“Mēs selekcionējam ārējās pazīmes, mēs selekcionējam krāsu un raksturu, un tieši tāpat mēs selekcionējam veselības stāvokli. Audzētāja pienākums ir darīt visu, lai uzlabotu šķirni un iegūtu pēc iespējas veselīgākus kucēnus. Mūsdienu veterinārmedicīnas un ģenētikas attīstība dod mums šādas iespējas. Un lielā mērā tieši no audzētāja, no viņa izvēles veikt veselības pārbaudes ir atkarīgs, vai šķirne kopumā un katrs suns individuāli būs vesels un darbspējīgs.” Baiba Rumba, Latvijas Kinoloģiskās federācijas Ciltslietu komisijas locekle.
Suņu audzētāji visā pasaulē velta aizvien vairāk uzmanības vaislas suņu veselībai. Un ne jau tādēļ, ka šķirnes suņi būtu slimīgāki, vārīgāki par sētas Duksi un tā draudzeni Zuzi, bet gan tāpēc, ka šķirnes suns ir vērtība un audzētāji, vēloties izvairīties no iespējamām problēmām šķirnes nākotnē, uzrauga savu suņu un to pēcnācēju veselību, veic pētījumus un dažubrīd pat rosina organizācijām kādas veselības pārbaudes noteikt kā obligātas.
Par to, kas ir un kāpēc nepieciešamas suņu veselības pārbaudes, šoreiz runājam ar ilggadējo Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) kinologu kursu pasniedzēju, veterinārārsti un LKF Ciltslietu komisijas locekli Baibu Rumbu.
Vispirms par suņu veselības problēmām
Diemžēl jebkurš suns var saslimt un daudzas no kaitēm ir pārmantojamas. Pateicoties atbildīgiem šķirnes suņu audzētājiem, kas velta laiku un finanses savu suņu veselības stāvokļa monitoringam un problēmu izpētei, mūsdienās ir iespēja izvairīties no nevēlamām pārošanas sekām: izskata trūkumiem, dažādas pakāpes veselības problēmām un nāvējošiem traucējumiem, piemēram, no tā, ka piedzims kucēni ar aukslēju šķeltni, ko dēvē arī par vilkarīkli, ar noslieci uz vēzi vai kataraktu.
“Zinot to, cik bieži cilvēki jautā, kāpēc vajadzīgas veselības pārbaudes, kāpēc suņi ir slimi, man gribas uzdot pretjautājumu: kāpēc cilvēki ir slimi? Kāpēc cilvēkiem piedzimst bērni ar vairāk vai mazāk smagām problēmām? Ikviena dzīva radība, ikviens orgāns var būt vesels vai ar kaut kādām problēmām, un viss sniedzas iekšā ģenētikā. Tā ir visai precīza zinātne. Ja kāds no skolas atceras Mendeļa likumus, to pašu elementārāko, tad viņš saprot, ka nav viss tikai balts un melns un, savienojoties diviem gēniem, rodas acīmredzama problēma. Starp gēniem veidojas attiecības, un pats vienkāršākais ir dominējošā un recesīvā gēna mijiedarbība, bet patiesībā, tāpat kā cilvēku sabiedrībā, tiem ir ļoti sarežģītas attiecības,” uzsākot sarunu, saka Baiba Rumba.
Jebkuru pazīmi nosaka divi gēni – gēnu pāris. Viens gēns ir saņemts no mātes, otrs no tēva. Un atkarībā no tā, kas ir saņemts no priekštečiem, veidojas pazīme – tas viss, ko mēs redzam un zinām, sākot ar acu krāsu, sakodienu vai astes novietojumu, un beidzot ar izmēru, iekšējiem procesiem un saslimšanām.
“Minētajā pārītī viens gēns ir dominantais, bet otrs recesīvais. Dominantais ir tas, kurš var izpausties ārējās pazīmēs. Recesīvais nosaka tās pašas pazīmes citu formu, bet neizpaužas, jo tajā pārītī ir dominantais gēns. Kāpēc tie gēni ir dažādi? Jo notiek mutācijas. Ja kaut kādā pazīmē šīs mutācijas nav notikušas, tad abi no vecākiem saņemtie gēni būs vienādi. Ir pazīmes, kurās ir notikušas vairākas mutācijas, un tad attiecīgi ir dažādas viena un tā paša gēna versijas. Visvienkāršāk tas parādāms ar suņu krāsām. Piemēram, ir pigments eumelanīns, kas dod melno krāsojumu, bet tam ir mutantā versija un tad suņi ir brūni. Principā pigments ir tas pats, bet ir notikusi mutācija, ir mainījusies pigmenta granulas forma un lielums, un krasa mainās,” paskaidro Baiba Rumba un piebilst, ka mutācijas vienmēr ir bijušas un radīsies aizvien jaunas un nav iespējams prognozēt, kurā gēnā tā notiks nākamreiz.
LKF kinologu kursu pasniedzēja pastāsta, ka pirms dažiem gadiem sākās problēma ar Rodēzijas ridžbekiem. Kucēniem tika konstatēta īpašas formas epilepsija. Somijas pētnieki vāca materiālu, veica izpēti un atklāja par šo problēmu atbildīgo gēnu, kurā bija notikusi mutācija. Rezultātā tika noskaidrots, ka konkrēti šai šķirnei ir šāda patoloģija, kas izveidojusies, jo kaut kad ir notikusi šī viena gēna mutācija. “Diemžēl nekas nespēj pasargāt no gēnu mutācijām, bet, paldies dievam, ģenētika tagad ir tik augstā līmenī, ka spēj samērā ātri konstatēt vainīgo gēnu. Tā ir fantastika, kas notiek ģenētikas zinātnē. Izmaiņas notiek ne pa dienām, bet gan pa stundām, un mums ir iespēja atrisināt tāda līmeņa un sarežģītības problēmas,” norāda mūsu sarunas biedre.
Mutācijas (no latīņu: mutatio – mainīšanās, pārmaiņa) ir pastāvīgas gēnu vai hromosomu pārmaiņas, kas var tikt nodotas pēcnācējiem.
Tagad LKF Rodēzijas ridžbekiem ir obligāta veselības pārbaude, kas nosaka, vai konkrētajam sunim ir šī gēnu mutācija. Citās valstīs nekas nav obligāts, bet tā ir audzētāja izvēle. Apzinīgi audzētāji, kas mīl savu šķirni, dara visu, lai nepieļautu slimu kucēnu dzimšanu. Starp citu, tagad Latvijā arī var veikt dažādu veidu ģenētiskās analīzes, arī tās, kas nav obligātas, bet ir vēlamas, un šo iespēju piedāvā ģenētikas laboratorija GenEra.
Vesels, nēsātājs vai slims suns
Pārojot suņus, kuriem ir zināmi veselības pārbaužu rezultāti, var prognozēt iznākumu un to, vai un kādā mērā kucēni ir pakļauti saslimšanas riskam.
Baiba Rumba paskaidro: “Šis attēls ļoti labi ilustrē, kas notiek, pārojot savā starpā veselus, nēsātājus un slimus suņus. Ja mēs nezinām, kāds ir vaislas suņu veselības stāvoklis, slimo kucēnu iespējamais īpatsvars palielinās. Ja mēs zinām veselības pārbaužu rezultātus, var plānot iznākumu. Piemēram, ja mēs zinām un parasti tiek runāts par kucēm, kas ir nēsātājas, mēs atrodam veselu suni, kas ir pārbaudīts un no konkrētās patoloģijas tīrs. Un mēs neiegūstam slimus kucēnus. Jā, sliktais gēns tiek nodots nākamajām paaudzēm, bet, ņemot vērā iepriekš minētās gēnu attiecības dominantais/recesīvais, tā slimība neparādās. Gēns ir, bet tas neizpaužas. Veicot veselības pārbaudes kucēniem, daļai no tiem šis gēns uzrādīsies.”
Kāpēc ne vienmēr var prognozēt rezultātu
Mūsu sarunas biedre norāda, ka būtu ļoti labi, ja varētu visu precīzi aprēķināt un izvairīties no tādām suņu veselības problēmām kā displāzija: “Varētu domāt, ka, sakrustojot divus veselus suņus, mēs iegūsim tikai veselus pēcnācējus. Diemžēl tā nav. Jo ir pazīmes, ko nosaka viens gēns, piemēram, tā pati melnā krāsa. Viens un tas pats gēns, divas tā versijas – dabiskā un mutantā forma dod melnu un brūnu pigmentu. Krāsu ģenētika ir ļoti interesanta un aizraujoša nozare. Kā tas suns būs nokrāsots, vai tam būs melnas strīpas uz dzeltena fona vai brūnas, zināt nevar, taču te ir runa par monogēno pazīmi, ko nosaka viens gēns. Un ir pazīmes, kuras nosaka vairāki vai daudzi gēni, gēnu kompleksi, piemēram, gūžas locītavas displāzija.”
Kas ir displāzija
Vārds displāzija nozīmē – nepareizs veidojums, stāvoklis, novietojums. Gūžas displāzija (HD – hip dysplasia) ir ģenētiski pārmantojama slimība, kas dzīves laikā progresē. Biežāk tā ir raksturīga lielo un gigantisko šķirņu suņiem, taču var parādīties arī vidējiem un maziem. Neliela izmēra sunim displāzija var neradīt problēmas un neietekmēt dzīves kvalitāti, kā tas notiek ar lieliem un smagiem suņiem.
Gūžas locītava ir viena no lielākajām locītavām suņa organismā. Nosacīti to var iedomāties kā iedobumu un tajā iegulošu lodīti – ciskas kaula galviņu, kas tajā ieguļ. Normāli lodīte perfekti pieguļ iedobumam, kaulus kopā satur saites un muskuļi ar saitēm un locītava funkcionē pareizi.
Displāzija suņiem raksturojas ar dažādas pakāpes izmaiņām gūžas locītavā – nepareiza slodzes sadalījuma dēļ skrimslis uz kaulu virsmām nodilst, deformējas locītavas iedobums, kaula galviņa, atslābst saites, locītava kļūst nestabila, veidojas daļējs vai pilnīgs locītavas izmežģījums. Tas rada sāpes locītavā un noved pie suņa klibuma. Izmaiņas var būt izteiktas atšķirīgā pakāpē un dažādā mērā ietekmēt suņa pašsajūtu. Ar vecumu izmaiņas progresē un suns, kas jaunībā, neskatoties pat uz nopietnu displāzijas pakāpi, skrēja un lēca, senjora vecumā cieš no lielām sāpēm un apgrūtinātām kustībām.
Displāzijas diagnozi iespējams noteikt tikai rentgenoloģiski. Suņa gūžas stāvokli apzīmē: A – pilnībā vesels, B – gandrīz vesels, C – viegla forma, D – vidēja forma, E – smaga forma.
Displāzijas simptomi:
– Klibošana
– Nevēlēšanās kāpt pa kāpnēm
– Nevēlēšanās iesaistīties rotaļās un dažādas intensitātes slodzē
– Grūtības piecelties no guļus stāvokļa
– Krepitācija, čirkstoša skaņa locītavu kustībā
– Samazināta locītavu kustības amplitūda, jo dzīvniekam ir diskomforts
“Gūžas locītava ir ļoti nozīmīga, jo suns virza savu ķermeni uz priekšu ar pakaļkāju grūdieniem un visa slodze iet caur šo lielo kaulu savienojuma daļu. Tā ir ļoti liela un sarežģīta struktūra. Par tās normālu veidošanos un attīstību nevar būt atbildīgs tikai viens gēns. Tā ir poligēna pazīme, kuru nosaka vairāki gēni. Tiem ir kaut kādas savstarpējās attiecības, viens gēns var pastiprināt otra gēna izpausmi vai gluži pretēji – novājināt. Tāpēc cīnīties pret poligēnām pazīmēm vai problēmām nav vienkārši. Taču tas mums nedod tiesības pateikt – ja nevaram ar to uzreiz tikt galā, tad neliekamies ne zinis,” norāda LKF Ciltsdarba komisijas pārstāve.
Vienlaikus ar gūžas locītavu parasti tiek pārbaudīta arī elkoņa locītava, tās stāvoklis, kaula struktūra, ir vai nav kādas izmaiņas.
Suņu veselības pārbaudes:
– gūžas locītavas stāvoklis (displāzija) un elkoņu locītavu stāvoklis, kas parasti tiek veikts vienlaikus, izdarot rentgena uzņēmumu
– acu veselība
– ģenētiskie testi
Ko dod veselības pārbaudes
Pārbaudot vaislas suņus pirms pārošanas, mazinās risks iegūt slimus pēcnācējus. Ja tas tiek darīts daudzās paaudzēs, pieaug iespēja izveidot veselīgu šķirnes suņu populāciju. Tajā pašā laikā pienācīga uzmanība pret kucēnu veselības stāvokli un tūlītēja rīcība kādu problēmu gadījumā ļauj izvairīties no lielākām likstām.
Līdzīgi kā tas bija ar Rodēzijas ridžbeku. Piesaucot šos gadījumu, Baiba Rumba paskaidro: “Tā jau nebija, ka iepriekš minētā epilepsija pēkšņi parādījās simt suņiem. Mutācija bija vienam konkrētam indivīdam. Tas tika izmantots vaislā un šo gēnu – neredzamo jeb recesīvo – nodeva tālāk. Un neviens nenojauta, ka ir izveidojusies tāda gēna versija. Šis gēns pamazām izplatījās šķirnes populācijā. Likumsakarīgi pienāca diena, kad tika sakrustoti divi it kā veseli suņi, kas patiesībā bija nēsātāji, un piedzima slimi kucēni. Tas ir tas, par ko mēs runājām: ir veselie, nēsātāji un slimie suņi.”
Neliekoties ne zinis par problēmas eksistenci, var sagraut šķirni kā tādu. Arvien vairāk un vairāk būs suņu, kas nes konkrēto gēnu, vairāk suņu slimos.
Par laimi, tām medību suņu šķirnēm, kas nav piedzīvojušas popularitātes bumu, veselība ir daudz labāka nekā dārgo un plaši izreklamēto šķirņu pārstāvjiem. Taču arī mūsu jagdiem, laikām, drathāriem mēdz būt tās pašas acu slimības, displāzijas, alerģijas, suņiem kriptorcisms un citi traucējumi, kas pārmantojas paaudžu paaudzēs.
Kādas pārbaudes kurām šķirnēm ir obligātas
Suņu šķirnes Eiropā, precīzāk sakot – FCI sistēmā, ir iedalītas grupās: 1. grupa – ganusuņi (izņemot Šveices ganusuņus); 2. grupa – pinčeri, šnauceri, molosi (dogi, bokseri, bulmastifi utt.) un Šveices ganusuņu šķirnes; 3. grupa – terjeri; 4. grupa – takši; 5. grupa – špici un primitīvās šķirnes, kur ietilpst arī laikas un aļņusuņi; 6. grupa – dzinējsuņi, ieskaitot asinspēdu suņus (bavārieši, hannoverieši); 7. grupa – salu un kontinentālie putnusuņi; 8. grupa – retrīveri, spanieli un ūdenssuņi; 9. grupa – kompanjoni; 10. grupa – vējasuņi. 0. grupā ietilpst FCI nereģistrētās šķirnes, tostarp Latvijas un Igaunijas dzinējsuns.
Šķirnes ir iedalītas grupās pēc izcelsmes un pielietojuma. Piemēram, takšiem ir sešas šķirnes (trīs izmēros, trīs apmatojuma veidos iedalīti suņi). Retrīveru šķirnes arī ir tikai sešas, visas dažādas un pat no dažādiem kontinentiem, bet pielietojums ir viens – medījuma pienešana.
Lai arī līdzīgas miesas būves suņiem mēdz būt līdzīgas veselības problēmas, tostarp iedzimtās, saslimšanas nevar piedēvēt vienai vai citai šķirņu grupai un noteikt visām tajā esošajām šķirnēm veselības pārbaudes kā obligātu nosacījumu pārošanas atļaujas izsniegšanai.
“Veselības pārbaudes ir saistītas ar katru konkrēto šķirni, tās specifiku, raksturīgām mutācijām šķirnei vai kādai tās populācijas daļai. Skeleta veselības problēmas ir saistītas ar suņa lielumu, svaru, konstitūcijas tipu. HD (gūžas displāzija) un ED (elkoņa locītavas tests) ir problēma lielajām un gigantiskajām šķirnēm, bet ne tiešā korelācijā. Piemēram, viena no lielākajām šķirnēm – vācu dogs – ir samērā labā stāvoklī. Turpretī zeltainais retrīvers, kas ir daudz mazāka izmēra, cieš biežāk. HD un ED tiek pārbaudīts visām lielajām šķirnēm, sākot apmēram no borderkollija un uz augšu pēc lieluma. Mazajām dekoratīvo suņu šķirnēm pārbauda patellas – ceļa kaula luksāciju jeb izmežģījumu. Acu pārbaude tiek veikta daudzām šķirnēm, un katrā var būt sava patoloģija, piemēram, katarakta, tīklenes atrofija vai cita veida patoloģija, acs plakstiņu problēmas,” paskaidro Baiba Rumba.
Veselības pārbaudes, kas obligātas LKF: displāzijas pārbaude – 73 šķirnēm, tostarp kurchāriem un drathāriem; patellas pārbaude – 32 šķirnēm; acu pārbaude – 99 šķirnēm; sirds pārbaude – vienai šķirnei; ģenētiskais tests – astoņām šķirnēm. Un daudzi apzinīgi audzētāji, rūpējoties par šķirnes veselību un nākotni, veic DNS testus, kas nav obligāti.
Pēdējos gados esot novērota tendence, ka FCI sistēmā neietilpstošās organizācijas un to paspārnē esošie klubi no audzētājiem arī sāk pieprasīt vaislas suņiem veikt veselības pārbaudes. Baiba Rumba retoriski vaicā: “Kāpēc tas tā notiek? Jo pircēji ir kļuvuši izglītotāki, vairāk interesējas un sāk prasīt audzētājiem, vai kucēnu vecākiem ir veselības pārbaudes, un nepērk nepārbaudītu suņu pēcnācējus.”
Veselības pēc kuci vismaz reizi dzīvē ir jāsapāro. Sarunas par suņiem #6
Varētu piebilst, ka mūsdienās arī suns vairs nemaksā 50 eiro. Kucēnu cenas ir kļuvušas daudz augstākas. Runājot par medību suņiem, cilvēki sāk saprast arī to, ka apmācībā ieguldītais darbs, pieredze, ko suns guvis, ir liela vērtība. Vai ir lietderīgi iegādāties suni bez papīriem, no vecākiem bez veselības pārbaudēm, lai piecos gados suns nespētu staigāt, jo tam ir displāzija smagā formā, vai zaudētu redzi, jo no vecākiem ir pārmantojis ģenētisku slimību…
Un tātad…
Atgriežoties pie paša pirmā apgalvojuma, ka mēs selekcionējam suņa veselības stāvokli, vienlīdz kā vilnas krāsu vai galvas formu, veselības pārbaudes ir viens no nosacījumiem, kas ļaus laikmetā, kad visu nosaka popularitāte un peļņa, saglabāt medību šķirnes un to kvalitātes nākamajām mednieku paaudzēm.
Ja mēs savus dzīvniekus mīlam un novērtējam, kāpēc vēlamies tos pakļaut ciešanām? Ja suns neraud pilnā balsī kā cilvēks, tas nenozīmē, ka viņš nejūt sāpes, un cilvēku atbildība ir darīt visu iespējamo, lai mazinātu iesēju, ka piedzimts slimi kucēni. Baiba Rumba
👉 Abonē 2025. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Dzīvnieku marķēšanas dzinējmedībās, vēlme satikt lāci un lūšu sāga. “Šauj garām!” #253 epizode
Abonē žurnālu Medības 2025. gadam
Žurnāla Medības oktobra numurā lasi par dzinējmedībām un selekciju!
