Mežā pamanīts savainots savvaļas dzīvnieks. Kā rīkoties, kam ziņot? Varbūt nepieciešams izbeigt dzīvnieka ciešanas? Ar šiem jautājumiem laiku pa laikam nākas saskarties tiem, kuri mežā pavada samērā daudz laika. Žurnāla redakcijā saņēmām kāda mūsu lasītāja vēstuli, kurā viņš lūdz skaidrot, kā tad īsti jārīkojas, lai nenonāktu konfliktā ar likumiem un noteikumiem:
“Braucot pa medību platībām, pamanījām savainotu staltbrieža bullēnu (špīseri). Jaunais bullēns aizdomīgi šķērsoja ceļu, pavērojot to caur termokameru, konstatējām, ka dzīvnieks ir savainots. Aizmugurējo kāju viņš tā arī nepielika zemei. Neiedziļinoties niansēs un dzīvnieka uzvedībā, rodas jautājumi: vai ir normatīvie akti, kuri dod medniekam tiesības pārtraukt dzīvnieka ciešanas? Vai ir noteikta savainotības pakāpe, kad drīkst? Vai tas ir stingri aizliegts visos gadījumos? Varbūt tikai sezonā? Gribētos zināt, kā tur īsti ir, jo, ja nemaldos, ar sabrauktu meža zvēru vietējā kolektīva mednieki nepieciešamības gadījumā ir tiesīgi to darīt. Ilgi pētījām savainoto bullēnu un tikai noskatījāmies.”
Skaidro Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Valters Lūsis:
“Medniekam nav tiesību pieņemt lēmumu par rīcību ar ievainotu dzīvnieku. Šis jautājums – izvērtēt, vai dzīvnieks piespiedu kārtā likvidējams, ir speciālista – veterinārārsta – kompetencē, un atbilstoši vērtējumam tālāko lēmumu pieņem VMD amatpersona. Ja medniekam ir attiecīga medību atļauja, tad dzīvnieki ar netipisku uzvedību ir medījami primāri. Tāpat par vēstulē minētajiem dzīvnieku novērojumiem vēlams informēt VMD darbiniekus. Attiecībā uz medījamo dzīvnieku, kas cietis sadursmē ar motorizētu braucošu transportlīdzekli, ir tāda pati kārtība, kā jau minēju sākumā.”
Situāciju, kurā nepieciešams nesezonas laikā izbeigt dzīvnieka ciešanas, piedzīvojis pieredzējušais mednieks Kristaps Didže:
“Pavasarī, dodoties bebru medībās, mans brālis ievēroja savainota briežu buļļa pēdas. Viss liecināja par to, ka dzīvnieks, visticamāk, ir smagi ievainots. Viņš pagāja pa šīm pēdām un ieraudzīja arī pašu dzīvnieku, kurš piecēlās kājās un devās projām.
Par notikušo ziņojām Valsts meža dienesta darbiniekiem un sekojām viņu tālākiem norādījumiem. Dienesta darbinieki atbrauca, apskatīja vietu, un kopā ar mežzini gājām dzīvnieku meklēt. Izmantojām suni. Taču bija kūstoša sniega apstākļi un apmēram pēc kilometra pēdas vairs nebija atrodamas. Savainoto dzīvnieku tā arī neatradām, un nebija iespējas viņu aplūkot un novērtēt.
Jebkurā situācijā ārpus medību sezonas pirms kādu aktivitāšu veikšanas vienmēr ir jāsazinās ar Valsts meža dienesta vietējo struktūrvienību un stingri jāievēro viņu norādījumi. Toreiz mežzinis arī norādīja – ja dzīvnieks iet kilometriem tālu, pastāv liela iespēja, ka viņš izdzīvos. Citādi ir sezonas laikā, kad ir pieejama attiecīgā dzīvnieka nomedīšanas atļauja. Tad gan atliek vien dzīvnieku nomedīt un izmantot nomedīšanas atļauju. Aizrauties ar centieniem izbeigt dzīvnieka ciešanas nevajag. Tā var iekulties lielās nepatikšanās. Ir bijuši gadījumi, kad zvana no Valsts policijas un lūdz palīdzību gadījumos, kad uz ceļa ir notriekts medījamais dzīvnieks. Taču šādos gadījumos vienmēr informācija ir nodota arī Valsts meža dienesta darbiniekiem un mednieku pieaicināšana ir saskaņota.”
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
Par medību suņiem un asinspēdu. “Šauj garām!” #49 epizode
