Lielisks piedzīvojums oktobrī bijis Mārim Simanovičam. Par lieliskajām medībām viņš pat uzrakstījis nelielu eseju:
“Par rudeni. Briežu un aļņu riests, šķiet, ir tas brīdis, kad visi cilvēki sadalās divās daļās: normālajos un atkarīgajos… Īsumā par statistiku: deviņas dienas, skaisti rīti, lietaini, vētraini un mežonīgi vakari, 3000 km ar automašīnu un 40 km kājām pa mežu. Redzēju divus aļņu buļļus, ap 15 briežu buļļu, neskaitāmas govis un bukus.
Par iepazīšanos. Svētdienas vakarā man ierādīja nogabalu, kas pilns ar izcirtumiem, jaunaudzēm un džunglāju. Pirmajā vakarā nolēmu pasēdēt tornī un paklausīties, kas notiek. Bet še nu bija amatieru kļūda ap 18 kāpjot tornī! Lielisks daudzžuburu bullis aiznesās pa egļu jaunaudzi. Pirmā vakara turpinājumā briežu kopkoris netālu esošajās kailcirtēs. Aizlavījos to apskatīt, bet neko medījamu nesaskatīju, vēl amatiera kļūda – iziet kailenē un nepamanīt govi 300 metru attālumā blakus cirsmā. Un skaidrs, ka vakars beidzies. Rīts. Cerēju uz intensīvu bauri un pielavīšanos, bet, par nelaimi, visa trakā baurošana man ierādītā nogabala otrā galā, sēžu tornī un kūkoju cerībā, ka krūmos sēdošais briedis iznāks. Bet nekā, vien no muguras pienāk jauns bullēns – devītnieks.Par viltību.
Vakarā esmu mežā laikus – 17.00 un pa celiņiem uzreiz dodos pret vēju uz kailcirti, iekārtojos uz celma tā, lai labi redz divas blakus esošās cirsmas. Ilgi nav jāgaida, un ap 18 sākas, bet blakus cirsmā! Gari nedomājot, maucu turp, lazdājs, bērzi, lavos, nevaru atrast baurotāju.
Skatos kartē… par nožēlu, viņš ir otrpus šosejai. Izeju atpakaļ cirsmā. Pamanu vientuļu buciņu ar vienu radziņu. Pakonsultējos – ņemams. Attālums liels, bet iet pār kailcirti nereāli. Mana .270 WSM šāviens ir kā nāves klepus, kas aizraida buciņu citos medību laukos. Iezīmēju vietu kartē un dodos uz mašīnu, apejot visas iespējamās briežu guļamistabas, kas mudž no govīm. Bauris vājš un tāls, mākoņi izdzēš zvaigznes, bet, skatoties laika prognozi, lieku lielas cerības uz rītu.
Par kulmināciju. Mainu taktiku, ceļos četros, pat ar visu to, ka nācās divreiz atgriezties, aizmirsu jaku un blaser gaili uz žāvētāja un pēc tam telefonu mašīnā, ap pieciem manas kājas min meža ceļus nogabala otrā galā. Sagurums liek sevi manīt. Bet fakts, ka tuvumā bauro seši līdz astoņi brieži, aizgaiņā visas saguruma domas. Ik pēc 200 metriem ieklausos, mēģinot atminēt, kurš baurotājs izklausās vecāks, pārliecības, protams, nekādas. Ik pa 300 metriem jāpieņem lēmums, pa kuru celiņu tālāk iet, līdz ir skaidrs, ka blakus esošajā cirsmā bauro vismaz trīs brieži.
Par medījumu. Izlavos caur krūmiem uz veca treilēšanas ceļa. Eju cirsmas virzienā un klausos skarbu briežu cīņu kārtējā lazdājā. Cīnās – eju, klusums – stāvu, līdz negaidīti iebaurojas cits briedis tepat cirsmas tuvajā malā, turpat bauro vēl kāds. Pieņemu lēmumu doties turp, ir jau gandrīz gaišs. Cirsmas maliņā saplūstu ar mežu un vēroju divus jaunus bullēnus ar pāris govīm. Migla traucē izvērtēt kārtīgi tālāko, kas dzenā govis pa alkšņu jaun-audzi. Vēja plūsma drebina apšu lapas, un saprotu, ka kārtējā amatiera kļūda, vējš iegriezies un pūš no manis tieši cir-smā. Izklīst migla, un līdz ar to lēnām izplēn mans sapnis par zelta bulli vārdadienas rītā.
Ieraugu otrā malā torni, pie sevis nodomāju, ka pēdējā cerība – ātri šķērsot 300 metru cirsmu, pasēdēt tornī un pagaidīt cīņu zaudētājus. Spītējot jebkurai loģikai, blakus atkal sāk baurot, neuzkāpis tornī, eju pa celiņu uz nākamo. Samanu kailenē jaunu bullēnu, atkal devītnieku. Viņš uz mani naidīgi skatās un rūc. Aizlienu līdz tornim un tā aizsegā samanu vecāku bulli iznākam no meža, tas dodas tieši rūcēja virzienā. Zibenīgi uzlavos tornī un, svīstot ciet binoklim un optikai, vērtēju trofeju. Laiks par īsu, lai migliņā precīzi identificētu spīli vienā pusē. Šamējie viens otru dzenā pa cirsmas pāris metrus garo apaugumu. Gaišs, jau pāri astoņiem, velku ārā trubu un dodu ziņu, ka konkurence ir liela! Vai nu aiz nepatikas, vai aiz ziņkāres lielākais bullis iznāk klajumā.
Skaidrs – vienā pusē spīle. Piegriežu attiecīgo attālumu optikai, atkal viegls nāves klepus no mana uzticamā pavadoņa stobra, bullis lēnām, varbūt nedaudz grīļīgi dodas prom krūmos. Satraukums un neziņa pavada mani nākamās desmit minūtes. Lēnām nokāpju no torņa, rūpīgi izpētījis orientierus, un dodos lūkot rezultātu. Pēc 200 soļiem jau nožēloju, ka esmu nedaudz pārvērtējis attālumu līdz šāviena vietai, eju nedaudz tālāk. Liecību par veiksmi nav. Lūkojos krūmos, kurp šis devās, un… spīd zālē rags. Saviļņojums, prieks un galu galā bezgalīgs sagurums. Zvanu medību biedriem, atsēžos uz celma un pārdomāju, kāda tā ir privilēģija saplūst ar dabu un baudīt septembri mežā.
P.S. Tas viss nebūtu iespējams bez medību objekta saimnieka gādības un perfekti sagatavotās infrastruktūras, par ko viņam liels paldies.
P.P.S. Protams, vislielākais paldies manai sieviņai, kas spēj šo visu izturēt un ļauj man izbaudīt šīs dienas.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
