Medības alās ir medību veids, ko reti var piekopt bez sava četrkājainā drauga palīdzības. Iepriekš, padomju laikos, tas bija samērā populārs medību veids, jo par ādiņām maksāja labu naudu, bet tagad ar to nodarbojas tikai retais entuziasts. Tomēr šīm medībām noteikti ir nākotne, tādēļ ielūkosimies tajās mazliet tuvāk. Februāris, kad lielais dzinējmedību drudzis beidzies, ir arī īstais laiks, lai pievērstos medībām ar alu suņiem.
Takši
Ir deviņas takšu šķirnes, kas atšķiras pēc izmēra un apmatojuma tipa. Standarta takši, miniatūrie un trušu takši. Gludspalvainie, asspalvainie un garspalvainie. Trīs reiz trīs ir deviņi. Izmērā atšķirīgi takši radīti, lai pielāgotos jebkuru alu zvēru medībām. Standarta taksis tiek galā ar pašu briesmīgāko alu iemītnieku – āpsi, toties trušu taksis, kā tas ir noprotams, ir radīts trušu medībām un ir pats mazākais no visiem. Visi trīs takši atšķiras pēc svara un krūšu apjoma. Atšķirīgs apmatojums ļauj medīt ar taksi jebkuros platuma grādos un apstākļos. Protams, tālu ziemeļos šim sunim klāsies plāni. Polārā loka tuvumā ir citi apstākļi un tiem piemērotas medību suņu šķirnes. Taču garspalvainais taksis itin labi iederas Skandināvijā un citos vēsajos reģionos. Piemēram, Igaunijā ar tiem medī bebrus. Garā, samērā biezā un zīdainā vilna labi aizsargā suņus no aukstuma. Asspalvainie takši savukārt ir labi pasargāti no mehāniskiem ievainojumiem. Līdzīgi kā citas asspalvaino suņu šķirnes, arī tie radīti darbam smagos apstākļos. Biezā un cietā vilna ir kā bruņas, kas paglābj no dzeloņiem, akmeņiem, žagariem un arī no zvēra zobiem. Gludspalvainie, kā šķiet, tādi radīti, lai veiklāk darbotos alā, lai sprauktos un izslīdētu, kad tas būs nepieciešams. Viens no darba paņēmieniem ir apmesties uz muguras, lai ātrāk un drošāk ieķertos medījumam rīklē.
Ne tikai izmērs un apmatojums ir takšu profesionālajā arsenālā. Ārkārtēja uzstājība, niknums pret zvēru, izturība, spēks. Tās ir tikai dažas takšu rakstura īpašības, kas padara šos suņus par veiksmīgiem alu zvēru medniekiem. Takši ir arī lieliski ģimenes suņi, tikai jārēķinās ar mednieka raksturu un nedrīkst atstāt bez uzmanības untumus un dažādus viltīgus manevrus. Pie negatīvajām iezīmēm var minēt problēmas ar muguru – bez pienācīgas un pastāvīgas slodzes, muguras un plecu joslas muskuļu trenēšanas takšiem var attīstīties mugurkaula deformācija, kas smagākajā gadījumā var beigties ar pakaļkāju paralīzi. Īpašā miesasbūve ir labs iemesls mērenībai barošanā. Takšiem ir nosliece uz aptaukošanos. Pārlieka ķermeņa masa arī var būt par iemeslu kustību traucējumiem vecumdienās. Tāpat ir jāatceras parūpēties par suni medību laikā un pēc tām. Noteikti ir jānosusina taksis, ja laiks ir bijis lietains. Tāpat noteikti jānoslauka suns, ja ir bijis jāstrādā ūdenī vai sniegā. Ikdienā jaunam sunim pietiek fizisko resursu, lai tiktu galā ar ķermeņa atdzišanu, taču ilgtermiņā tam būs sekas. Jo mazāk mednieks rūpēsies par savu suni, jo ātrāk sāksies veselības problēmas – reimatisms, nieru un plaušu saslimšanas, nervu iekaisumi un citas likstas, kas augumā nelielam, bet proporcionāli ļoti garam sunim var nozīmēt karjeras un dzīves beigas.
Terjeri
Cita alu medību suņu šķirņu grupa ir terjeri. Liela daļa no tiem ir tā sauktie earth dog jeb zemes suņi, kas paredzēti medījuma izsekošanai, izdzīšanai un nomedīšanai alās. Vieni suņi, piemēram, slavenais universālais mednieks jagdterjers, ir spējīgi stāties aci pret aci ar alu zvēru viņa mājā, bet Džeka Rasela terjers tika radīts līdzi skriešanai britu iecienītajās lapsu medībās ar dzinējiem. Kad lapsa ieskrien alā, dzinēji paliek virszemē, bet rasels dodas labirintā un izdzen zvēru atkal ārā. Tāpēc viņiem ir tik īsas kājas un vienlaidu apmēru ķermenis. Tāpēc raseliem ir tik neizsmeļami enerģijas krājumi.
Terjeru šķirņu ir ap trīsdesmit. Katrai ir savi pamatuzdevumi, bet daudzas no tām ir universālie mednieki. Paši mazākie ir radīti grauzēju – peļu un žurku – apkarošanai. Lielākie ir kalpojuši par dienesta suņiem, piemēram, erdelterjeri, bet citi kļuvuši par kaujas suņiem. Domājams, nevienam nav jāsaka, par kurām šķirnēm ir runa.
Populārākie alu suņi, neskaitot takšus, mūsu valstī un Baltijā kopumā ir jagdterjers un foksterjers. Eiropā medī arī ar citām šķirnēm, piemēram, Džeka Rasela terjeriem, Parsona Rasela terjeriem, borderterjeriem, kērnterjeriem, Paterdeilas un citiem terjeriem. Visiem šīs grupas suņiem ir ļoti spēcīgi raksturi. Lielai daļai terjeru ir uzlabojums – viņiem ir asa vilna. Tā prasa zināmu kopšanu. Divas trīs reizes gadā suņi ir jāplūc, jo asā spalva pati nekrīt. Sezonāli terjeri nomet tikai daļu pavilnas. Suns noteikti ir jāķemmē, jāpeldina vai jāmazgā, jo netīra vilna nav funkcionāla. Cirpt asspalvainos terjerus nedrīkst, no tā vilna kļūst mīksta un zaudē kvalitāti. Pēc divām trim cirpšanām tā saveļas, kļūst mīksta un nespodra. Latvijā populārie foksterjeri ir visspilgtākais piemērs vārda tiešajā nozīmē. Ja tos neplūc, baltā krāsa pārtop pelēkajā, melnie un rudie plankumi kļūst blāvi. Turpretī pareizi kopts foksis ir tik spilgts, ka arī mijkrēslī mežā ir labi pamanāms. Plūkšanu var veikt ar rokām vai speciālu ķemmīti, darīt pats vai doties pie speciālista. Skaidrs, ka mednieki neies pie profesionāla grūmera ar savu terjeru, bet pamata paņēmienus var apgūt kaut vai interneta video pamācībās. Galvenais, ka labi kopta vilna suni silda un pasargā no ievainojumiem.
Terjeriem ir lieliska reakcija, spēcīgi žokļi un labi attīstīta muskulatūra. Viņu negantais raksturs padarījis vārdu terjers par īpašības vārdu, kas lielai daļai mierīgo iedzīvotāju izraisa nopūtu un saprotoši paceltas uzacis ar domu: nu jūs zināt, ko tas nozīmē. Kāpēc terjeri ir tik enerģiski, dažbrīd agresīvi, ātri un traki? Ja padomā par darbu, kas viņiem veicams, kļūst saprotamas un pat uzteicamas visas viņu personības nianses. Iedomājieties – iet tumšā, nezināmā alu labirintā, stāties pretī tā saimniekam, kurš nu gan tur labi orientējas, piespiest plēsēju vai grauzēju bebru kapitulēt vai pat izdzīt to virszemē. Kas par drosmi un uzstājību ir vajadzīga!
Dzinējsuņi
Ne tikai terjeri un takši, arī daži augumā mazākie dzinējsuņi (scent hound), piemēram, Normandijas Artuā basets, zilais Gaskoņas basets vai mazais Vandejas mazais asspalvainais basets (basetgrifons) var sekot zvēram pazemē. Arī citu šķirņu suņi spēj un vēlas strādāt alās. Nereti ir runa par laikām, kas lieliski medī jenotsuņus un lapsas. Arī āpsi un bebru. Ja vien suns ir kādreiz piedalījies kažokzvēru un mūsu platuma grādos lielākā grauzēja medībās, viņam tā garša ir zināma, tad šķirnei var nebūt nozīmes. Bebra šļūkas un alas ūdenstilpju krastos, vakarā uzietās svaigās pēdas ir saprotamas katram medību sunim. Cita lieta, ka ne visām šķirnēm var ļaut līst alā. Kāds var arī iesprūst, un te nebūs iespējas gaidīt nedēļu kā Vinnijam Pūkam, lai alas eja kļūtu platāka un lielais vēders saplaktu. Bebrs ir bīstams, un sunim ir vajadzīgas iemaņas, instinkti, lai ar to prastu tikt galā. Ja tādu nav, suns var ciest. Bebra zobi viegli pārkodīs kaulus un ādu. Ir dzirdēti gadījumi, kad paprāvāks bebrs pat laiku noslīcina. Parauj zem ūdens vai suns pats seko, un tur viņš var aizķerties ar siksnu aiz iegremdēta koka saknes, apjukt, zaudēt orientāciju un iet bojā.
Gatavojam Fredija Krīgera pirkstiņus itāļu gaumē! No dabas līdz galdam #14
Abonē uz 10 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības janvāra numurā lasi par briežu izšaušanu!
