Stirnas (Capreolus capreolus) nāk pagalmos un lūkojas pa logiem. Stirnas spēlējas ar sētas suņiem, ņem barību no rokas un ļauj sevi paijāt. Foto un video liecības par stirnu savādo un pārdrošo uzvedību aizvien biežāk parādās interneta vidē un personiskos ziņojumos žurnālam Medības. Kas par iemeslu šai savādajai uzvedībai?
Stirnas cieš no nelabvēlīgiem laika apstākļiem un barības trūkuma vairāk nekā citi pārnadži. Tās ir iecienīts medījums plēsējiem un pat klaiņojošiem suņiem, taču stirnas ir arī ļoti fleksiblas – tās pielāgojas apstākļiem un videi, bet populācija var atjaunoties dažu gadu laikā. Labvēlīgos apstākļos kazām bieži dzimst divi un pat trīs kazlēni. Iespējams, visa pamatā ir tieši populācijas izaugsme un barības trūkums. Iespējams, galvenais iemesls ir piebarošana, un te runa nav tikai par medniekiem. Cilvēkiem lauku rajonos un piepilsētā patīk vērot dzīvniekus savu māju tuvumā, un tādēļ viņi tos piebaro. Savvaļas dzīvnieki ļoti ātri saprot, vai vieta ir droša. Kā zināms, pilsētvidē ir ļoti daudz savvaļas dzīvnieku, tajā skaitā plēsēju. Ja nekādu draudu nav, dzīvnieki ātri adaptējas. Tā ka viens no pamatiemesliem varētu būt tieši piebarošana. Iespējams, konkrētajos gadījumos ir iesaistītas stirnas, kuras kāds ir izaudzējis mājas saimniecībā, un tādēļ tās pārdroši nāk iekšā pagalmos un nebaidās pat no suņiem.
Precīzas statistikas, cik bieži cilvēki paņem stirnas mājās un izaudzē, nav, taču tādi gadījumi ir zināmi. Tā faktiski ir ikdiena, nevis kāds izņēmums vai retums.Pat ja dzīvnieks nav uzaudzis cilvēka tuvumā, labvēlīgos apstākļos tas ātri pierod, nāk baroties, nebaidās no mašīnām un pielaiž cilvēku ļoti tuvu. Veltot nedaudz laika un pacietības, var panākt, ka stirnas ēd no rokas, bet vai tas ir vajadzīgs?
Ir svarīgi atcerēties, ka tas ir pat bīstami. Spēlēties, vārda plašākajā nozīmē, ar stirnu nav ieteicams. Stirnu āži, sasniedzot dzimumgatavību, kļūst ļoti agresīvi un izteikti bīstami. Šis pārnadzis var ļoti nopietni traumēt pieaugušu cilvēku, nerunājot par pusaudžiem un bērniem. Pārdroša rīcība var vainagoties ar nopietnām traumām. Lai arī stirna ir neliels dzīvnieks, tomēr ar vienu naga sitienu tā var pārraut vēnas, bet, izmantojot savu galveno ieroci – ragus, āzis var savainot cilvēku pat cauri biezam apģērbam. Un labi, ja trieciens skars aizejoša cilvēka dzīvībai maznozīmīgāko miesas daļu. Kas notiks, ja āzis trieks ragus cilvēkam vēderā vai bērnam krūtīs, sejā? Turklāt nav nekādu brīdinājuma zīmju vai sagatavošanās momentu – āzis var uzbrukt negaidīti. Mednieki ir piedzīvojuši ainas, kur āzis bez problēmām nogāž no kājām pieaugušu vīrieti, tas liek nopietni aizdomāties, iekams tuvoties stirnu bukam. Ar stirnu kazām šādas briesmas nedraud, taču tik un tā nevajag savvaļas dzīvniekus pieradināt, jo tie var ciest savas uzticēšanās dēļ. Secinājums – nav ieteicams pieradināt stirnas līdz roku līmenim. Lai tās dzīvo mājas tuvumā, bet ne pagalmā. Atradinot dzīvnieku baidīties no cilvēka, mēs paši radām problēmas, apdraudējumu sev un dzīvniekiem.
Dr. biol. Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks: “Parasti stirnas pārceļas tuvāk cilvēka mītnēm ziemā, taču labvēlīgos un mierīgos apstākļos tās dzīvojas netālu arī citos gada laikos. Stirnas patiešām dažbrīd ir tik pārdrošas, ka nevar saprast, vai kādu laiku ir bijušas pieradinātas vai izaugušas mājās.
Otrs apstāklis, kas varētu veicināt šādu savādu stirnu uzvedību, ir fakts, ka lauku ainavā ir ļoti daudz pamestu māju un saimniecību. Šobrīd jau ir gandrīz tā, ka katra otrā māja ir tukša vai tikai pa svētdienām apdzīvota. Kamēr cilvēku nav, stirnas brīvi dzīvojas par dārziem un pagalmiem, pierod pie konkrētās vides. Šādā situācijā tas, ka dzīvnieki staigā sētā vai augļu dārzā, ielūkojas logos, ir normāli. Ir nedabiski, ja stirnas nebaidās no cilvēka vai suņa. Iespējams, šāds dzīvnieks tiešām ir bijis pieradināts. Jāpiebilst, ka šobrīd stirnu ir daudz un tādā situācijā tās tīri procentuāli biežāk nonāk saskarē ar cilvēku. Atrašanās apdzīvotās vietās, cilvēku tuvumā apdraud ne tikai pašas stirnas. Tas, ka tās stāv ceļmalās, laiza sāli un pat pussoli neatkāpjas, tuvojoties mašīnai, patiešām ir bīstami pašam dzīvniekam un autovadītājiem. Atrodoties apdzīvoto vietu tuvumā, stirnas bieži cieš no suņu uzbrukumiem un lauktehnikas. Palasot senāko gadu literatūru, ir atrodami sugas apraksti, kas raksturo stirnu kā mežmalu un sīku meža puduru iemītnieku. Šobrīd tas tā vairs nav, jo stirna vienlīdz bieži ir sastopama pļavās, lielu meža masīvu vidienē un pat purvu malās. Suga ir izplatījusies pa visu iespējamo apdzīvojamo platību valstī. Nav vairs atšķirības, vai esi piecus, desmit kilometrus dziļi iekšā mežā vai labības laukā – stirnu blīvums ir aptuveni vienāds. Pamatā tam daudzie izcirtumi un raibā ainavas mozaīka.
Ļoti iespējams, ka pirms vairāklim gadiem piedzīvotajās bargajās ziemās vairāk stirnu izdzīvoja tieši meža vidienē, jo tur savvaļas plēsēji tās apdraudēja mazāk nekā suņi mežmalās. Tajos gados atklātās vietās klaiņojošie un brīvsolī palaistie suņi ļoti bieži noplēsa stirnas. Mežā arī barības ir vairāk, sniega sega plānāka, bet sērsna trauslāka un stirnai ir vieglāk pārciest ziemu.” Stirnu populācijas izlīdzināšanās ir moderno laiku iezīme. Divi faktori ietekmē stirnu populāciju pēdējo pāris gadu desmitu laikā. Viens ir ziemāju apjoma pieaugums lauksaimniecībā, otrs – aktīvā mežizstrāde, izcirtumu un jaunaudžu veidošana mežā.
Mednieku viedokļi
Pēteris Zeme (vārds mainīts): “Mājās bija pieradināts buciņš. Kā aita pa pagalmu staigāja un ar suņiem no mazotnes spēlējās. Kad paaugās, sāka badīties – ieskrējās un ar pieri pa pēcpusi. Beigās kaut kur pazuda. Domājams, viņu kāds nošāva. Par spīti tam, ka ap kaklu bija aplikta lentīte. Droši vien bija viegli nomedījams, jo no cilvēkiem nemaz nebaidījās. Kādam medniekam paveicās.”
Ģirts O.: “Dzīvnieki pielāgojas it visam. Kur viņus netraucē, tie kļūst droši, pierod pie trokšņiem, mašīnām, cilvēkiem. Turklāt, jo lielāks ir populācijas blīvums, jo vairāk pārtikas vajag. Dzīvnieki kļūst drošāki un bezkaunīgāki.”
Edmunds Griķītis: “Protams, ka zvēri pie visa pierod! Salīdzinājumam var minēt pretstatu. Paskat, kā stirnas uzvedas platībās, kur mednieki ir pārāk slinki, lai pieietu vai gaidītu, un šauj no mašīnas. Stirnas jau pa divsimt metriem laižas, tiklīdz ievērojušas auto. Bet citur staigā pa ceļiem un ganās desmit metrus no ceļmalas, stāv, ilgi vēro mašīnu, nebaidās. Tas visu izskaidro.”
Edvīns P.: “Man lauku mājas pagalmā ābeles ražo ļoti garšīgus ābolus. Stirnu apkārtnes mežos ir ļoti daudz, un tās ciemojas arī pie manis. Bieži pa logu izdodas nofotografēt, kā tās rudenī un ziemā ēd kritušos ābolus. Ja ievēro, ka aizkari kustas, ka es skatos, tad vecākās aizskrien, bet kazlēni paliek un brīnās. Vasarā tās retāk gadās ievērot, jo pārtikas visur ir ļoti daudz.”
Laura B.: “Reiz, pastaigājoties ar bērniem un suņiem, satikām stirnu kazlēnu. Gājām pa savu ierasto pastaigu vietu Ogres mežā, un negaidīti uz ceļa izskrēja buciņš. Protams, uzreiz centāmies savākt suņus. Bet ne jau uzreiz mums tas izdevās. Stirna bija ļoti drosmīga – likās suņiem sānos, badījās un nemaz nebaidījās. Beidzot, kad suņus savācām, griezāmies prom un gājām atpakaļ. Kādu gabalu buks nāca līdzi. Pēc skata tas bija pavisam jauniņš kazlēniņš.”
Epilogs
Ir normāli un pat iepriecinoši, ka mūsu daba ir tik bagātīga. Savvaļas faunas kauss ir pilns un pat nedaudz iet pāri, tā ka ieplūst arī cilvēku apdzīvotajā vidē. Lapsas un caunas jau sen ir pastāvīgie pilsētu iedzīvotāji. Plēsēji ne tikai barojas, bet arī vairojas apdzīvotās vietās. Stirnas, mežacūkas, brieži un pat sumbri viesojas dārzos un lauksaimniecības kultūras laukos. Aļņi ļoti bieži tiek manīti pilsētās, sevišķi pavasarī. Protams, cilvēks spēj un prot pieradināt dzīvniekus, jo var piedāvāt bezmaksas ēdienu un rūpes, kas, viņaprāt, nabaga meža dzīvnieciņiem ir ļoti nepieciešamas. Taču tas ir līdzsvara un saprāta jautājums. Jā, mums ir jāprot sadzīvot ar dzīvniekiem un dabu, taču mums nav tiesību to pārveidot un pielāgot savām iegribām. Par piemēru var minēt tās pašas stirnas, kas, zaudējot bailes no tehnikas un cilvēkiem, biežāk iet bojā sadursmēs ar automašīnām. Lapsas, kas izvēlas dzīvot pilsētā, pārtiekot no viegli iegūstamās kaķu barības un pašiem ēdājiem. Roņus, kuru mazuļi šogad radījuši milzīgu ažiotāžu selfiju tīkotājiem Ventspilī. Fotogrāfi, suņu saimnieki un māmiņas ar bērniem – tas ir kaitējums, tāpat arī tie, kuri rīkojās šķietami pareizi – glābēji, policija, un visa cita jezga ap roņu mazuļiem tiem nenāca par labu. Vispareizākais būtu neiejaukties, netuvoties un neiedomāties sevi par glābēju vai roņu dzīvē jel kā citādi svarīgu personu. Daba ir jāciena, daba ir jāmīl un daba ir jāvēro no malas, iejaucoties tikai tik, cik nepieciešams. Piebarojiet stirnas aukstajās ziemās, lieciet sāli, bet neaiciniet pagalmā un nepieradiniet, jo cilvēkam ir sava vieta, bet stirnai un ikvienam meža dzīvniekam sava.
Stāsts ar bēdīgām beigām. Stirna rapsī
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
