Pierīgā, īpaši Babītes un Mārupes apkaimē, daudzi zina pieredzējušā mednieka Nikolaja Antipenko vārdu. Kāds noteikti viņu zina kā medību tūrisma organizatoru. Tāpat viņu zina kā lielisku zobārstu. Taču Nikolajam ir kāds interesants vaļasprieks. Jau teju divus gadu desmitus viņš kolekcionē traukus un sadzīves priekšmetus ar medību tematiku, keramikas un koka dzīvnieku figūriņas. Nu tie apskatāmi ekspozīcijā, ko Nikolajs Antipenko iekārtojis savās telpās Babītē.
Ekspozīcija nav vienkārši kolekcija, tas ir stāsts par medībām un attieksmi pret šo seno nodarbi. Vienlaikus tas ir arī paša mednieka dzīvesstāsts. Ekspozīcija nav radīta pēc iepriekš izstrādāta plāna vai ar mērķi izveidot muzeju klasiskā izpratnē. Gluži pretēji – šī ekspozīcija veidojusies organiski, lēni un gandrīz nemanāmi, sākot ar vienkāršu interesi par skaistām un tematiskām lietām.
“Šādus priekšmetus sāku kolekcionēt pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tas sakrita ar laiku, kad sāka mainīties manas un medību attiecības. Agrāk man svarīgākais bija pats medību process: šāviens, tā rezultāts un trofeja, bet ar gadiem svarīgāka man ir kļuvusi mierīga būšana dabā, dzīvnieku novērošana, medību atmosfēra. Mainījās mana attieksme pret medījamajiem dzīvniekiem kā tādiem,” stāsta mednieks.
Sākotnēji tie bija sīkumi – nejauši atrasti vai iegādāti priekšmeti, kas vienkārši šķita estētiski pievilcīgi vai interesanti. Tie bija dekoratīvi šķīvji, figūriņas, nelieli sadzīves priekšmeti ar medību tematiku. Būtiski, ka Nikolajs Antipenko nemeklēja ekskluzīvus vai īpaši dārgus priekšmetus. Svarīgāks bija pats atraduma stāsts, vieta un process, kā šis priekšmets nonāca viņa īpašumā.
“Lielu daļu priekšmetu es iegādājos krāmu tirgos. Eiropas valstīs, īpaši Somijā, Vācijā un Spānijā, šādi tirgi ir regulāra parādība, kur cilvēki pārdod sev vairs nevajadzīgas lietas. Tieši šādā vidē iespējams atrast unikālus priekšmetus par saprātīgām cenām. Antikvariāta veikalos šādu kolekciju veidot būtu praktiski neiespējami milzīgo izmaksu dēļ. Daudz palīdzēja draugi.
Ar laiku kolekcionēšana kļuva arvien aktīvāka. Parādījās kontakti – draugi, paziņas, citi mednieki, kuri, zinot manu aizraušanos, sāka dāvināt vai piedāvāt dažādus priekšmetus. Tā kolekcija sāka augt ne tikai apzināti, bet arī spontāni. Tajā ienāca priekšmeti no dažādām pasaules malām – īpaši no Āfrikas, kur es pavadīju pietiekami daudz laika, strādājot ar mednieku grupām,” turpina mednieks.
“Priekšmeti no Āfrikas kolekcijai piešķir īpašu auru. Tā nav tikai eksotika – tie ir arī stāsti par vietējo tirgošanās kultūru, cilvēkiem un situācijām. Prātā palicis kāds atgadījums, kad koka figūriņas iegāde pārvērtās par sava veida psiholoģisku spēli starp mani un pārdevēju. Šādos brīžos svarīgs nav tikai pats priekšmets, bet viss process – komunikācija, taktika, humors un savstarpējā uztvere. Tieši šādi stāsti padara ekspozīciju dzīvu. Sākotnēji par figūriņu prasīja 150 eiro, taču vienojāmies par 30!”
Vaicāts, kur ekspozīcija tika glabāta, pirms tā tika izvietota, Nikolajs atklāj, ka priekšmetu kļuvis tik daudz, ka tiem mājās vairs nepieticis vietas. Tie bija izvietoti visur – pie sienām, plauktos, skapjos, pat sakrauti viens uz otra.
Visu interviju lasi žurnāla Medības maija numurā!
Kad ar “sūdainu lāpstu” sagrauj mednieka tēlu! “Šauj garām!” #335 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
