Medību kolektīvu Kalnāji Ļaudonas pagastā jau četrus gadus vada Jānis Liepiņš. Protams, viņš nav sācis tukšā vietā – pirms tam klubu vadīja viņa tēvs Jānis. Protams, klubs nav tā lieta, ko var saņemt mantojumā. Bija sevi jāpierāda, bija vēlēšanas, un nu sevi atkal jāpierāda no jauna, veidojot kluba iekšējo dzīvi, vadot medību saimniecību un kopjot attiecības ar zemes īpašniekiem. Jānis ir pārliecināts: labs mednieks vispirms iemācās vērot, domāt un uzņemties atbildību – nospiest sprūda mēlīti ir tikai neliela daļa no visa procesa.
Kā sākās tavs ceļš medībās?
Mans tēvs bija mednieks, tāpēc jau no bērnības braucu viņam līdzi. Atceros viņa automašīnu – veco LuAZ. Tas bija ļoti interesants braucamais ar zaporožeca motoru un visu četru riteņu piedziņu. Ļoti ciets, neērts, taču kā radīts braukšanai pa laukiem un pļavām. Uz slidena ceļa tas gan bija grūti savaldāms. Braucamais bija uzlabots un mežā spēja izbraukt gandrīz visur. Reiz ziemā pat pavadījām tajā nakti, jo bijām ieslīdējuši un netikām ārā.
Sākumā vienkārši skatījos, pēc tam sāku palīdzēt medījuma apstrādē. Aptuveni vienpadsmit gadu vecumā tēvs ļāva man pašam iet dzinējos, bet no astoņpadsmit gadiem kļuvu par pilntiesīgu mednieku. Tā ka ar mednieka apliecību kabatā esmu jau vairāk nekā divdesmit gadus.
Kura bērnības medību epizode palikusi visspilgtākajā atmiņā?
Viena no spilgtākajām saistās ar mežacūku. Gāju dzinējos pa retinātu bērzu jaunaudzi. Atskanēja šāviens, un pēc brīža dzirdēju, ka pa mežu kaut kas nāk tieši manā virzienā. Ieraudzīju mežacūku. Sāku pilnā balsī kliegt, taču tā virzienu nemainīja.
Pirmais koks, kas pagadījās, bija bērzs, un es kaut kā neticami ātri uzrāpos ļoti augstu. Vēl šodien, uz to bērzu skatoties, nesaprotu, kā to dabūju gatavu. Cūka gan pēdējā brīdī pametās sāņus, un mednieki to vēlāk nomedīja.
Bet kādas bija pirmās medības ar ieroci?
Pēc eksāmena nokārtošanas sēdēju luktā ar gludstobra ieroci. Nekādas optikas nebija – tikai grauds un tēmēklis. Aptuveni divdesmit metru attālumā iznāca stirnāzis. Šķita – nu tik būs! Sāku tēmēt, un pēkšņi rokas sāka tā trīcēt, ka ieroci gandrīz nevarēju noturēt.
Vairāk lasi žurnāla Medības septembra numurā!
Kad seja kā dibens, bet briedim ar roku uzšauj pļauku! “Šauj garām!” 354.epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
