Latvijas vidienē nomedīt alni ar lielisku galvas rotu, kas būtu zelta medaļas vērta, gadās visai reti. Savukārt pierobežā, īpaši Latgalē, šādi aļņi nebūt nav tik liels retums. Ieraksts aizvadītā gada medību trofeju izstādes Jaunmokas 2015 katalogā liecina, ka Ludzas novada Briģu pagastā nomedīts alnis, kura trofeja – 20 žuburu ragi ar lieliskām lāpstām – novērtēti ar 332,4 CIC punktiem.
Lielisko aļņu bulli izdevās nomedīt vietējā kolektīva Snaiperis vadītājam Pēterim Belinskim. Viņa kontā ir vairākas lieliskas aļņu trofejas, taču tik vērtīga gadījusies pirmo reizi vairāk nekā 47 gadus ilgajā mednieka mūžā.
Sarunā ar žurnālu Medības Belinska kungs atklāja dažus šo medību mirkļus.
“Milzīgo bulli izdevās nomedīt netālu no Krievijas robežas. Mēs, seši cilvēki, bijām aizbraukuši gaides medībās. Pārējie vīri devās uz medību tornīšiem. Man nesen bija veikta operācija, tāpēc no tālākiem pārgājieniem bija jāatturas. Paņēmu savu medību soliņu un aizgāju izcirtuma malā turpat netālu no automašīnām. Tikko biju apsēdies, gaisā pacēlās helikopters, kas apseko robežu. Apmeta loku, nopētīja mūs un aizlidoja atpakaļ, taču lidoja ļoti zemu, varēja redzēt, ka pat koku galotnes lokās no propellera radītā vēja.
Tiklīdz helikopters bija projām, mežā sadzirdēju lielu troksni. Alnis, visticamāk, bija sabijies no helikoptera un sācis skriet. Kad to ieraudzīju, sirds no uztraukuma gandrīz apstājās un rokas sāka trīcēt. Alnis skrēja aulēkšiem un vienā stiepienā pārlēca pāri dziļām kokvedēja risām. Izšāvu, bet viņš turpināja skriet, it kā nekas nebūtu noticis. Izšāvu vēl vienu reizi, bet trāpīju, kā vēlāk noskaidrojās kaklā. Trešais šāviens neizdevās, jo otrās patronas čaulīte pārlādējot apgriezās otrādi un ieķērās. Alnis galopā pārskrēja pāri izcirtumam. Dzirdēju, kā ieskrien biezā jaunaudzītē un pēc brīža nokrīt. Stāvēju un nespēju pakustēties. Zvanīja dēls un vaicāja, kas notiek, viņi vēl līdz tornīšiem neesot paspējuši aiziet. Sacīju, ka šāvu, bet nezinu, kā izdevās. Sanāca vīri un vaicāja, kas noticis, jokoju, ka šāvu kuili. Bet pats paiet nevaru. Vīri pamanīja lielās pēdas un stāstīja, ka arī asinis redzamas. Vēlāk noskaidrojās, ka alnis bija aizskrējis metrus simt un jau pirmais šāviens bija trāpījis precīzi mērķī.
“Pēter, kas par alni, un ragi kādi desmit žuburi!” vīri sauca, kad atrada manu medījumu. “Ai, Jezus, Jezus! Desmit žuburi arī otrā pusē!” Kad aizgāju līdz alnim pats, arī gandrīz nespēju noticēt veiksmei.
Taču mūsu pusē aļņi ar labām trofejām nav retums. Pirms gadiem četriem pieciem man izdevās nomedīt alni, kam vienā pusē bija seši, bet otrā – astoņi žuburi. Šī trofeja Jaunmokās saņēma bronzas medaļu.
Lai iegūtu labu trofeju, par aļņiem jārūpējas jau laikus. Barības bāze mūspusē ir pietiekama – ir gan mitrākas, gan sausākas vietas, ir aizauguši lauki. Izvietojam sāls laizītavas, lai netrūktu mikroelementu. Un vēl – alnim jāļauj izaugt. Nedrīkst nomedīt par agru. Perspektīvie ir jāsaudzē. Īpaši tie, kam katrā pusē ir vēl tikai pa diviem trim žuburiem.
Šoziem esmu ievērojis vēl kādu neparastu lietu – liela daļa aļņu nav nometuši ragus. Iespējams, siltā laika dēļ. Bet varbūt tam ir kāds cits iemesls.”
Medniekstāsts. Ai, Jezus, Jezus! Desmit žuburi arī otrā pusē!
Lasi un abonē žurnālu Medības!
