Atceroties 2022. gada briežu buļļu medību sezonu… Pirmais septembris – ilgi gaidīts datums jebkuram medniekam, jo medības briežu buļļu baura laikā vienmēr ir ļoti interesantas un aizraujošas, iepazīstot mežu, dabu, meža dzīvnieku ieradumus. Ne bez piedzīvojumiem tas šogad izvērtās arī man. Savu atvaļinājumu biju saplānojis tā, lai varētu pagozēties saulītē pie jūriņas, paļaujoties uz labiem laika apstākļiem, lai nebūtu jādomā par problēmām darbā, mazliet pasēņot, kā ierasts katru gadu, un arī nedaudz laika atlicinot fotomedībām briežu buļļu baura laikā ar cerību nomedīt kādu selektīvu vai medaļas vērtu briežu bulli.
Augusta beigās, apstaigājot zināmās baura bedres, konstatēju, ka kustība notiek, zvaigžņotā naktī dzirdēju arī mazus buļļa rēcienus. Pienākusi augusta beidzamā diena, iestājies arī meteoroloģiskais rudens, un rīt jādodas uz mežu agrā stundā, cerot satikt kādu briežu bulli. Maz ticams, jo ir tikai baura sākums, taču varbūt Medību dieviete būs mana pavadone.
Rīti – tās ir manas sapņu stundas. Saule lec, migla, dažādu zvēru kustība, vienkārši pasaka. Ja arī kas tiktu nomedīts, rīta stundās nebūtu jākrāmējas ar medījumu izvilkšanu no meža un apstrādi visu nakti. Kā sacīt, rīta stundai zelts mutē! Nozvana modinātājs, saģērbjos un paņemu līdzi visu nepieciešamo veiksmīgu medību norisei. Mazliet gan nočammājos un ierodos mežā ar mazu gaismiņu. Jā, dzirdu, ka tajā virzienā, kur man jādodas, iebaurojas divi buļļi. Taču liekas, ka tie kā vienmēr aktīvi darbojas kaimiņu pusē. Arī pērn uz robežas redzēts skaists bullis, uz kura fotosesiju ceru arī es. Ejot uz savu tornīti, ik pa laikam ieskatos termokamerā, lai neuzskrietu virsū kādam bullim vai tā draiskulēm. Bet nekā nav!
Droši pa pakāpieniem kāpju tornītī, taču prātā iezogas doma – varbūt vēl jāpaskatās cirsmā, lai nesanāk kā pērn, kad vairākas reizes brieži mani pamanīja un aizmuka. Ups… nav iespējams pabeigt kāpienu tornītī, palieku pusratā, jo redzu vismaz trīs briežus, kuri pēkšņi mani hipnotizē ar skatienu. Muks arī šoreiz prom? Kā lai uzkāpj tornītī? Palieku nekustīgi pusceļā uz pakāpieniem. Nav iespējams paņemt ne fotoaparātu, ne ieroci ar optiku no pleca, lai tajā ieskatītos. Pērn operētajai rokai sāk kļūt grūti, taču padoties nedrīkst. Te pēkšņi govis paskatās kaimiņu virzienā, skaidrs, būs bullis. Es izmantoju izdevību un uz ceļiem aši uzraušos tornītī. Un tad blakus šīm trim daiļavām pieceļas arī bullis – bez baurošanas, viņu krēslā nebiju pamanījis, un vēl viena gotiņa, kura raugās baurojošā buļļa virzienā. Rokas trīc, ķerot pēc fotoaparāta, arī plinti nolieku turpat blakus, ja nu kas. Pāris foto, un uzreiz tos apskatu, pietuvinot attēlu. Johaidī! Pavisam interesants bullis. Vienā pusē dakša, otrā tikai viens dūrējs bez žuburiem.
Bullis nav vecs, nav arī medaļnieks, taču selektīvi medījams. Lai govīm labāk tiek kaimiņu zelta bullis! Govis sāk lēnām pārvietoties kaimiņu virzienā, taču bullis vēl nesteidzas. Vilcināšanās to arī iegāž. Raidu šāvienu, un bullis turpat krīt. Govis nesteidzoties paskrien uz priekšu, atskatās uz savu nakts pavadoni un lēnām aizslīd. Ak nē!!! Mans bullis pēkšņi pieceļas, sāk iet, klūp, apgāžas, atkal cenšas piecelties. Ķeru pēc otras patronas, taču secinu, ka tā ir beidzamā, tāpēc ar raidījumu nedrīkst kļūdīties, lai dzīvniekam nebūtu jācieš. Otrs šāviens kaklā, un bullis šoreiz nokrīt dieva mierā. Pieejot pie medījuma secinu, ka mans pirmais trāpījums bijis precīzi krūtīs, kur tēmēju, un arī būtu bijis liktenīgs, taču, iespējams, skartas tikai plaušas.
Taču tagad tikai sākas viss darba process dienas garumā. Pirmais septembris, Zinību diena, kādam medniekam bērni jāpavada uz skolu, citiem darba diena un jāstrādā, ne visiem ir atvaļinājums kā man, bet es viens. Nolemju sazināties ar savu vecāku kaimiņu, kuram ir traktors ar piekabīti, taču uz cirsmu ceļš ir mitrs un nez vai izdosies ar traktoru tur iebraukt. Kā rezerves variants tiek sarunāts kāda mednieka kvadricikls, kas būtu pieejams tikai ap pusdienas laiku, ne agrāk. Protams, manas bažas apstiprinās, un traktors iestieg vienīgajā žampā pie cirsmas. Nu jādabū ārā bullis un arī traktors! Taču ne bez veiksmes stāsta. Traktorista tēvam arī ir traktors, un ierodas kvadriciklists, tiek izvilkts gan bullis, gan traktors. Nu var sākt nākamo etapu, medījuma apstrādi, kuru man palīdz veikt mans teju astoņdesmitgadīgais tēvs. Viņš man ir tīrais nemiera gars, līdz vakaram medību trofeja – galvaskauss ar ragiem – pilnībā apstrādāta. Labi, ka bija atvaļinājums, saulains laiks un tāds tēvs! Tēvs vēl tikai noteica – nesatraucies, dēls, neviens medījums nekad mežā nav palicis, ja būtu nepieciešams, uz pleciem pa gabaliem būtu iznesuši. Es nosmēju – arī traktors mežā nav palicis, taču to pa gabaliem neiznesīsi! Lai katram medījumam top savs interesants medniekstāsts! Šauj garām!
Kādēļ mednieki baidās sūtīt datus? “Šauj garām!” #195 epizode
Septembra numurā par aļņu selektīvu medīšanu
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
