Jelgavnieka Daiņa Rengarta vaļasprieks ir medības. Viņa dzīve vienmēr bijusi saistīta ne tikai ar medībām, bet arī armiju. Sirmais vīrs pulkvežleitnanta dienesta pakāpē joprojām apveltīts ar neizsmeļamu dzīvesprieku, un pat ikdienišķā sarunā jūtama viņa armijas sagatavotība. Visticamāk, pārliecības par sevi dēļ.
Kad tiekamies viņa mājās Jelgavā, viņš tikko atgriezies no autoservisa, kur nodevis remontā savu apvidus auto – esot salūzusi atspere. Tā notiekot gandrīz katru gadu. Kad pajokoju, ka droši vien L200 kravaskastē vests pārāk daudz medījuma, viņš apgalvo, ka vairāk par vienu alni parasti neesot, nu sešas cūkas, puscūči, vienreiz…
Ģimenes relikvija
“Manas mammas tēvs bija kalējs un mednieks,” stāsta Rengarta kungs. “Tēvatēvs dienēja cara armijā un bija ļoti labs šāvējs. Mūsu dzimtā ir relikvija – viņa kabatas pulkstenis, kas dāvanā saņemts Nikolaja II laikā (attēlā). Uz tā vāka ir divas šautenes un uzraksts: “Par teicamu šaušanu!” Iekšpusē: “71. Biljevskas kājnieku pulka kapteinim Pēterim Rengartam.” Otrā pusē šim vāciņam: “Pāvels Burē, viņa augstības galma piegādātājs.” Visi uzraksti ir krievu valodā.
Latvijas laikā mans tēvs ieguva diplomu par trešo vietu ložu šaušanā Latvijā. Man pašam tādu diplomu nav, toties padomju laikos biju sporta meistars armijas trīscīņā, kur viena no disciplīnām, protams, bija šaušana.Es vēl skolā negāju, kad jau devos tēvam līdzi medībās. Tēvs gāja ar bisi, es ar uzvilktu kaķeni! Viņš šāva uz pīlēm, es arī pakaļ! No kura šāviena pīles krita, lai vēsture klusē!”
Protama lieta, ka tēvs topošajam medniekam uzticēja arī nopietnāku šaujamo par kaķeni, tikai patronās gan bija skrotis.
Divas vārnas un buks
“Pirmo stirnāzi nomedīju vasarā, kad biju pabeidzis septīto klasi. Komplektā ar to nāca arī divas vārnas,” stāsta mednieks.
“Mednieki teica, ka būšot īsts mednieks, ja pirmās krītot vārnas, kurām grūti piekļūt šāviena attālumā. Biju aizbraucis pie tēvoča ciemos uz Līvāniem. Septiņos no rīta Jaunjelgavā sāku braukt ar divriteni un trijos pēcpusdienā biju galā. Tēvocim bija jāstrādā, tāpēc iedeva man bisi un teica, lai ejot pastaigāties. Tajā laikā ikviens veikalā varēja nopirkt bisi. Vienstobrene maksāja 18 rubļus, divstobrene – 28 rubļus. Tā nu nokļuvu zem ozola, kura zaros sēdēja vārnas. Izšāvu. Viena nokrita tūlīt, otra pēc maza brītiņa. Otru lādiņu raidīju uz projām lidojošu vārnu, taču netrāpīju. Nākamajā dienā lija lietus, tomēr gāju medībās. Uzvilku lietusmēteli un uz priekšu! Buks piecēlās, un es – plaukts! Viņš ieskrēja zālē, taču tajā palika labi redzama sliede. Turpat jau viņš arī bija.”
Mednieka apliecību Dainis gan ieguvis Ļeņingradā, kad mācījies augstākās kājnieku karaskolas otrajā kursā. Ap 120 kilometriem uz ziemeļiem jūras krastā bijusi karaskolas medību bāze. Tur medījuši rubeņus, pīles un bukus.
Attēlā: Aļņa trofeja medībās Zilupē
Pieci šāvieni un četri fazāni
“Biju jau nopircis vienstobreni, taču tēvs ierosināja nopirkt viņam divstobreni, solot atdot savu medību ieroci. Tā manā īpašumā nonāca 1900. gadā Beļģijā izgatavota Browning pusautomātiskā bise. Ar šo ieroci medīju joprojām. Vienīgi patronas jālādē pašam, jo ieroča patrontelpa ir 65 mm gara. Arī dēls, ņemot pieredzi no manis, iegādājās šīs pašas markas medību ieroci, tikai karabīni,” stāsta Rengarta kungs.
“Vēlāk strādāju Lietuvā, Telšos. Medības tur bija bagātākas – nomedīju pirmo alni. Briežu gan nebija. Vēlāk 16 gadus strādāju Amūras apgabalā. Tur medījām lielākoties fazānus – katru gadu 20–30 – un bukus. Labākais rezultāts – pieci šāvieni un četri fazāni nomedīti ar vienu bises lādējumu.Kad pēc 27 gadu dienesta PSRS armijā pirmo reizi aizgāju pensijā, Igaunijā strādāju par jēgeru. Tur labākais rezultāts – no trim šāvieniem trīs aļņi.
Kad izveidojās Latvija, iestājos Zemessardzē, dibināju to te, Jelgavā, tad dibināju Jelgavas robežsardzi, vēlāk mani pārcēla uz Aizsardzības ministrijas Operatīvo pārvaldi. Tur gan dienēju tikai vienu dienu, jo nebija kas Alūk-snē komandē bataljonu… Teica uz mēnesi, taču sabiju pusgadu. Tad Ādažos dibināja mobilo strēlnieku brigādi, mani norīkoja par štāba priekšnieku. Kopā Latvijas armijā nodienēju sešus gadus, līdz devos vēlreiz pensijā.”
Kad pensijā aiziet divas reizes…
Medību gaitās gadās piedzīvot daudz ko neparastu. Arī Rengarta kungam šādu stāstu netrūkst. “Otro reizi, kad 56 gadu vecumā aizgāju pensijā, Garozas mežniecībā piedalījos vilku medībās kopā ar dažiem citiem medniekiem no mūsu kolektīva. Todien gan neko nenomedījām, jo vilki bija no masta izgājuši. Mežsargs ieminējās, ka vajadzētu lenkt. Es pieteicos, vairāk neviena gribētāja nebija. Tā es lenkdams staigāju katru dienu pusotra mēneša. Nolenkt izdevās vairākas reizes, likām karodziņus, medījām, un divus vilkus izdevās nomedīt, viens savainots aizbēga. Pats gan vilku redzēju vienu reizi, pat nepaspēju lāgā pagriezties. Tāpat lūšus esmu vairākas reizes tikai redzējis.
Tālajos Austrumos biju komandējumā Birobidžanā. Var teikt, ka lāču medībās, lai gan izšaut ne reizi nebija nepieciešamības. Man ar snaipera šauteni bija jāglābj mednieks, ja viņam medībās misētos un lācis dotos uzbrukumā. Biju drošā pozīcijā un vēroju notiekošo caur tēmēkli. Redzēju daudz lāču, gaļu ēdu, taču pašam lāča trofejas nav.
Vēderā 400 zīļu
Tāpat Amūras apgabalā biju fazānu medībās. Tur ir liels sojas pupiņu audzēšanas reģions. Starp citu, sojas pupiņu miltus liek klāt pulverim, lai to uzturētu sausu. Fazāni lasa nenokultās pupiņas. Vienā no fazānu gaiļiem atradām vairāk nekā 200 pupiņu. Savukārt rubeņu gailī bija vairāk nekā 400 zīļu. Viņš bija tik smags, ka knapi virs papardēm spēja pacelties.”
Izcirtumā izlec dambriedis
Vaicāts, kurš no medību veidiem šķiet interesantākais, Rengarta kungs teic, ka noteikti tās ir putnu medības un medības ar dzinējiem, īpaši mednieku biedrībā Institūts, kurā viņš ir priekšnieks. Savukārt gaides medības viņam šķiet visai garlaicīgs pasākums. “Dzinējmedībās tev vienmēr ir jābūt gatavībā, nekad nezini, kas notiks nākamajā brīdī. Savukārt gaides medībās sēdi uz vietas, kad iznāk medījums, noskaties, kurš tev patīk, un kā šautuvē – plaukt un viss,” pārliecināts Dainis Rengarts.
“Kā uz mani, piemēram, iznāca dambriedis! Nāca pretī, turklāt palēcieniem uz visām četrām un tā pa izcirtumu uz priekšu. Viens ar spico izšāva, taču netrā-pīja, un dambriedis turpināja skriet uz mani. Man tajā brīdī bija par tālu, gludais taču! Beidzot izšāvu, dambriedis apgriezās un skrēja projām. Es šāvu vēlreiz, atkal apgriezās. Beidzot eglītēs apstājās. Es vēlreiz plaukt, un viņš bija nomedīts.”
Arī dēli izvēlas medības
Arī Rengarta kunga dēli kļuvuši par medniekiem. Jau kopš bērnības, kad ģimene dzīvoja Igaunijā, viņi zina, kas ir bise, un kopā ar tēvu gājuši medībās. Jaunākais dēls Uldis palīdzējis tēvam sagādāt vārnu kāju pārus, ko nodot medību bāzē. Katru gadu 60. Savukārt vecākajam Andrim nav veicies. Viņš gan vēlāk atzinies, ka speciāli šāvis garām. Uldis ir ļoti kaislīgs mednieks. Abi dēli strādā Aizsardzības ministrijā, par ko tēvam vislielākais prieks!
Vairāk lasiet žurnālā Medības
