Mednieka nerakstītās ētikas kodekss paģēr, ka medījums jānogalina pēc iespējas ātrāk, sagādājot tam pēc iespējas mazāk ciešanu. Tomēr medību situācijas ir dažādas un visas aprakstīt un paredzēt nav iespējams. Tādēļ arī, ja gadās kāda neparedzēta ķibele, pa rokai vajadzīgs uzticamais medību suns, kas meklē ievainotus dzīvniekus.
Kopš man ir vācu medību terjers Sirsniņš, nu jau septiņi gadi, no kuriem vismaz divus pavadīju, viņu mācot, viņam saprotot, ko es no viņa gribu, suns ne reizi vien izglābis ne tikai manu reputāciju, bet arī draugu un kolēģu. Dzīvnieks pēc šāviena nav uzreiz nokritis, ir rudens, dubļi, pēdas atšķetināt grūti, nāk palīgi, kas saka, ka asiņu nav, aizšauts garām, bet es nepaslinkoju, aizeju pēc suņa, un mežaruksi atrodam nokritušu pēc 80 metriem, pēc 150 metriem, reizumis bez nevienas asiņu piles.
Tāpat, kad šāvu briežu bulli, es to būtu meklējusi pavisam citā virzienā, bet suns precīzi parādīja, kur tas 130 metru attālumā guļ. Tagad Sirsniņam pievienojusies viņa meita Vitara, kurai jau otrais gads, un šogad jau biju gandrīz padevusies – likās no preilenes sanāks tikai laba šķīvīšu ķērāja (to viņa dara lieliski)!Pēdējo trīs nedēļu laikā ir bijusi iespēja novērtēt suņu darbu, atkal un atkal saprotot to, ka apmācītu suņu trūkuma dēļ daudz dzīvnieku vienkārši pazūd ar ievainojumiem.
Mana vislielākā cieņa tiem suņu īpašniekiem, kuri savus asinspēdu suņus ne tikai apmāca, bet arī brauc uz izsaukumiem, nereti pat atrodot medījumu pēc vairākiem kilometriem! Pagaidām mēs kilometriem garu asinspēdu nemeklējam, bet izrādās, ka Vitarai ir potenciāls. Pirmās dzinējmedības Kurzemē. Dzīvnieku tur daudz, šāvienu arī daudz, ir arī kāds ievainots. Zvana kolēģis, ka ir sašauta briežu govs, vajadzētu palīdzību.
Aprīkoju Sirsniņu ar Huntloc, lai redzu, kur suns pārvietojas, šai siksnai var arī piezvanīt un dzirdēt, ko suns dara. Būdams universāls medību suns, kuru reti, tomēr izmantoju arī dzinējmedībās, viņš ir ar savu darba stilu, un pie siksnas viņu vest pa pēdām ir praktiski neiespējami, jo tad mēs kokos sapītos trīs sekundēs. Ja ir vairākas pēdas, viņš no bara paņems ievainoto un meklēs to. Suns briežu govi atrada pēc vairākiem simtiem metru, un ar balsi lēnām gāja tai līdzi. Tika dota ziņa rācijās izlikt medniekus uz ceļa, tajā virzienā, kur dodas suns ar dzīvnieku.
Pēc 600 metriem suns apstājās, bija pauze, un es kartē redzēju, ka viņš nāk atpakaļ. Tā viņš dara, ja ir pārāk tālu aizgājis – nāk man pakaļ un ved pie dzīvnieka. Suns mani atrada, un mazliet haotiski, vispirms gan padzēries grāvītī, jo diena bija karsta, vedināja mani vienā virzienā. Briežu govi mēs atradām iedzītu seklā dīķī, kur tā bija apgūlusies. Vēl dzīva, bet skaidri redzams – drīz dzisīs.
Mednieki nodarīja visu līdz galam, savā starpā pārspriežot, ka bez suņa tas dzīvnieks mežā sapūtu, par spīti tam, ka vienā vietā tā pa ceļam bija pazaudējusi daļu iekšu. Sarkanajās rudens lapās asinis atrast bija ļoti grūti. Jāsaka gan, ka Sirsniņš ir tāds fiksais zēns, kuram labi padodas karstās pēdas, un viņš man ļoti labi parāda, kas ir kas. Ar vecākām pēdām mums vienmēr ir gājis grūti, un tad es vienmēr esmu ieteikusi zvanīt profesionāliem pēdu meklētājiem, piemēram, Mārim Dimantam, kurš ar savu bavārieti Misiju ir atšķetinājis ap divsimt sarežģītu asinspēdu. Pēc nedēļas pati nepļautā pļavā medīju stirnu, kas palēcās, noskrēja trīsdesmit metrus un nokrita. Tieši domāju – Vitarai būs laba mācība. Nonākot konkrētajā vietā, sapratām, ka zāle ir augsta, ar puduriem un tur atrast nomedīto stirnu būs grūti. Vitara sāka šķetināt pēdas, atrada sākumā vietu, bet tur bija daudz svaigu pēdu un viņa apjuka. Skatās uz mani, it kā sakot – ko lai dara?
Atnāca Sirsniņš un minūtes laikā stirnu atrada, pieredze viņam pa šiem gadiem jau liela. Bet mēs tur bijām grozījušās trīsdesmit metrus no medījuma un pat nebija nojausmas, kurā virzienā iet. Vēl pēc nedēļas Sirsniņam bija jāpaliek mājās, jo sagrieztajai ķepai uzliktas šuves un skriešana nebūtu iespējama. Līdzi brauca Vitara viena pati. Vēl nebija pārliecības par suņa spējām, ņemot vērā iepriekšējās nedēļas pieredzi, bet viņai ar savu degunu tomēr lielākas iespējas nekā man. Tik un tā bez 99% strādājoša suņa sajūta tāda nepatīkama, jo suns parasti ir kā drošības garants. Ja šāviena brīdī kaut kas noiet garām, tad suns jau vienmēr palīdzēs. Diena bija šausmīgi lietaina un nejauka. Pirmajā mastā redzēju pa gabalu aļņus, kas devās mana tēva virzienā. Pēc mirkļa jau arī bija šāviens. Ziņoja, ka šāvis aļņu govi, kas viņam iznākusi.
Šāviena vietā ir asinis, tālāk pazūdot, vajadzētu ar suni pameklēt. Kad pēc masta aizbraucu uz šāviena vietu, vīri jau staigāja pa krūmiem aptuvenā virzienā, kur dzīvnieks aizgājis, sakot, ka asinis pazūdot. Noliku Vitaru uz asins-pēdām, viņa paostīja un sāka lēnām iet uz priekšu – ne tajā virzienā, kur bija meklējuši vīri. Sunīte paiet divdesmit metrus, atnāk atpakaļ un paskatās uz mani, it kā sakot: “Te ir!” Šādu darba stilu jau biju novērojusi iepriekš treniņos. Mudināju viņu meklēt. Aptuveni pēc četrdesmit metriem atradu asinis, ko parādīja suns. Diezgan daudz, it kā dzīvnieks būtu mirkli pastāvējis. Tālāk atkal nevienas piles. Jāsaka gan, ka lietus te brīžiem gāza, te pārstāja. Vēl pēc trīsdesmit metriem suns mazliet sapinās, izmeta loku, bet bija atkal uz pēdām un pārliecinoši gāja uz priekšu. Pēc kādiem simt metriem viņa atkal atskrēja, paskatījās uz mani, es mudināju iet tālāk, un suns mani vedināja lejup pa kalniņu uz lanku – tur ieraudzīju, ka ūdenī trīsdesmit metrus no krasta guļ nomedītais dzīvnieks. Tas nebija gājis tipiski pa kalniņu uz leju, bet gan tam paralēli prom no šāviena vietas.
Pēdas bija ap divsimt, pat mazliet vairāk metru, un vīri grozīja galvu – viņi nekad nebūtu iedomājušies doties šajā virzienā. Preilene Vitara gan aukstajā ūdenī nekāpa, gaidīja, kad alni no ūdens izvilks. Tad arī pie iekšu izlaišanas viņa dabūja aknu gabalu – lai saprot, kādēļ tas viss tiek darīts. Prieks liels un tagad jau pārliecība par to, ka visa apmācība un noņemšanās vainagojusies ar sekmēm. Suns sācis patstāvīgi strādāt, un vēl piedevām dzīvnieks atrasts. Ar labu trāpījumu plaušās aļņu govs bija nogājusi neticami tālu. Tā bija sekmīga diena, jo trešajā mastā tēvs šāva briežu bulli, kas bija ielēcis krūmos uz aizgājis. Asinspēdas šoreiz bija labi redzamas un bija iespēja sagādāt Vitarai vēl vienu mācību stundu. Viņa gāja lēnām un prātīgi, šoreiz ne reizi nenojūkot. Pēc 150 – 180 metriem briežu bullis gulēja, un sunim atkal liels izbrīns, ka kaut kas ir atrasts.
Šoreiz dzīvnieku, visticamāk, būtu izdevies atrast arī bez suņa, bet tik un tā, jo vairāk prakses, jo labāk suns nākotnē strādās. Vēl viena nianse, ko sapratu. Katras asinspēdas sunim ir ļoti liels pārdzīvojums – gan fizisks, gan emocionāls, un labāk suņus turēt mašīnā, lai tie dienas laikā nenogurst. Kā saka kolēģe Kate Šterna, meklējot asinspēdas, suņa piepūle ir tik liela, ka tam pat paaugstinās ķermeņa temperatūra. Iedomājieties, no tūkstošiem visdažādāko smaržu viņam ir jāatšķir tā, kas ir ievainotajam dzīvniekam, nereti pat bez asinīm. Viņam ir jāatšķir tas dzīvnieks, kurš ir ievainots. Šā iemesla dēļ pašam dzīvniekam arī mainās smarža, un suņa uzdevums ir to atrast. Šie notikumi vedināja mani uz pārdomām par to, cik daudz dzīvnieku patiesībā aiziet ievainoti, jo pārāk bieži izrādās, ka garām nemaz nav garām. Ne reizi vien bijis arī tā, ka mednieks saka – garām, bet pēc dažiem simtiem metru mēs atrodam dzīvnieku. Nereti pat dzīvu.
Tādēļ es aicinātu medniekus meklēt rūpīgāk pat tad, ja īsti nevar atrast asinspēdas. Audziniet un apmāciet savus medību suņus, jo tie ir labākie palīgi. Un vislielākā mana cieņa tiem, kas nesavtīgi iet un meklē, nereti jebkurā diennakts laikā.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” novembra numurā
