Kā zināms, lapsas ir visēdājas, taču lielu daļu viņu ēdienkartes veido dažādi grauzēji. Protams, lapsa var nokost bebrēnu, ondatru, zaķi, taču pamatā tā pārtiek no peļveidīgajiem grauzējiem, kādu Latvijā, tāpat kā citās zemēs, netrūkst. Mūsu valstī konstatēta 21 grauzēju suga. Lielākais ir Eirāzijas bebrs, bet mazākā pundurpele (Micromys minutus Pallas), kuras ķermenītis ir vidēji piecus centimetrus garš. Peles un strupastes ir viens no galvenajiem lapsas iztikas avotiem ziemā. Nejaušas sagadīšanās dēļ radās izdevība post mortem apskatīt radījumu, kura nosaukumu ir dzirdējuši daudzi, bet reti kurš redzējis.
Ūdensstrupaste, labāk zināma kā ūdensžurka
Ūdens strupaste (Arvicola amphibius) ir kāmju dzimtas grauzējs, kas sastopams visā Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā. Tas nav rets vai aizsargājams dzīvnieks, taču viņa darbība ir grūti pamanāma. Lai gan ir jāatzīmē, ka šī ir viena no lielākajām strupastēm pasaulē – pieauguša eksemplāra izmērs ir no 12 līdz 21 centimetram.
Ūdensžurka ir aktīva visu gadu. Vasarā dzīvo ūdenstilpju krastos. Vasaras nogalē parasti pārceļas uz dzīvi tālāk no ūdens. Grauzējs rok sazarotas un sarežģītas alas līdz viena metra dziļumam. Rokot nereti rada augsnes izsviedumus virszemē (atšķirībā no kurmju rakumiem tie ir neregulāras formas un mazāki). Bieži pārvietojas arī pa kurmju ejām. Tai ir ūdens dzīvei lieliski piemērots kažoks, kas ziemā kļūst līdzīgs bebra apmatojumam. Protams, tas ir mīkstāks un īsāks – līdz 12 mm garā pavilna ir zīdaina un nedaudz viļņaina, bet akotmati tikpat spīdīgi kā bebram.
Ūdensstrupaste ļoti labi peld un nirst. Līdzīgi bebram tā ir izteikta augēdāja un, sastiepjot no apkār-tnes ēdamo, atsevišķās vietās veido barošanās galdiņus.Gadā katrai mātītei ir divi trīs metieni, kuros var būt no trim līdz pat deviņiem mazuļiem. Līdzīgi kā lemingiem arī ūdens-strupastu vairošanās ir cikliska un ik pēc trim līdz pieciem gadiem novērojams būtisks skaita pieaugums.Ūdensžurkas nodara būtisku kaitējumu lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, vasarā un rudenī bojā dārzeņus, sakņaugus, ziemā zem sniega apgrauž jauno kociņu mizu, sagrauž to saknes.
Ūdensstrupastes ir rezervuārs vairākām bīstamām parazitārām un infekcijas slimībām, tajā skaitā šis grauzējs tiek uzskatīts par nozīmīgāko tularēmijas pārnēsātāju. Siltajā sezonā visa populācija ir intensīvi invadēta ar ektoparazītiem (visvairāk ar dažādām ērcēm).
Ūdensžurkas kalpo par pārtiku pirmkārt lapsām un sermuļveidīgajiem plēsējiem, kā arī pūcēm, dažādiem dienas plēsīgajiem putniem un pat līdakām.
Vairāk laiset žurnāla “Medības” aprīļa numurā
