Medību subkultūrā mītu ir daudz. Tā kā mednieka uzticamais līdzgaitnieks ir suns, arī ap to vijas dažādi izdomājumi. Daļa no tiem ir pieņēmumi, daļa – uz reāliem faktiem balstīti uzskati.
Pakārties siksnā?
Suns var pakārties kaklasiksnā. Lai aizķertos ar kaklasiksnu, vajadzīga īpaša apstākļu sakritība. Siksnai jābūt vaļīgai, zaram pareizajā leņķī un bez maziem atzariņiem. Protams, nekas nav neiespējams. Kāds pastāstīja par gadījumu Pāvilostas pusē, kur suns noslīka, jo aizķērās aiz saknes vai zara zem ūdens. Vieni mednieki saka, ka neko tādu nav dzirdējuši, citiem pašiem nācies saskarties. Takšu audzētājs un Latvijas Dzinējsuņu kluba prezidents Armands Cirsis atzīst, ka vairākas reizes savas dzīves laikā ir dzirdējis par suņiem, kas gājuši bojā, jo aizķērušies vai iesprūduši kaut kur kaklasiksnas dēļ. Tomēr viņš atzīst, ka mednieki liek suņiem kaklasiksnas ļoti negribīgi, bet liek, jo ir jāievēro noteikumi. GPS izsekotājus nu jau arī izmanto ļoti daudzi mednieki, jo šāda ierīce maksā daudz lētāk nekā labi apmācīts, strādājošs un mīlēts medību suns. Šādas ierīces liek pat takšiem un citiem suņiem, kuri medību laikā var ieinteresēties par alām. Jā, var iedomāties, ka tas traucē vēl vairāk nekā parastā ādas siksniņa, bet visi raidītāji, kas domāti izsekošanai, tiek veidoti aerodinamiski. Svarīgākais ir aizvilkt siksnu pietiekami cieši vai arī izmantot kaklasiksnu ar līplentes aizdari. Pirmajā variantā ir mazāka iespēja, ka suns aizķersies. Īpaši jau runājot par laikām un citām garspalvainām vai asspalvainām šķirnēm. Gludais suns ir lielākās briesmās, jo viņam nav vilnas, kurā kaklasiksnai iegrimt. Tādēļ siksniņai nav jābūt biezai un ir labi jāpieguļ. Otrajā variantā siksna ar līplenti vienkārši attaisīsies, ja suns kaut kur aizķersies. Turklāt parasti kaklasiksnas ar līplenti ir neonzaļas, oranžas, dzeltenas un, kā zināms, noteikumi prasa, lai suns medībās būtu apzīmēts ar spilgtas krāsas lenti. Uz šīm auduma kaklasiksnām arī var uzrakstīt saimnieka telefona numuru gadījumam, ja suns aizmaldās.
Starp citu, arī uz ādas siksnām noteikti jāliek plāksnīte ar saimnieka kontaktiem. Visādas kapsulas nav praktiskas, jo tās pazūd zibenīgi. Kopumā gadījumi, kad suns palicis mežā kaklasiksnas dēļ, ir retums. Daudz biežāk nācies dzirdēt par medību laikā nošautiem suņiem. Daļēji tas notiek cilvēku nemākulības vai ļauna azarta dēļ, daļēji tāpēc, ka suni ātrumā grūti atšķirt no zvēra. Ne velti medību noteikumos ir ieviests nosacījums, kas prasa suni apzīmēt ar spilgtas krāsas lenti. Vēl labāk ir lietot ne tikai kaklasiksnu, bet arī spilgtu vesti. Pastāv uzskats un daļa kinoloģijas teoriju to apstiprina, ka siksnu suns uztver kā saimnieka roku uz kakla. Noteikti daudzi ir ievērojuši, ka pēc kaklasiksnas noņemšanas suns sāk uzvesties citādi – daudz brīvāk, rotaļīgāk, mazāk klausa. Arī pats cilvēks bieži vien jūtas nedroši, jo ir zaudējis iespēju ātri saķert dzīvnieku un apturēt, un suns to sajūt momentā. Tātad kaut kādam apģērbam ir jābūt! Lieliska alternatīva kaklasiksnai ir iemaukti. Tie pieguļ suņa ķermenim, ļauj saglabāt saimniekam daļēju fizisku kontroli un, ja tie ir medībām paredzēti, tad noteikti būs spilgtā krāsā. Ejot pa pēdām vai dzenot dzīvnieku, iemaukti netraucē gaisa plūsmai suņa elpvados, jo ne mazākā mērā nesaspiež kaklu. Turklāt no iemauktiem suns var viegli atbrīvoties, ja tomēr kaut kur aizķersies.
Pavada mežā – lielākais ļaunums?
Latvijā ir ienākusi ārzemju pieredze. Arī medību jomā. Daudzās valstīs, piemēram, Zviedrijā, Somijā, Vācijā, medījumu izseko ar suni pavadā. Pirms kāda laika ierosinājums izmantot garo pavadu medībās pie mums izraisīja plašas diskusijas un mednieku pretestību, jo patiešām tas var būt bīstami, īpaši, ja runa ir par ievainotas mežacūkas izsekošanu. Līdz šim nav gadījies dzirdēt, ka suns medībās būtu gājis bojā, jo sapinies pavadā. Iespējams, tādēļ, ka pie mums mednieki nepraktizē šādu izsekošanas paņēmienu, bet laiž suni brīvi. Protams, var iedomāties vai modelēt situāciju, ka mežacūka vai kuilis uzbrūk, pavada sapiņķerējas, suns un saimnieks ir briesmās. Kāds kinologs pareizi piezīmēja, ka Zviedrijas un Somijas mednieku prakse nav absolūti korekti lietojama mūsu medībās. Tur visbiežāk medī lielos pārnadžus, kas nebūt nav tik bīstami kā ievainots Sus scrofa.
Galvenais ir neraudzīties uz lietām stereotipiski. Nekur un nevienam medniekam neliek iet ar pavadu līdz pašam medījumam. Ja suns ir pavadā, tas nenozīmē, ka mednieks var nepievērst uzmanību vai nedomāt par briesmām. Pazīstot savu suni, vērojot viņu, mednieks sapratīs, ja ievainotais dzīvnieks jau it kaut kur netālu. Tad arī suni var palaist no siksnas. Garā pavada liedz sunim triekties pa mežu, atkāpties no uzdevuma, dzenāt medījumu, iespējams, pat sākt to plosīt un ēst. Mierīgi, cilvēka soļu ātrumā ejot, suns lieki netramda dzīvnieku, konsekventāk seko pēdām. Šādā variantā izsekošana ir lēnāka un mierīgāka. Tad arī bīstamā mežacūka, iespējams, neuzbruks, jo suns un cilvēki tuvojas tās slēpnim mierīgi. Metrus piecdesmit pirms aizdomīgās vietas suni palaiž un strādā, kā ierasts. Sakarā ar pavadas prasību mūsu mednieku pretestība ir saprotama. Garās siksnas izmantošana ir kaut kas jauns, no labi audzinātās un kulturālās Eiropas nācis. Lielākoties šādi strādā ar Alpu, Hannoveres un Bavārijas asinspēdu dzinējiem. Arī taksis, basets un bladhaunds, kā arī citu asinspēdu suņu šķirņu pārstāvji var izsekot ievainoto dzīvnieku pavadā. Skaidrs, ka lielākai daļai laiku īpašnieku šāda pieeja nešķitīs piemērota, jo šķirne ir radīta brīvam darbam, lielos attālumos un plašumos, kur pavadas lietošana nav iespējama. Tikai Latvija nav Sibīrija. Šādu sentenci ir nācies dzirdēt, runājot par vairākām medību šķirnēm, kas radītas medībām lielos meža masīvos, tundrā un stepē. Pie mums attālumi ir daudz mazāki un darbs medībās var būt daudz precīzāks, filigrānāks. Pavadas izmantošana ir iespējama un ar pareizu apmācību arī lietderīga. Tikai saimniekam ir ļoti uzmanīgi jāvēro savs suns, lai laikus noņemtu pavadu un patiešām nenonāktu bīstamā situācijā.
Sunim ir jāplosa medījums?
Reiz medībās Lietuvā redzēju šo ainu – mednieks ar kāju kustina mežacūka ķermeni, uzmundrinādams un kacinādams suni, lai tas kož un plosa beigto dzīvnieku. Ruksis bija kritis netālu no mednieku līnijas. Toties bija zināms, ka otra lielāka cūka ir ievainota – mežā bija asinis. Šis suns pat neinteresējās par darbu, tikai skrēja atpakaļ pie jau nomedītā dzīvnieka un atkal iekodās ādā. Redz, kāds es liels mednieks! Ir tik daudz reižu dzirdēts, ka medību sunim ir jākož, jāplosa medījums, citādi tas nav nekāds labais suns. Lielajām laikām un drāthāriem, kuri var panākt stirnu, esot jāmāk tikt galā bez mednieka. Un, ja vēl cūku var nogāzt pats, tad tas vispār ir zelta suns.
Parasti šādi suņi nevienu arī nelaiž klāt pie medījuma. Labākajā gadījumā nelaiž citus suņus, bet sliktākajā arī medniekus un pat pašu saimnieku. Kāpēc? Jo pārāk patstāvīgs, neapmācīts, nepaklausīgs suns domā, ka viņš to ir atradis un tātad medījums pieder viņam un cilvēks ir vajadzīgs tikai tam, lai nogādātu suni medībās un pabarotu starpsezonā.
Suns jābaro ar asiņainu gaļu
No suņa fizioloģijas viedokļa ar gaļu vien ikdienā nepietiks. Bet pēc medībām noteikti suns jāpacienā ar atgriezumiem un kādu labāku kumosiņu, lai viņš zina, kāpēc visu dienu tik smagi strādājis. Tikai atcerieties – nedrīkst dot jēlu mežacūkas gaļu!
👉 Abonē 2024. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2024. gadam ar 3 pielikumiem.
Decembra numurā par to, kad inspektors traucē medības!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
