Mednieka dienasgrāmata. Novembris, 2014. gads
Medībās mēdz būt veiksmīgas un ne tik veiksmīgas dienas. Grūti pateikt, no kā tas atkarīgs – no mēness fāzēm, zvaigžņu stāvokļa vai tā, kas apēsts brokastīs, bet nekad nevar doties uz medībām ar pārliecību – es visu zinu, es visu māku!
Dzinējmedības drūmā un vējainā sestdienā Liepājas pusē. Pirmajā mastā pārsteidz briežu bullēns ar pirmajiem radziņiem – mizgrauzis, kāda kolēģa apzīmējums neperspektīvam bullēnam. Radziņi zemāki par ausīm, būtu jāmedī, ja vien būtu medību atļauja. Bullēns paiet garām kādu piecdesmit metru attālumā, uz ceļa ierauga automašīnas, pagriežas, skrien uz manu pusi, desmit metru attālumā satrūkstas un pārbijies panesas garām. Tas viss tik smieklīgi izskatās, ka nevaru novaldīt smaidu. Rīts sācies interesanti.
Otrajā mastā noliek mani uz lauka, brīvi var šaut 150 metrus kā uz vienu, tā otru pusi. Priekšā purvaina vieta ar krūmiem. Masta sākumā suņu bars aizskrien atpakaļ, kur sākts dzīt. Suņus vēl ilgi dzird kaut kur tālumā. Kad masts pusē, sajūtu kaut ko dīvainu un paveros atpakaļ. Uz ceļa izskrējuši trīs brieži – viens jauns bullēns, govs un teļš. Visi trīs apstājas un skatās uz mani. Distance metri 250, tādēļ šaut neriskēju. Pēkšņi govs ar teļu pagriežas un skrien manā virzienā. Kas tad tas? Visi brieži šodien man nesas virsū!
Sagatavojos šāvienam, ir iespaids, ka dzīvnieki brāžas milzu ātrumā, nenovērtēju distanci, un, šaujot uz teļu, pirmais šāviens aiziet tam pa priekšu, ar otro pāršauju pāri, trešais – laikam pa zemi. Šāvieni ir droši, jo es stāvu kalniņā, bet dzīvnieki skrien pa leju. Protams, mans pašvērtējums tajā mirklī cieš milzu fiasko, bet nu labi, pirmais pūdelis šajā sezonā, jo nomedīts jau gana daudz. Vienīgais uztraukums par to, vai teļš nav ievainots.
Dzinēji saprot, ka masts nav kārtīgi izdzīts, griežas riņķī un dzen atpakaļ. Uzrodas kāds no suņiem un brīdi nikni rej turpat man priekšā esošajos krūmos. Kad dzinēji jau pienākuši pavisam tuvu, no krūmiem iznesas tā pati govs ar teļu un paskrien garām. Šaut nevar, jo vienā virzienā dzinēji, bet pēc tam dzīvnieki skrien pa kalna kori, un nav zināms, kur pēc šāviena paliks mana vītņstobra lode. Skaidrs ir viens, ka teļš nav savainots, un vienīgais, kas cieš, ir mans lepnums.
Trešais masts. Dzinēju saucieni un sarunas rācijās liecina, ka masta malā esošajā niedrājā salīdis milzu cūku bars un nekust ne no vietas. Dzinēji pārgrupējas un dodas mežacūku ofensīvā iekšā niedrājā. Rējieni, saucieni, kliedzieni. Redzu, ka tēvs Igors, kurš stāv simt metrus no manis, sāk tēmēt un ieņem šaušanas stāju. Saprotu, ka viņa redzeslaukā kaut kas parādījies. Arī es sagatavojos, un, kā tad, pēc mirkļa sešdesmit metru attālumā no manis iznāk divi sivēni un apstājas. Es taču negaidīšu, līdz tie sāks skriet! Sagatavojos un izšauju. Abi pagriežas un diebj prom, viens gan lēnāk, un pazūd skatienam. Pa masta perimetru skan viens šāviens pēc otra, troksnis tāds, it kā tiktu izcīnīta kāda kauja. Dzinēji uz mirkli paņem pīppauzi, un tad atkal metas uzbrukumā.
Pēc masta ejam pārbaudīt mana šāviena rezultātu. Sākumā nekas neliecina, ka es būtu trāpījums. Pēc otrā masta fiasko gribas jau mest plinti krūmos, jo nepamet pārliecība, ka aizšauts garām. Tomēr kolēģis Māris uziet asinspēdas – izskatās, ka trāpīts aknās. Eju pakaļ savam sunim, kurš, visu dienu mašīnā nosēdējis, no sākuma pēdas nemaz neņem, bet apmet pāris lielus lokus pa mežu. Beizot saprot, ka jāstrādā, minūtes laikā atrod savainoto sivēnu kādus simt metrus no šāviena vietas slēptuvē pie koka saknes. Pēc balss dzirdu, ka suns aprej dzīvu dzīvnieku, jo rej rupjā niknā balsī. Sivēns savainots, bet vēl nikni rūc uz suni. Suns prātīgi ietur divu metru distanci un sauc mani. Plinte atstāta mašīnā, tādēļ Māris pieiet un dzīvnieku piešauj. Tiklīdz ruksis saļimst, suns jau lido un milzu niknumā iekožas naidniekam ausī.
Pa rāciju saņemu ziņojumu, ka ir vēl vienas asinspēdas, kam dzinēji sekojuši, bet paši vairs netiek galā, tādēļ dodamies viņiem talkā. Trijatā ejam pa pēdām, suns, palaists brīvībā, sāk strādāt. Ejot pa pēdām, pāris reižu iečaukstas un tad jau pēc brītiņa trīs reizes nikni ierejas. Tad klusums. Tātad cūka atrasta, bet beigta. Vēl manā rīcībā nav suņu izsekošanas GPS sistēmas, tādēļ ejam virzienā, kur dzirdēts suņa rējiens. Jā, re, guļ cūka un suns profilaktiski iekož ruksim ausī. Ziņoju rācijā, ka cūka atrasta, bet tad saprotu, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Ruksim jau izlaistas iekšas un kokā pakārtas nieres. Pirmā doma – vai tiešām mežacūka kokā var pati pakārt savas nieres? Bet tad saprotu, kas par lietu. Ruksis izgājis uz mednieku līniju un tur nomedīts. Mēs sekmīgi pārliecinājāmies, ka asinspēdas galā ir medījums.
Ar medībām nekad nevar neko zināt, un, kā sacīja kolēģis, medību dievietei Diānai ir gana laba humora izjūta!
Vai piebarošanas noteikumi jāmaina un kā negribot kļūt par pārkāpēju? “Šauj garām!” #209 epizode
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Decembra numurā par to, kad inspektors traucē medības!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
