Jau ziņojām par iespējām medniekiem iesaistīties palīdzības sniegšanas akcijās ukraiņiem. Par par pozitīvu sadarbību ar medniekiem savā Facebook kontā stāsta Ineta Liepiņa. Sieviete raksta: “Emocionāls dienas noslēgums. Vakardienu sāku ar medikamentu vākšanu no cilvēkiem, kuri mani sazvanīja, satikos ar medicīnas darbiniekiem, kuri uzaicināja uz sarunu. Nākamā krava gandrīz savākta. Kāda mednieka saruna ar mani, dēļ kuras nespēju aizmigt. Sazvanīja mani no Ogres rajona, ka ir atvesta liela kaste ar mednieku ziedoto apģērbu un apaviem, kaste ar mednieku tikko žāvētām desām un konserviem. Kad ieraudzīju, pārņēma tik siltas sajūtas un protams kur bez asarām. Katra lietiņa rūpīgi iepakota…
Ļoti vēlu atgriezos mājās, bet nevarēju nepiezvanīt šim cilvēkam. Nebija viegli, pat nezināju ko runāšu. Paldies – tas skan formāli, šajā brīdī cieti un tukši. Sarunu sākām. Šis cilvēks teica, ka mednieki sanāks kopā, ir gatavi ziedot savus raibos kostīmus, vēl būšot konservi un žāvēšot desas. Un tad viņš jautāja vai drīkst piepirkt klāt mazās plītiņas, kuras ierakumos noderētu, vai drīkst sapirkt viņiem oglītes jeb sauso spirtu, vai drīkst nopirkt mazu blašķīti un tajos ieliet balzāmiņu, ja salst. Un, vai mazajiem krievu puikām, kuri padodas, vai tiem ir pietiekoši silts apģērbs, vai nevajadzētu kādu pledu nopirkt. Mednieki šo visu esot pārrunājuši, gatavojoties nākamajai kravai.
Saruna bija tik ļoti emocionāla, ka nespēju noturēt rokās telefonu. Es nespēju savas sajūtas izteikt vārdos, es nespēju savaldīties. Asaras bira un bira, un bira.
Jo šie cilvēki bija pārrunājuši katru lietu, sajūtas, vajadzības kara laukā. Ja tie atļaus, ļoti labprāt minēšu mednieku biedrību, ir skaidrs ka saistība ar Ogri. Tā šķiet, jo nepazīstu nevienu no viņiem. Sajūtas plūst pāri jebkuriem rāmjiem. Es nekad savā dzīvē nebūtu iedomājusies, ka ir tik ļoti sirsnīgi cilvēki, ka visos veikalos, kur kaut ko vairumā pērku, pārdevējiem skaidrs – viss Ukrainai.
Paldies aptiekām par man nezināmām atlaidēm, kuras man tiek dotas, varbūt paši ziedo, nezinu, kā tas iespējams, paldies grāmatnīcai Siguldā, pirku mazas, simboliskas aploksnītes ar kartītēm, lai nosūtītu cilvēkiem kaut pāris vārdiņus, ka esam ar viņiem domās. Pat tur mani ļoti atbalstīja… Esmu piedzīvojusi tik daudz mīlestības, ka nu tā līst pāri malām un sāk palikt grūti. Varbūt par daudz, negaidīju, nenojautu. Es pat nesaprotu, kā nobeigt šo stāstu.
Teikumi arī nepārdomāti. Viss pārējais šobrīd šķiet tik mazsvarīgs. Arī skaistā saules rota no rītiem, kas vēsta par pavasara tuvošanos. Arī tā ātri izgaist. Jo prātā tikai viena doma. Ko vēl, kur vēl, kā vēl? Drīz jābūt mieram. Gruvešos, bet bez nāves. Es nevarēju iedomāties, ka latvieši var būt tik ļoti sirsnīgi, bezlimitā, kaut palīdzējuši jau kopš pirmās kara dienas. Un zvana un jautā, kad iet nākamā krava. Kā atbrauca šoferīši, vai viņiem viss labi, vai ir ziņas par to kas šobrīd visvairāk vajadzīgs. Jūtos dziļi skarta, ļoti dziļi. Jūsu mīlestība mani nes uz rokām sajūtās.”
Par aizsardzību, iesaisti, reālu rīcību X-stundā. Stāsta Jānis Zandbergs. “Šauj garām!” #116 epizode
Medības + pielikumi!
Vai esi sniedzis palīdzību Ukrainai?
