdes ciemā un Piltenes pilsētas apkārtnē vairākkārt manīti vilki. Tie iznīcina stirnas un iršus, uzbrūk mājlopiem. Arī cilvēki apdraudēti. Elkšķenes mežsardzes kolektīvs vairākkārt apspriedis jautājumu, kā izskaust vilkus. Ir mednieki, ir bises, bet trūkst munīcijas. To nevar uz vietas dabūt. Tāpat nav karodziņu, kas nepieciešami vilku ielenkšanai.” Protams, mežsargiem ir tikai bises bez munīcijas. Šautenes ar munīciju ir tikai milicijai, bet tās uzdevums ir medīt cilvēkus, ne vilkus. Okupācijas vara iedzīvotājiem neļauj arī turēt ieročus, lai atgaiņātos no vilkiem, un tā ik dienu dzīve Latvijā kļūst arvien vairāk briesmu pilna un primitīvāka. Par vilku izplatību šodien Latvijā liecina arī tas apstāklis, ka decembrī Alūksnē, Cesvainē un citās vietās organizēta vilku iznīcināšana. Rīgas radiofons, par to ziņojot, nerunā par vilku medībām, tā ka jādomā, ka laucinieki mēģina pret vilkiem cīnīties, ierīkojot vilku bedres vai slazdus.
Aculiecinieks. Vilku novērojumi Liepājas rajonā
Medības + pielikumi!
