Ak, pavasara krēslainais vakars! Daba vēl tikai mostas. Zāles un zeme maigi smaržo un ikkatrs mirklis pie dabas tā ielīksmo mednieka dvēseli, kā Jāņu nakts neskaidrās cerības satrauc jaunu puisi, kurš īsti vēl nezina, kur papardes zieds meklējams. Sākumā, kamēr vēl gaišs, visi čivina un trokšņo. Tuvojoties vakaram, gaisā paliek tikai strazdu treļļi, bet tad noklust arī tie un klusumā atskan „buča”. Viena, otra un tad jau seko „kvorr, kvorr”. Gaismas vēl ir gana, lai novērotu slokas lidojuma līkumus.
Tā runā, ja pamest gaisā cepuri, sloku gailis domās, ka mātīte to sauc un laidīsies lejā, medniekam pa šāvienam… Diemžēl, pavasara sloku medības ir pagātnē. Nē, protams, putni nekur nav izčibējuši. Sloku Latvijā ir ļoti daudz, īpaši rietumu daļā, kuru šķērso gardeguņu migrācijas ceļi. Taču medīt tās pie mums tagad var tikai rudenī. Sloku medību sezona sākas 1.augustā un turpinās līdz 15.novembrim.
Rudenī tās ir pavisam citas medības. Rudenī slokas nevelk (termins atvasināts no sloku pavasara pārlidojumu apzīmējuma krievu valodā – тяга). Medniekam vienam, bez suņa praktiski nav izredžu atrast putnu rudens mežā. Ja nu vienīgi sanāk uzkāpt tai virsū, vai dzinējmedību laikā ieraudzīt izbiedēto putnu, izlidojam no pameža.
Slokai (Scolopax rusticola) ir unikāls maskēšanās tērps – brūni melnas raibas spalvas, kas ideāli apslēpj nebūt ne tik mazo putnu rudenīgajās lapās un zālē. Apspalvojums ļoti mīksts un biezs. Putnam ir drukns ķermenis, un garš, slaids knābis. Atšķirībā no citiem putniem sloku knābja augšējās daļas gals ir plastisks. Acis atrodas katrā galvas pusē, tādējādi nodrošinot 360° redzes leņķi.
Sloka pamatā ir gaļēdājs. Pārtiek no kailgliemežiem, kāpuriem un tārpiem, retāk no augiem. Ligzdo uz zemes. Olas dēj aprīlī, maijā. Katrā reģionā ir vietējo sloku populācija. Migrējošie putni atlido martā, aprīlī, bet aizlido no septembra līdz novembrim. Pie mums slokas ir atrodamas mitros lapu koku mežos, jaunaudzēs, izcirtumos, zem eglēm, tām, kurām zari sliecas līdz pašai zemei, sniedzot patvērumu, purvos, retāk krūmājā.
Slokas ir uzmanīgi putni. Paļaujoties uz savu maskēšanās tērpu, tās līdz pēdējam brīdim sēž slēpnī, bet paceļas pēkšņi un trokšņaini. Nesagatavotam medniekam, kuram nav suņa, lai brīdinātu par putna atrašanās vietu, var nākties pat satrūkties un trāpīt ir ļoti sarežģīti. Sloku medībām izmanto pamatā bezkonteinera patronas smalkām skrotīm.
Rudens sloku medībās, tādas, kādas tās ir zināmas Itālijas, Francijas, Spānijas un citu centrālās Eiropas valstu medniekiem, Latvijā nav populāras. Vēsturiski tā ir sakritis, ka mūsu mednieki pamatā medī lielos pārnadžus, kažokzvērus, bebrus, no putniem pīles un zosis. laukirbes sen jau ir aizliegts medīt, paipalas pie mums ir ļoti maz, bet fazāni dabā nedzīvo. Sanāk, ka ar putnu suni Latvijā var medīt tikai slokas.
Jā, putnu suns ir veiksmīgu sloku medību galvenais elements. Labi apmācīta putnusuņa darbs sniedz neaizmirstamu estētisko baudu un sagādā milzu gandarījumu saimniekam. Pieredzējuši putnu mednieki, kuri paši apmāca suņus vienbalsīgi atzīst, ka skaists suņa darbs, stilīgas stājas, paklausība un ne ar ko nesalīdzināmais kontakts ar saimnieku medību laikā ir pat svarīgāks, nekā kritušo putnu skaits. Lai gan jāatzīst, ka slokas gaļa ir viena no garšīgākajām. Karalisks medījums!
Kā tad medī slokas ar putnu suni? Uzburiet savā prātā ainu: vēsa, rudenīga saule rotaļājas rasas pilienos, kas kā krelles sakārti zirnekļu tīklos starp nu jau puskailo koku smalkajiem, no mitruma spīdīgajiem zariem. Vasaras nogalē sakaltusī zāle vēl turas pretī vējam un lietum, kas liec to pie zemes.
Grāvji ir dzidra ūdens pilni. Mežmalā rītausma ieskicē balto bērzu stumbru žogu. Tas nav šķērslis, tikai akcents, kur piesiet aci! Vis ir kluss un vieglais vējš smaržo pēc lietus ūdens, jau trūdošajām lapām un vēsas zemes. Zābaki min dzelteno zāli, ieroča smagums ierasti velk labo roku, patrontašā klusi grab pāris desmiti patronu.
Čab, čab, čab… Ātrā tempā skan suņa soļi. Viņš kustās šurpu turpu, uz abām pusēm no mednieka. Jāiet noteikti pret vēju, lai tas nes visas smaržas tieši pa tvērienam, lai suņa deguns varētu tās visas saķert, izošņāt, apdomāt, atrast to vienīgo, smalko pavedienu, kas viņu atvedīs pie slokas. Putns klusi, nekustīgi sēž kaut kur.
Tur! Suņa raitā gaita pēkšņi „salūzt”. Ass pagrieziens. Suņa uzvedība krasi mainās, jo viņš precīzi zina virzienu, tikai vēl nesaprot, cik tālu ir medījums. Šajā brīdī notiek metamarfoze – suns pārvēršas par kaķi. Visu putnu suņu šķirņu pārstāvji, sākot ar angļu pointeriem un seteriem un beidzot ar munsterlanderiem, lielākā vai mazākā mērā izmanto kaķu dzimtas pielavīšanās manieri. Visizteiktāk tas ir redzams vecā stila angļu seteru uzvedībā.
Šādus suņus audzē jau minētajās Spānijā, Itālijā, Francijā, kur sloku medības ir ļoti populāras. No kucēna dienām šos suņus māca medīt tikai un vienīgi slokas. Un izkopj pirms vairākiem gadsimtiem angļu mednieku ievēroto, savos suņos kultivēto un saglabāto īpašību piezagties putnam, pielokot pie pašas zemes, slēpjoties aiz katra zāles pudura, celma, vai ciņa. Itālijas mednieki saka: seteram ir jāzogas kā panterai. Kad suns ir pietuvojies putnam, viņš sastingst stājā (krieviski – стойка, angliski – point).
Katrai šķirnei ir sava raksturīgā darba un stājas maniere, taču ne velti putnusuņus angļu mēlē dēvē par pointeriem – ar deguni, ar galvu, ar visu savu ķermeni, kas sastindzis līdzīgi izlidot gatavai bultai, viņš norāda uz putna atrašanās vietu. Medniekam tikai jānovelk taisne no suņa purna līdz zemei. Tur arī ir sloka! Kamēr suns stāv, putns nekustās. Medniekam atliek uzmanīgi pienākt pie suņa, pielādēt ieroci, notēmēt apmēram tur, kur varētu būt putns pēc brīža un dot komandu pacelt lidoni.
Suns zagsies, palēksies, vai piesitīs ar ķepām, atkarībā no šķirnes, putns pacelsies un medniekam atliek tikai trāpīt. Pamatā visi putnusuņi arī sameklēt kritušo medījumu un pienesīs saimniekam rokās. Tieši tik vienkārši. Un tik sarežģīti.
Slokas trofeja
Mūsdienās reti kurš zina, kas ir slokas trofeja un kur to atrast. Tā ir mazā spalviņa pie elkoņa locītavas, pirmā lidspalvu rindā. Senos laikos un arī mūsdienās mākslinieki izmanto šīs spalviņas gleznošanā, īpaši smalku līniju veidošanai. Tā kā putna spalvas ir ļoti izturīgas, arī slokas otiņa no vienīgās spalvas kalpo diezgan ilgi.
Atrast šo smalko trofeju ir viegli – jāpašķir pirmās spalvas uz locītavas un apakšā būs meklētā smailā, aptuveni četrus centimetrus garā, raibā spalviņa. No sloku trofejām var veidot nelielas piespraudes medību hūtei, vai uzvalkam. Zinātāju lokā tās skaitās ļoti vērtīgas.
Suņu apmācība un citas nianses
Putnusuņa instinkti ir ļoti spēcīgi. Smaržas meklēšana vējā, skrienot paralēlēs turpu šurpu, perpendikulāri vējam, stāja, norādot uz putnu, piezagšanās un medījuma meklēšana/pienešana, tas viss sunim ir asinīs. Kucēni piedzimst ar vairāk, vai mazāk izteiktiem instinktiem. Taču bez paklausības, bez savstarpējās saprašanās un uzticēšanās saimniekam rezultāta nebūs. Sloku, irbju, fazānu medībām suni jāgatavo īpaši.
Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ laikas, takši un terjeri Latvijā ir populārāki. Pastāv maldīgs uzskats, ka šo šķirņu suņus nevajag mācīt. Ir dzirdēts apgalvojums, ka paklausības komandu mācīšana salauž instinktus un mežā tāds suns tikai saimniekam mutē skatīsies. Nevar piekrist. Protams, medību sunim nav vajadzīga tik dzelžaina paklausība kā vācu aitu sunim, taču pamati ir jāieliek.
Sunim jāklausa, kad viņu sauc, jāsaprot, kurš mežā ir galvenais. Saimniekam, savukārt, visvairāk jārūpējas par kontaktu ar savu suni, par savstarpējo sadarbību un uzticēšanos. Plus neliela paklausības mācība regulāri un, lūk, arī laika spēj iemācīties komandas un dzinējsuns nāk uz svilpienu atpakaļ. Tikai jāiegulda darbs. Putnusuņi ir pavisam cits stāsts. Galvenokārt tādēļ, ka viņiem ir citādāka domāšana un attiecību modelis ar saimnieku.
Viss sākas vēl pie audzētāja. Ir nozīme ne tikai labai barošanai, bet arī tam, kādos apstākļos dzīvo kuce, kamēr ir grūta un kucēnu zīdīšanas laikā, un pat viņas iepriekšējai dzīvei ir nozīme, jo savas bailes, pārliecības trūkumu, agresivitāti viņa var nodot pēcnācējiem. Tādēļ labāk ir izvēlēties labklājīgu audzētavu un zināmus topošā medību kompanjona vecākus, nevis pirkt no rokas, ka tik lētāk. Protams, arī tā var paveikties iegādāties labu medību suni, bet tas būs drīzāk izņēmums. Jāatceras arī, ka Latvijā ar likumu ir atļauts medīt tikai ar šķirnes suni.
Visus medību šķirņu kucēnus ar medījumu jāiepazīstina apmēram sešu nedēļu vecumā un tas notiek jau audzētāja mājā. Putnusuņiem tie ir dažādu medījamu putnu spārni, pēc tam dzīvas paipalas un fazāni. Līdztekus notiek radināšana pie šāviena skaņas. Un tas ir izdarāms ļoti vienkārši – ikreiz pirms barošanas jāuzspridzina balons, pēc tam jāpaslavē un uzreiz jādod ēdiens.
Jaunos putnusuņus jāiepazīstina ar ūdeni, ar lauku un mežu, ar dažādiem priekšmetiem un trokšņiem. Šādi audzināts kucēns ir kā dāvana saimniekam, jo viņam ir tikai jāierāda savas medību platības, jānodibina kontakts un jāveido produktīva sadarbība ar suni, nevis jācīnās ar viņa fobijām.
Apmācību var veikt patstāvīgi. Ar pirmo suni nāksies saskarties ar dažādām grūtībām, tai skaitā informācijas trūkumu latviski, taču pēcāk jau tā lieta aiziet vieglāk. Var izmantot literatūru krievu valodā, var piedalīties treniņnometnēs un semināros, kur stāsta par putnusuņu apmācību. Galvenais ir daudz laika veltīt kucēnam un pēc tam jaunajam sunim, jāveido kontakts, jāmedī. Latvijā nav obligāti jāiziet lauka pārbaudes, tādēļ katra mednieka pieeja un prasības pret suni ir dažādas. Taču ir lietas, kas nav pieļaujamas un sloku medībās tām ir īpaša nozīme.
Tā kā slokas medījamas mežā, purvos, krūmājā, sunim ir jābūt disciplinētam. Nevar pieļaut skriešanu pakaļ putnam, neuzmanīgu skraidelēšanu, kas iztraucēs sloku, iekams medniekam būs iespēja izšaut. Kad medījums kritis, suns nedrīkst to košļāt, vai plosīt. Lai iemācītu sunim pareizi strādāt un strādāt nevis sev, bet saimniekam arī ir vajadzīga apmācība, kontakts un līdera lomas precizēšana. Ja tas viss ir nokārtot un starp suni un saimnieku pastāv stabilas, uzticības pilnas attiecības, tad arī sloku un citu putnu medības vienmēr būs veiksmīgas.
Suņi un darba maniere
Atkarībā no šķirnes, kā jau minēts, mainās arī darba maniere. Vācijas šķirnes: kurshāri, drathāri, langhāri, veimārieši, pūdelpointeri un līdzīgas Eiropas šķirnes, kā arī spanielu tipa suņi strādā cieša kontaktā ar saimnieku un ietur diezgan īsu distanci. Meklējot sloku mežā, suns var atskatīties, atgriezties pēc saimnieka, lai saglabātu tiešo kontaktu. Ļoti reti, bet putnu suņiem mēdz būt iedzimtas anonsa spējas. Ja putna slēpnis ir patālu no saimnieka, suns var atnākt, lai paziņotu, ka ir atradis medījumu, ar visu savu uzvedību rādot prieku un aicinot līdzi.
Tā ir grūti pamanāma īpašība, jo putnu suņi vispār ir priecīgi, kustīgi un kontaktabli. Taču, ja izdodas anonsu ievērot, izcelt un saglabāt, tad atsevišķās situācijas, kur cita suņa saimnieks zaudēs, anonsētāja īpašnieks vienmēr būs ar medījumu somā. Laukā „vācieši” strādā tik pat plaši, kā salu putnu suņi, bet krūmājā turas 100-200 m attālumā.
Salu putnu suņi. Tie ir visi seteri: īru, sarkanbaltais īru, skotu, jeb gordonseters un angļu seters. „Anglis”, šķiet, ir sloku medībās visbiežāk izmantojamais putnu suns. Par spīti tam, ka viņa specialitāte it kā ir lauka putnu medības un sacensības, seters ir pierādījis savu lietderību mežā, purvā, klinšainos apvidos, pat purvos visapkārt pasaulei. Tā pat arī angļu pointers. Šiem suņiem ir visstingrākā un stilīgākā stāja. Tas nozīmē, ka suns pats putnu neizbiedēs pats, bet pacels to tikai pēc mednieka komandas.
Lai medītu krūmājā un nepazaudētu suni jau pirmajos 50 metros, tiek izmantot bīpers, vai zvaniņš. Zvaniņi mēdz būt diezgan lieli. Pastāv viedoklis, ka nemitīgā šķindoņa ietekmē suņa dzirdi. Tas nav zinātniski pierādīts. Pie tam, parasti zvaniņu ieskauj lāpstiņveida ādas ietvars, kas pasargā vilnu no izrīvēšanās un savelšanās, kā arī nedaudz apslāpē skaņu. Zvaniņš skan, kamēr suns meklē, un apklust, kad tas ir putnu atradis un apstājies.
Bīpers ir mūsdienīgāka versija. Tā ir elektroniska ietaise uz kakla siksnas, kas, sunim kustoties rada viena toņa un ritma skaņu, bet stāvot dod citu signālu. Tā saimnieks var ne tikai sekot līdzi suņa atrašanās vietai, bet arī sameklēt viņu, kad tas sastindzis stājā.
Kulinārā puse
Sloka ir salīdzinoši neliels putniņš un tauku viņai nav daudz. Medību apstākļos, viņas mēdz gatavot ugunskurā, mālos. Divējādi labi – spalvas noiet kopā ar mālu un dabiskais mitrums saglabājas. Mājās var nedaudz improvizēt. Pirmkārt, slokas ļoti viegli noplūkt un iztīrīt. Mazo miesiņu jāsasāla, jāietin plānā, svaigā speķī.
Bekons, vai kūpināta gaļa izmainīs slokas garšu. Iekšā arī jāliek speķis. Var marinēt. Var sautēt baltvīnā. Var grillēt, taču vislabāk šķiet pagatavot slokas slēgtā traukā, tikai beigās ļaujot apbrūnināties bez vāka, vai arī cepammaisā.
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
