Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Romas katoļu baznīcā 3. novembrī mednieki svinēja Svētā Huberta – mednieku aizstāvja svētkus. Šādi svētki notika arī pagājušajā rudenī un nu var teikt, ka tā jau ir kļuvusi par jauku tradīciju.
Pilna baznīca
Šķiet arī spēcīgais vējš kļuvis par neatņemamu svētku sastāvdaļu. Tāpat kā pērn, arī šogad spēcīgas vēja brāzmas pāri baznīcas torņiem ātri nesa pelēkus mākoņus. Taču tas netraucēja ne medniekiem no apkaimes pagastiem, ne ciemiņiem no tālākiem Latvijas novadiem baudīt svētku gaisotni. Lielā katlā Skaistkalnes mednieku draugi vārīja medījuma zupu, bet tik pat iespaidīga izmēra grilā Grilētāju biedrības meistari cepa sivēnu. Pasākumu ar dažādiem kārumiem atbalstīja restorāns Mežs kungs un citi atbalstītāji.
Kamēr pulcējās mednieki un apkaimes ļaudis, baznīcas torņos muzicēja Jēkabpils pūtēju kvartets, radot īpašu svētku noskaņu.
Kad baznīcas velvēs ieskanējās prāvesta Andreja Mediņa spēlētās ērģeles, sākās svētku dievkalpojums, kurā kalpoja katoļu baznīcas bīskaps, Rīgas palīgbīskaps, Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis. Plašajā baznīcā visas solu rindas bija pilnas un daļa atnākušo viesu dievkalpojumu pavadīja stāvot kājās turpat zālē.
Savā sprediķī Andris Kravalis atgādināja Svētā Huberta dzīves stāstu un uzsvēra medību nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Viņš to nodēvēja par kalpošanu kopējam labumam un pateicās par darbu, ko mednieki iegulda rūpējoties par mežiem un dzīvniekiem. Tāpat viņš atsaucās uz pāvesta Franciska vienu no darbiem, kurā pāvests norāda uz to, cik dabai nedraudzīgi materiāli nonāk dabā mūs ērtību dēļ. Tāpat no teiktā varēja secināt, ka medības ir dabai draudzīgu materiālu saudzīga ieguve. Kad tie savu laiku nokalpojuši, tos var atgriezt dabā, nekaitējot apkārtējai videi.
Svēta medniekus un suņus
Dievkalpojuma noslēgumā bīskaps svētīja visus atnākušos medniekus un citus dievkalpojuma dalībniekus. Savukārt pēc dievkalpojuma turpat pie baznīcas svētīja medību suņus un to saimniekus. Vēlāk visi ķērās pie svētku mielasta.
Ko par Svētā Huberta svētkiem domā to dalībnieki?
Prāvests Andrejs Mediņš: “Man prieks, ka mēs pieaugam, kļūstam aktīvāki, darbīgāki. Ļoti daudzi gaidīja šo dienu, zvanīja un jautāja, vai šogad būs šie svētki. Varbūt kāds nobijās no laika apstākļiem. Tomēr Svētais Huberts ir sācis savu lielo darbu. Tagad mums pašiem ir jādalās ar šo mīlestību pret dabu un medībām.”
Juris Zirnis, mednieku klubs Skrīveri: “Šie svētki saliedē medniekus un aicina pārdomāt mūsu attieksmi pret dabu un mednieka lomu mūsdienu sabiedrībā. Medniekam ir būtiska loma savvaļas dzīvnieku skaita optimizēšanā un daudzveidīgu dzīvotņu saglabāšanā.”
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baznīcu un reliģiju vēstures katedras docents Andris Priede: “Runājot slavenās kinofilmas vārdiem: “Man kā vēsturniekam jāsaka”, ka viduslaikos būt medniekam bija katra dižciltīga cilvēka pašcieņas jautājums. Būt medniekam joprojām ir ne tikai snobiski, tas palīdz nodot tālāk medību vēsturisko kultūru un vērtību.
Ja mēs gribam būt mednieki ar kvalitātes zīmi, ar lielo burtu, mēs domājam par dabu, mēs domājam, ko mēs atstājam dabā, vai iznākot no meža to atstājam tīrāku, nekā to bijām atraduši. Un es te nedomāju nomedītos dzīvniekus, bet mežu tādu, kurā ir patīkami spert soļus, kurā tu jūti, ka tā ir Dieva svētnīca.”
Uzziņai
Huberts ir dzimis 656.gadā tagadējā Francijas teritorijā, karaliskās Marovingu dzimtas atvases, Akvitānijas hercoga Bertrana ģimenē. Kā daudzi tā laika augstmaņi, arī Huberts bijis kaislīgs mednieks. Pēc sievas nāves dzemdībās Huberts pametis galmu un patvēries Ardenas mežos, kur pilnībā nodevies medībām. Lielās Piektdienas rītā, kad visi ticīgie iet uz baznīcu, Huberts devās medīt. Viņš dzina pēdas lieliskam briedim, taču pēkšņi dzīvnieks pagriezies pret Hubertu, starp tā ragiem parādījās krucifikss un kāda balss teikusi: “Hubert, ja tu nepievērsīsies Dievam un nedzīvosi svētu dzīvi, tu ātri nokļūsi ellē.” Huberts nokāpis no zirga un kritis ceļos brīnuma priekšā. Pēc redzētā viņš atteicies no visiem saviem tituliem un mantojuma par labu jaunākajam brālim Odo, kurš kļuva par Huberta dēla aizbildni. Savu personīgo mantu Huberts izdalīja nabadzīgajiem un mācījās, lai kļūtu par garīdznieku. Vēlāk viņš kļuva par Lježas bīskapu, iemantojot ļaužu mīlestību un pateicību. Huberts miris 727. gadā, bet 1744.gadā Romas pāvests Benidikts XIV viņu kanonizēja. Huberts ir kristiešu svētais, mednieku, medību suņu, mežstrādnieku, matemātiķu, optiķu un metālapstrādes meistaru aizbildnis, kurš pēc nostāstiem esot varējis ārstēt trakumsērgu.
Svētā Huberta svētki Skaistkalnē. Tie saliedē medniekus un aicina pārdomāt mūsu attieksmi pret dabu
👉 Abonē 2025. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Abonē žurnālu Medības 2025. gadam
Žurnāla Medības novembra numurā lasi – vai ar alni viss it slikti!