Šnelleris. Mehānisms, kas ļauj izdarīt šāvienu tik tikko pieskaroties sprūda mēlītei. Tas īpaši aktuāls bija laikā, kad daudzu ieroču sprūda mēlītes nospiediens drīzāk atgādināja pirkstu treniņu, nevis ērtu un pārliecinošu šāviena izdarīšanu. Medību ieročiem attīstoties, konstruktori uzlabojuši mehānismu, un šobrīd pēc šnellera visbiežāk nepieciešamības nav. Bet ir šāvēji, kas uzskata, ka bez šnellera nav aršanas. Turklāt šnelleris reizēm palīdz notikt arī nelaimes gadījumiem. Valsts meža dienesta (VMD) Ziemeļaustrumu virsmežniecības medību inženieris medību jautājumos Laimonis Kļaviņš atceras gadījumu pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad viņš Rugāju šautuvē pieņēmis eksāmenu šaušanā ar karabīni. Kāds no pretendentiem pielādēja ieroci, uzvilka šnelleri un pēkšņi izdomāja, ka šaut viņam traucē virsjaka. Nenodrošinot ieroci, vīrietis centās apģērba gabalu novilkt. Virsjakas šņorīte pieskārās sprūda mēlītei un atskanēja šāviens. Labi, ka lode aiztraucās debesīs… Eksāmena tālāka kārtošana pretendentam tika liegta.
Ko par šnelleri domā pieredzējuši mednieki un ieroču pazinēji
Aivars Bundzens, sporta šāvējs un pieredzējis mednieks:
“Vārds šnelleris cēlies no vācu valodas vārda schnell – ātri. Šnellera uznāciens bija tajā brīdī, kad sprūda mēlītes nospiediens bija smags un samocīts. Mednieks, vienkārši izsakoties, baidījās šāvienu noraut. Padomju laikos ražotajiem ieročiem sprūda mēlītes nospiediens bija divi līdz trīs kilogrami (svars, ar ko tiek iedarbināts sprūda mehānisms). Mēs tolaik smējāmies, ka ar tādu nospiedienu var trenēt pirkstus krampju vilkšanas sacensībām.
Ienākot apritē šnellerim, bija ilūzija, ka tur, kur palaidīs šāvienu ar šnelleri, lode vienmēr trāpīs mērķī un medījums būs uz pannas. Šnellera nospiediens ir zem 100 gramiem, kas ir ļoti, ļoti, ļoti maz! Cilvēkam šķiet, ka viņš ir ātri izšāvis, nav norāvis šāvienu. Tieši tāpēc daudziem medniekiem šķiet, ka tas ir labs ieguldījums.
Bet! Šnellerim ir arī sliktās puses, kuras varbūt arī tā īsti neapzināmies. Īpaši tad, ja iet vaļā šāviens tad, kad tam nebija jānotiek, un ir nelaimes gadījums. Cilvēkiem, kuru ieročiem šis mehānisms ir, pastiprināti jāpiedomā pie drošības, lai vieglais šāviens nenotiktu negaidīti un neparedzētā brīdī. Piemēram, ieplecojot ieroci. Pirkstam nekādā gadījumā nevajadzētu atrasties sprūda mēlītes aizsargskavas iekšpusē! Vienalga, ir šnelleris vai nav! Tikai īsi pirms paša šāviena pirkstu tuvina sprūda mēlītei. Jāņem vērā, ka, pat turot pirkstu blakus un nejauši pieskaroties mehānismam no sāna, var notikt šāviens. Lode lidos garām medījumam vai, lai Dievs nedod, virzienā, kur var notikt traģēdija.
Šnelleris būtu iederīgs, vien šaujot no ļoti stabilas situācijas, piemēram, sēžot labā tornī, kas nešķobās, kam nav nopuvušas kājas, kur nekas nevar radīt situāciju, kad ieroča sprūda mēlītei pieskaras nejauši. Ierocis ir vērsts pret medījumu, un pēdējā mirklī pirms šāviena tiek uzvilkts vai iedarbināts šnelleris un izdarīts šāviens.
Lielākajai daļai mūsdienu ieroču jau pamata sprūda mēlīte ir ar vieglu nospiedienu, un nepieciešamības pēc šnellera nav. Šnellera nospiediens ir zem 100 gramiem, kas ir ļoti, ļoti, ļoti maz! Cilvēkam tikai šķiet, ka viņš ir ātri izšāvis, nav norāvis šāvienu.
Schnell nozīmē ātri, taču patiesībā tā nebūt nav. Zinot sprūda mehānisma uzbūvi, šnellera mehānisma nostrādāšanas laiks patiesībā ir garāks, nekā tieši to iedarbinot ar sprūda mēlīti. Protams, es runāju par ļoti īsiem laika sprīžiem (milisekundēm), kuri tajā pašā laikā ir pietiekami gari, lai stobrs tēmēšanas laikā novirzītos no sākotnēji izvēlētā punkta. Katrs, kura ierocim ir šnelleris, zina, ka šāviens neatskan momentā pēc pieskaršanās šnellerim. Medībās tam varbūt nav tik lielas nozīmes, bet sporta šaušanā gan.
Es iesaku nevis meklēt ieroci ar šnelleri, bet modernu ieroci ar jau sākotnēji vieglu sprūda mēlītes nospiedienu. Savukārt ar dēmoniem – es noraušu šāvienu, man bail no šāviena – jācīnās šautuvē regulāros treniņos. Pat vidējās klases ieročiem jau ir ļoti kvalitatīvi sprūda mehānismi ar ļoti īsu reakcijas laiku. Satraukuma pilnā brīdī par zelta briedi stobra galā šnellera vieglais nospiediens var būt tikai traucēklis.”
Aivars Dundurs, grāmatas Medību ieroči autors, pieredzējis mednieks:
“Šnelleri patiesībā ir visai sena lieta, nevis mūsdienu izgudrojums. Aizejot uz vēstures muzeju Frankfurtē vai kādā citā lielākā Rietumvācijas pilsētā, var aplūkot pa stobra galu lādējamus ieročus, kam jau ir sava veida šnelleris kā mehānisms. Tātad funkcionāli pēc tā bija pieprasījums – pieprasījums pēc precīzāka trāpījuma.
Parasti ierocī palaišanas jeb sprūda mehānisms ir diezgan komplicēts. Ir miniatūras sviras un nepieciešami zināmi spēki, kas tās darbina, lai piedotu dzelksnim nepieciešamo triecienspēku. Ir arī sviras, kas neļauj šim procesam notikt patvaļīgi. Attiecīgi jāpieliek cilvēka pirksta spēks, lai mehānismu iedarbinātu. Ja mehānisma un sviru kombinācija ir diezgan stingra, ko pirksts tik vienkārši nevar izkustināt, arī trāpījums var nebūt tik precīzs, kā cerēts. Jo smagāks ir nospiediens, jo lielāka iespēja nostrādāt muskuļu grupām, kurām šāviena brīdī noteikti nevajadzētu nostrādāt. Proti, vajag strādāt tikai un vienīgi pirksta muskuļiem.
Lai šo iespēju izslēgtu, sviru mehānismā tiek iestrādāts īpašs paātrināšanas mehānisms, ko tad arī sauc par šnelleri. Paātrināšanas mehānisms tiek uzvilkts, un uz to neiedarbojas lielais kaujas atsperes spēks. Vieglais un miniatūrais mehānisms ar zināma trieciena spēku arī atbrīvo sprūdu un kaujas atsperi.
Pirmie mehānismi bija izveidoti tā, ka bija klasiskais nospiediens un, uzvelkot atsevišķu sviru, tika uzvilkts šnellera mehānisms. Laika gaitā ir izgudroti mehānismi, ka sprūda mēlīti var nospiest parastā veidā, kas būtu ieteicams dzinējmedībās, jo šajās medībās sprūda mehānisms nedrīkst būt pārāk jutīgs drošības apsvērumu dēļ un šnellera režīmā, ko var lietot gaides medībās, kad var mierīgi notēmēt un veikt šāvienu nesteidzoties. Jāņem vērā, ka sprūda mēlītei nepieciešams arī zināms gājiens, šnellera mehānismā šis gājiens ir ļoti īss. Pieliekot pirkstu un mazliet pieskaroties, notiek šāviens. Jāņem vērā, ka ziemas apstākļos pirksti var būt mazliet nejutīgi un līdz ar to šnellera izmantošana ir apgrūtināta un var notikt priekšlaicīgs šāviens.
Šnellera mehānisms ir labs, taču tas ir piemērots gaides medībām, kad var mierīgi apsēsties, izvērtēt situāciju un, kad jau ir notēmēts un pieņemts lēmums raidīt šāvienu, tikai tad uzvilkt šnellera mehānismu un izdarīt šāvienu. Tā ir diezgan liela problēma, ja neizšauj, piemēram, tiek pēdējā brīdī pārdomāts. Deaktivēt šnellera mehānismu var, tikai to izspiežot. Tas nozīmē, ka ir jāatver ierocis, jāizlādē patrona un tikai tad var izspiest mehānismu, neizraisot šāvienu. Ja šnelleris ir ļoti jutīgs, šāviens var notikt arī izlādēšanas brīdī. Tas ir ļoti liels risks. Šnellera jutību parasti var regulēt, taču pašu lielāko jutību nevajadzētu izvēlēties.
Esmu dzirdējis par gadījumiem, kad nejaušs šāviens noticis, medniekam pieceļoties un ierocim pieskaroties pie apģērba…”
Agnis Dombrovics, sporta šāvējs:
“Tas ir mehānisms profesionālai šaušanai, un jābūt īpašai šāvēja sagatavotībai. Tajos šaušanas veidos, ko es pārstāvu, šnelleris nav nepieciešams.
Manā izpratnē sprūda mēlītes nospiediena brīdī šāvienam ir jābūt kontrolēti nejaušam. Šnelleris un viegls izspiediens ir tas, kas mudina šāvēju apzināties to brīdi, kad šāviens būs.
Es šauju mednieka stājā, kreiso roku nekur blakus neatbalstot, un ir būtisks ieroča kontakts ar augumu. Līdz ar to labāk, ja sprūda mēlītes nospiediens ir smagāks. Ja sprūds ir ļoti viegls, brīžos, kad prātu aizņem rezultāts un vēl ir uztraukums, citas blakus lietas, aizmirstas ieroci turēt kopā ar augumu, kas ir pamatu pamats precīzam šāvienam.
Tāpat nedrīkst aizmirst par drošību. Dzinējmedībās šnellera izmantošanu vajadzētu pat aizliegt! Šī mehānisma lietošana dzinējmedībās liecina par klaju notiekošā procesa un arī šaušanas procesa neizpratni. Savukārt ar ieroci var sarast, trenējoties šautuvē.”
Vilnis Jaunzems, sporta šāvējs, mednieks:
“Šnelleris bija vērtīga lieta tajā laikā, kad ieročiem nospiediens bija diezgan spēcīgs. Vecajiem ieročiem tie bija vairāki kilogrami. Mūsdienu ieročiem vidēji nospiediens ir kilograms vai kilograms 200 gramu. Un šnelleris nav vajadzīgs.
Un būsim godīgi! Tie, kuri ir lietojuši šnelleri, labi zina tās ziepītes, ko paši ir savārījuši. Tie ir nejauši šāvieni brīdī, kad to neviens nav vēlējies. Arī man šāds gadījums ir bijis. Sacensībās bija jāšauj no rokas, nevarēju ilgi ieroci noturēt. Domāju, savu nevarēšanu saglābšu ar šnelleri. Tas īpaši nepalīdzēja. Kreisā roka nogura, un ieroci nolaidu. Tajā brīdī aizdomājos, uzliku uz šnellera vai ne. Ar kreiso roku centos pārbaudīt, vai esmu pavirzījis sprūda mēlīti uz priekšu. Izrādās, biju uzlicis… un atskanēja nejaušs šāviens. Sašāvu pats savu ieroča somu… Nolēmu – nekad vairs ar šnelleri…
Medniekam vajadzētu iemācīties iekāpt ierocī un braukt ar to tāpat, kā to darām ar automašīnu. Visas darbības notiek automātiski. Līdz tādam līmenim vajadzētu nokļūt ikvienam medniekam.
Man pašam ir divi ieroči ar šnelleriem, taču es šos mehānismus nekad nelietoju. Prātīgāk ir izvēlēties modernu jaunu ieroci ar ēru nospiedienu. Savukārt, ja noķer zelta zivtiņu, tai jāprasa spēja lēnām spiest sprūda mēlīti, lai šāviens ir nezināmā brīdī. To var apgūt arī treniņos. Tas no desmit šāvieniem iedos vismaz septiņus desmitniekus! Ar šnelleri to nevar izdarīt. Ja tu zini, kad būs šāviens, tevi pavada trīs nelaimes – acis būs ciet, tu vari nobīties un tu vari noraut… Tas viss nāk komplektā. Ja nezini, kad būs šāviens, šīs trīs nelaimes tevi neapdraud.”
Revolveri medībās, kāpēc auto jābauda ik pēc 2 stundām un par odiem. “Šauj garām!” #293 epizode
Žurnāla Medības jūlija numurā lasi par limitiem
