Sagatavoties mednieka eksāmenam, nokārtot to, piešaut tēmēkli, piedalīties sacensībās, semināros, treniņos un pat brīvajā kritienā izšūpoties gaisā virs Braslas – to un daudz ko citu vari piedzīvot Mārkulīčos. Daudziem medniekiem un šāvējiem šīs sporta un atpūtas vietas nosaukums nav svešs, taču kā no ieceres vēlāk tapa vieta, ko gadu gaitā iecienījuši tik daudzi?
Galvenais vaininieks – alnis
Ļoti tematiski sanācis, ka par Mārkulīčiem šajā rubrikā runājam tieši jūnijā, jo man nekas tā neasociējas ar vasaras sezonas sākumu kā pirmie siltie, saulainie treniņi tieši šajā šautuvē. Var pašaut, var uzcept šašliku, var pagozēties saulītē – tā ir tik patīkama pārmaiņa pēc ilgā, garā aukstuma perioda. Protams, lai šo vietu uzturētu tik mājīgu, ir jāiegulda gana daudz darba, taču ir visnotaļ interesanti ielūkoties tā aizkulisēs. Ar ko tad īsti sākās Mārkulīču stāsts? Izrādās, pati galvenā loma tajā bijusi nevienam citam kā alnim. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā kolektīvam vajadzēja diezgan lielas kopējās platības, lai iegūtu tiesības medīt aļņus. Šī iemesla dēļ Straupes mednieku un makšķernieku biedrība Mārkulīči lēma slēgt kopīgu līgumu ar blakus kolektīvu, lai attiecīgi iegūtu šīs iespējas. “Tolaik, pētot līgumu, kasīju aiz auss un prātoju, ka vajadzētu tajā iekļaut kaut ko vēl praktiskāku un lietderīgāku,” atceras Vilnis. Tā arī radās ideja abiem kolektīviem būvēt kopēju šautuvi. Domāts – darīts! Mednieki satikušies Braslas upes krastā kopīgā talkā un pašu spēkiem iekārtojuši vietu pašai pirmajai disciplīnai. Tematiski un simboliski tas arī bijis skrejošā aļņa mērķa sektors. Tolaik gan tas atradās blakus Braslai – vietā, kur pašlaik ir viens no skrejošās mežacūkas mērķa sektoriem. Vīri paši zemē ierakuši elektrības pievadu no mājas līdz šaušanas sektoram. Darbs izrādījies ne pa jokam – attālums no mājas bijis apmēram 300 metri. Vēlākajos gados, kad jau tapa citu disciplīnu laukumi, izdevās piesaistīt arī Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Savukārt ierīkojot lidojošo mērķu šaušanas laukumu, palīdzēja Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai. Pateicoties tam, iegādātas lidojošo šķīvju mašīnas un to palaišanas sistēmas.
“Aļņa mērķi ar eļļas krāsām sākumā zīmēja kolēģis!” Kā tapa un izauga Mārkulīči?
Taču alnim īpaša loma bijusi pat vēl pirms šautuves tapšanas. “Kolektīvu sāku vadīt diezgan agrā vecumā un jau tolaik domāju, ko vērtīgu mēs kopā varētu iesākt. Biju dzirdējis, ka Vācijā mednieki pirms medībām regulāri trenējas šautuvē,” stāsta Vilnis, pieminot, ka mēģinājuši šo labo praksi pārņemt arī Latvijā. Par laimi, tobrīd pašu biedru lokā atradies arī prasmīgs zīmētājs – Kaspars Brencis. Viņš ikreiz pirms kopīgajiem treniņiem uz lielas grīdas papes plāksnes ar eļļas krāsām zīmēja alni dabiskā izmērā. “Tolaik šautuves vēl nebija, pašu darināto mērķi vedām uz karjeru un trenējāmies tur. Mēģinājām trāpīt tam 50 metru distancē, un pat tad daudziem neklājās viegli. Bija gadījumi, kad mednieks tēmē alnim desmitniekā, bet trāpa starp ragiem,” atminas šautuves saimnieks.
Vairāk lasi žurnāla Medības jūlija numurā!
Kad kā alķīmiķi – no brozas zeltu taisa! Papīra mērķi apēst nevar! “Šauj garām!” #345 epizode
👉 Abonē 5 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 5 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūlija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
< />
