Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis:
“Aļņus medī tā, kā to ļauj darīt. Ja ir pietiekams apjoms, medī šī apjoma ietvaros. Apjomus nosaka, pamatojoties uz to, ka ir šie būtiskie postījumi mežsaimniecībai. Līdz ar to pieļaujamais nomedīšanas apjoms ir audzis. Pērn jau bija samazinājums. Pirms tam limits bija 9000 dzīvnieku un nomedīja nedaudz virs 7100 aļņu. Pērn limits bija 8093, nomedīja 6521 alni. Tātad aizpērn nomedīja 79 procentus no atļautā apjoma, kas alnim ir ne īpaši labs rādītājs – vēsturiski limitu izpilda ap 90 procentiem, bet pērn limita izpilde samazinājās līdz 77 procentiem. It kā nedaudz, taču redzam kopējo tendenci. Kāds tam iemesls? Aļņu populācija samazinās iepriekšējās medību slodzes dēļ. Samazinās arī aļņu radītie postījumi. LVM iesniegtie dati rāda, ka pirms diviem gadiem 16 procentos teritorijas aļņu postījumi tika vērtēti kā būtiski. Šopavasar šis skaitlis samazinājies līdz sešiem procentiem. Šajā gadā nomedīšanas limits ir samazināts līdz 7810 dzīvniekiem. Ņemot vērā tendences, paredzu, ka nomedīs robežās no 5500 līdz 6000. Kāpēc tāda pesimistiska prognoze? Vērtējam limita izpildi. Dienvidlatgale un Austrumlatgale – limita izpilde virs 90 procentiem. Tur aļņi ir. Tajā pašā laikā Zemgalē un Dienvidkurzemē nomedī 55–56 procentus no limita. Tas ir tiešām maz. Īpaši alnim. Alnis apdzīvo daudz lielākas teritorijas nekā stirna, mežacūka vai staltbriedis. Līdz ar to alni parasti netaupa. Ja atļauja ir, to cenšas izmantot.
Ja skatāmies pēc dzimumstruktūras, jāsaka, ka populācijas samazināšanas nolūkos bija uzstādījums vairāk medīt govis. Taču populācijas stāvokļa indikators ir teļi. Normāli medību saimniecībā teļi jānomedī 40 līdz 55 procenti no kopējā nomedīšanas apjoma. Mēs jau tā, lai samazinātu populāciju, plānojam teļu nomedīšanas apjomu ap 40 procentiem. Taču Alūksnes un Gulbenes pusē, Valmierā un Valkā teļus nomedīja 39 procentu apjomā. Tāpat Centrālvidzemē un Ziemeļkurzemē. Teļi ir indikators, kas pasaka, ka populācija samazinās.
Mednieki vispirms medī teļus, tad cenšas medīt bullēnus, govis mēģina pietaupīt. Taču arī tad, ja populācija samazinās, jāmedī 1:1, vismaz jācenšas. Rādītāji atklāj, ka aļņu skaits samazinās. Cik to ir, protams, var diskutēt. Kontroluzskaite liecina, ka aļņu populācijas lielums ir pārvērtēts un vietām pat trīs reizes. Alnis pārvietojas lielākos attālumos un katrs kolektīvs uzskata, ka tas viens alnītis dzīvo tieši pie viņiem. Katram kolektīvam būtu jāizvērtē, cik tad reāli alnis šo teritoriju apdzīvo visas sezonas garumā.
Rezultāti liek aizdomāties arī tādēļ, ka mēs pagarinājām aļņu teļu medību sezonu janvārī. Un janvārī nomedīja no kopējā aļņu apjoma 11 procentus no visiem. Teļus – 25 procentus. Un īpaši izcēlās Zemgale. No teļu apjoma janvārī Zemgalē nomedīja 50 procentus…
Rodas šaubas, vai šie dzīvnieki patiešām ir nomedīti, vai atļaujas izmantotas kaut kā citādi… Un tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Reālo situāciju varētu uzzināt, ja ieviestu citu mehānismu, kā atskaitīties par nomedītajiem dzīvniekiem.
Šobrīd Kurzemē, Zemgalē būtu dziļi jādomā par aļņu medībām vispār, par pārdomātām medībām. Tāpat arī Latgalē, kur šķiet, ka viss pagaidām kārtībā. Pēkšņi var nākt atklāsme, ka nekā vairs nav. Uzdevums bija populāciju samazināt, un tas ir sasniegts.
Ko tas nozīmē medniekiem? Būs biotopi, kur aļņi būs un, prātīgi medījot, būs vienmēr. Citos būs mazāk iespēju alni sastapt un arī nomedīt. Nomedīšanas apjomu samazināt ir grūti. Ar prātu to var saprast, bet emocionāli ne – lai jau tā atļauja ir, mazums, alnis ieklīdīs un pagastā būs svētki! Jārēķinās, ka turpmāk aļņus medīsim mazāk.
Izmainījušās arī dzīvotnes, ko apdzīvo alnis. Alni vairāk interesē neskarta vide, boreālie meži, purvi, aizaugušas purvu malas, kārklāji. Arvien intensīvāka kļūst lauksaimniecība, mežsaimniecība, un dzīvotnes mainās. Alnim piemērotu vietu kļūst mazāk.
Aļņu medībām arī būtu jāievēro selektīva pieeja, tāpat kā staltbriedim. Tomēr, ņemot vārā aļņu pārvietošanās attālumus, par vienotiem medību principiem jāvienojas lielākam kolektīvu skaitam. Govis jāmedī pareizās proporcijās pret buļļiem, jāsaudzē perspektīvie dzīvnieki, kas atstāj spēcīgākus pēcnācējus.”
Valsts mežzinātnes institūta Silava doktorants, mežsaimnieks un mednieks Mārcis Saklaurs:
“Kā meža īpašnieks es teiktu, ka optimālais aļņu blīvums būtu divi dzīvnieki uz tūkstoti hektāru. Saimnieciskajiem mežiem ik gadu tiek nodarīti miljoniem eiro lieli postījumi, un lielākā vaina tiek uzvelta alnim, lai gan patiesie postītāji ir joprojām strauji augošās staltbriežu un stirnu populācijas. Jā, reģionāli aļņu bojājumi priežu jaunaudzēs ir pat līdz 90% un izaudzēt kvalitatīvu priedes koksni nav iespējams, pat preventīvi aizsargājot ar meža aizsardzības līdzekļiem (līme ar smiltīm vai asinīm, aitu vilnu). Tomēr alnis veic kādu mežkopim tīkamu darbu – pēc atjaunošanas cirtes vietās, kur strauji atjaunojas apse, tā tiek atsēdināta (aplauztas, apkostas galotnes) ļaujot bērzam tās pāraugt. Tādējādi iegūstot šobrīd saimnieciski nozīmīgāku koku sugu – bērzu – un samazinot tēriņus jaunaudžu kopšanā. Somijas piemērs rāda, ka alnis izdara lielus postījumus arī bērza kultūrās, tomēr mūsu gadījumā ir liels alnim tīkamāku sugu piejaukums – minētās apses, kārkli, priedes. Egļu monokultūras alnim ir tīkamas novēlotas mežkopības gadījumā, t. i., nav savlaicīgi veiktas jaunaudžu un krājas kopšanas, dodot iespēju eglēm atzaroties, izstīdzēt un veidot plānu mizu, ko ir viegli sabojāt (daļa no aļņa barības bāzes). Veidojot egļu mistraudzes un veicot savlaicīgas – mežsaimnieciski korektas – kopšanas, var veidot egļu stumbrus, kas alnim būs daudz nepievilcīgāki un preventīvi ar mazākiem līdzekļiem tiks pasargāti. Tātad, gudri saimniekojot, ir iespējams sadzīvot ar alni. Mežkopim vēlamāks ir pēc iespējas mazāks to blīvums, bet ne pilnīga sugas izskaušana no Latvijas faunas.
Aļņu buļļus nemedīt vienu gadu? “Šauj garām!” #144 epizode
Visu rakstu par aļņu populācijas stāvokli Latvijā lasi žurnāla Medības augusta numurā!
