Tajos pašos 80. gados pa baura laiku pieci seši briežu zelti varēja krist pa visu Latviju. Un tad tas bija liels notikums, ko atspoguļoja arī presē, visi brauca skatīties. Tagad viens eksperts vienā rudenī novērtē ap 50 zelta trofeju. Šodien zelta briedis vairs nav tāds notikums un, iespējams, tāpēc šķiet, ka tā trofejas garša zūd.
Nikolajs Atipenko, pieredzējis mednieks:
“Apgalvojums, ka savulaik, padomju laikos, trofejas bija labākas nekā pašlaik, nav patiess. Tas pats staltbriedis. Populācija pieaug, un izstādēs redzams, ka trofeju kvalitāte ir arvien labāka. Savukārt aļņu mums paliek mazāk. Kāpēc? Mūsu medību iecirkņi ir par maziem, lai varētu veiksmīgi apsaimniekot šo dzīvnieku populāciju. Iecirknim jābūt vismaz 5000 hektāru lielam. Kā ir realitātē? 1500 hektāru liels iecirknis noslēdz sadarbības līgumu ar blakus iecirkņiem un dabū divas atļaujas. Tiklīdz dzīvnieks platībās tiek pamanīts, to nekavējoties nomedī, nerēķinoties ne ar ko. Nezinu, ar ko tas ir saistīts, taču aļņu nomedīšanas limitus piešķir neadekvāti. Man ir divi medību iecirkņi. Viens no tiem teju 4000 hektāru liels, un tiek piešķirtas gandrīz divdesmit (!) atļaujas. Vai tas ir adekvāti? Līdz šim tika teikts, ka ir aļņi rada postījumus mežsaimniecībai. Taču jāsaprot, kas rada postījumus. Lielākos postījumus rada govis ar teļiem. Un šie postījumi tiek radīti tad, kad medību sezona jau ir beigusies. Manā gadījumā uz 5500 hektāriem būtu jābūt ne vairāk kā 12 līdz 15 atļaujām, lai gan tiek piešķirtas 25. Mēs neizmantojam visas atļaujas, lai nomedītu pēdējo alni! Kāpēc tik daudz atļauju piešķir? Iespējams, vajadzīgajiem cilvēkiem ir nelieli iecirknīši, kam nepieciešams piešķirt pāris atļauju. Un, ja mazajā iecirknī piešķir pāris, lielajam blakus iecirknim arī nedrīkst nedot. Tā piešķir atļaujas tik lielam dzīvnieku blīvumam, kāda realitātē mežā nav. Un tiek medīti pamatā jaunie dzīvnieki, kuri līdz trofejas vecumam nepaspēj izaugt.
Arī stirnu populācija palielinās, ja par tām rūpējas. Kopš šīs sezonas stirnas ir nelimitētās. Lieliski, ja mednieki saprātīgi vienojas, kādus dzīvniekus medīt un kādus ne. Taču man ved sagatavot perspektīvu āzīšu trofejas ar… pirmajiem ragiem. Šādi dzīvnieki nav jāmedī! Šādā dzīvnieciņā gaļas ir labi ja astoņi kilogrami, un trofeja sienu negreznos. Ja āzītis ir labs, tad trešajā ceturtajā gadā tā trofeja tikai tuvosies bronzai! Normāli, ja tiek medīti septītā astotā gada āži. Es par to arī baidījos, ka būs kolektīvi, kas medīs jaunos dzīvniekus un var palikt bez āžiem. Pavisam bez. Un nedrīkst medīt pirmo, ko pamani pļavā vai izcirtumā. Lielais āzis ir uzmanīgs, un tā medībām jāpatērē daudz vairāk laika.
Savukārt cūku populāciju šobrīd regulē mēris. Pie manis, Lubānā, tas atkal ir klāt. Nu nevar kuilis pa trim četriem gadiem izaugt līdz trofejas līmenim.Ja vēlies medīt trofejas, bieži jāiet uz mežu bez ieroča, ar binokli vai termokameru un jāvēro dzīvnieki. Jāsaprot, kas īsti mežā notiek, un tikai tad var izdarīt pareizo izvēli. Ja ir postījumi, tu esi spiests medīt to, kas ir jāmedī, lai postījumus mazinātu. Trofeju mazāk nekļūst. Es medīju jau četrdesmit gadus. Pēdējos sešos septiņos es ik gadu esmu ieguvis vienu vai vairākas medaļas vērtas stirnāža trofejas. Pirms tam tā nebija. Pirmajos trīsdesmit mednieka karjeras gados man izdevās nomedīt labi ja pāris medaļniekus. Kuiļiem es pirms trim gadiem dabūju pirmo zeltu. Arī briežu populācija ir ļoti laba, to var redzēt izstādēs. Tā notiek, ja mednieki medī to, ko vajag medīt, nevis pirmo, kas iznāk no krūmiem.”
Aivars Dundurs, pieredzējis mednieks:
“Ja runā par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, tad, jā, bija valsts medību saimniecības, kurās bija ļoti daudz medījamo dzīvnieku. Tās patiešām bija bagātas, un arī trofejas bija. Un lauksaimniecība bija tik liela, ka pietika ko novākt un arī meža dzīvnieki bija paēduši. Vismaz tā šķita. Bija kolektīvi, kas sezonas atklāšanā vien nomedīja vairākus desmitus aļņu.
Skatoties tā laika plēsēju uzskaiti, es nedomāju, ka Latvijā nebija vairāk par 200–300 vilkiem. Savukārt 90. gadu otrajā pusē vilku skaits pieauga līdz 600–700. Un tajā laikā tika nolemts, ka šo dzīvnieku skaits mazāks kļūt nedrīkst. Vai tiešām nepieciešams tik liels plēsēju skaits? Taču par vilku trofejām runājot, ir aplami medīt jaunos dzīvniekus sezonas sākumā, ja vien tas nav nepieciešams postījumu samazināšanai. Visas lielās vilku trofejas, starp citu, nāk no austrumiem. Te, pie mums, vilkam ir ko ēst un pelēči nāk iekšā no kaimiņvalsts. Jaunie dzīvnieki būtu medījami ne agrāk par septembra beigām, oktobri. Darot citādi, mēs vilku kā trofeju nemaz nenovērtējam. Par stirnāžu trofeju audzēšanu – ir tā, ka var būt viena barga ziema un viss ieguldītais darbs būs pagalam. Bet izaudzēt var. Tā gudrība ir izvēlēties labu ģenētisko materiālu un gādāt par to, lai tas zināmā brīdī ragos spētu uzkrāt pietiekami daudz minerālvielu. Protams, vajadzīgs arī pietiekami liels dzīvnieku skaits, jo tikai nelielai daļai izaugs tās trofejas, ko kāro mednieks. Tātad vajadzīga arī piemērota barības bāze un atbilstošs klimats. Kāpēc Dienvidkurzemē ir labākas briežu trofejas? To sekmē pats klimats, kas ir maigāks, un dzīvniekiem mazāk enerģijas jātērē sevis uzturēšanai. Tajos pašos 80. gados pa baura laiku pieci seši briežu zelti varēja krist pa visu Latviju. Un tad tas bija liels notikums, ko atspoguļoja arī presē, visi brauca skatīties. Tagad viens eksperts vienā rudenī novērtē ap 50 zelta trofeju. Šodien zelta briedis vairs nav tāds notikums un, iespējams, tāpēc šķiet, ka tā trofejas garša zūd. Par alni spriest grūtāk, jo tas ir liels klejotājs un, lai alnim izaugtu laba trofeja, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Tiek medīti pārāk jauni dzīvnieki, un darbojas skaudības sindroms – nenomedīšu es, nomedīs kaimiņš. Tas nav pareizi. Alnim jānodzīvo vismaz septiņus astoņus gadus, lai uz galvas kaut kas būtu.”
Aigars Rumbergs, pieredzējis mednieks:
“Apgalvojums, ka vecajos laikos bija labākas trofejas, ir aplams. Jā, bija stāsti par aļņiem, un es nezinu, tā bija patiesība vai ne, jo stāstīja, ka aļņu mastos esot bijis vairāk nekā zaķu. Taču tam noteikti bija kāds iemesls. Tāpat runāja par vējgāzēm un milzu ugunsgrēkiem Pleskavas apkaimes purvos. Tas viss varēja būtu par iemeslu ļoti lielam dzīvnieku skaitam Latvijā.
Medījot tā, kā medīja padomju laikos, un selekcionējot ar 12. kalibra bisi, citādi nevarēja būtu. Un arī mednieku skaits tolaik bija lielāks un visi medīja. Kas nāca, to ņēma. Tur nevarēja būt runa par kādu populācijas izkopšanu un attīstību. Tāpat milzu apjoms bija jānodod valstij, un neviens neko nešķiroja. Un tas noteikti nebija tā laika medību saimniecības sasniegums, bet gan kādu blakus faktoru ietekme. Beidzot ir tas kritiskais punkts, kad jāpievēršas ne tikai staltbriežu, bet arī aļņu selekcijai. Un alni ir jāsāk saudzēt, izprast. Ne velti aļņu vairs nav tik daudz kā savulaik. Ja arī limits tiek piešķirts, pašiem reāli jāizvērtē, kas ar alni notiek, un jārīkojas saimnieciski, gudri. Ar staltbriežiem taču mēs to mākam izdarīt, un lieliskas trofejas neizpaliek! Nevis tikai gudri jārunā par selekciju, bet jāķeras pie reāliem darbiem! Un, ja dzīvnieku kļūst mazāk, tad ir nevis jātaupa govis, bet jāmedī mazāk kopumā.”
No veģetārietes par mednieku jeb, kad domāji, ka esi dabas pazinējs. “Šauj garām!” #271 epizode
Abonē uz 10 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības februāra numurā lasi par to, ka mednieki noveco – ko darīt?
