Latvijas simtgades pasākumos ne reizi vien tika godināts pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste (1859 – 1927). Valsti viņš vadīja no 1922. līdz 1927. gadam. Par Jāni Čaksti – valstsvīru zinām, taču mazāk aprakstītas ir viņa mednieka gaitas. Šis vaļasprieks gan nav aizņēmis daudz brīvā laika, galvenokārt tās bijušas viesmedības kopā ar ministriem un ārvalstu diplomātiem, tomēr vēsture liecības ir saglabājusi.
Pāršķirstot pagājušā gadsimta periodiku, paveicās atrast dažas jaukas ziņas par medībām, kurās piedalījies Jānis Čakste, gan arī viņa viedās atziņas un attieksmi pret dzīvo meža radību. Tās ir ļoti aktuālas arī šodien.Atstāstos daļēji saglabāts vecās rakstības stils.
1924. gada 11. janvārī
Ilustrēts Žurnāls informē par medībām Ugālē: “Valsts prezidenta Jāņa Čakstes sarīkotās zaķu medībās 28. un 29. decembrī piedalījās Amerikas un Krievijas sūtņi, Saeimas locekļi, vairāki ministri, kā arī divi amerikāņu korespondenti. Zaķu medīšanu apgrūtināja dziļais sniegs, tādēļ ar pirmās dienas panākumiem mednieki bija neapmierināti. Lielu garausi nošāva arī Valsts prezidents J. Čakste. Otrā dienā izdevās nošaut dažus lielos meža zvērus – 1 briedi un 2 mežacūkas. Amerikāņu korespondentiem, kas bijuši apbruņoti tikai ar revolveriem, arī izdevies šaut uz kādu mežacūku no apmēram 10 soļu attāluma, bet zvērs tomēr aizmucis. Medības uzņemtas kinofilmā.”
1926. gada 12. novembrī
Jaunā Nedēļa apraksta: “Pirmā mastā, kuru iesāka rīta krēslā, ģenerālis Francs nošāva lapsu, otrā mastā ministru prezidenta adjutants kapteinis Lukins – stirnas buku, bet trešā mastā direktors A. Bērziņš – stirnas buku. Sestdienas trofejas septiņos mastos bija 5 buki, 1 lapsa, kuru nošāva Mintauts Čakste (Valsts prezidents dēls) un 1 mežkuilis, kuru nošāva ministrs M. Gailits. Nakti mednieki pārgulēja pie Zūru mežziņa Kalniņa. Svētdienas medībās paveicās arī Valsts prezidentam – buks. Noslēgumā iekšlietu ministrs Laimiņš cepa medību desas azaidam.”
1958. gada 15. novembrī
Austrālijas Latvietis publicē atmiņu fragmentu Prezidenta beidzamais buks no K. Zītara grāmatas Zaļās tekas, kas izdota Imantas apgādā Dānijā: “Braucu uz Zūrām vadīt kārtējās diplomātiskās medības. Pirmā dienā līst, rezultāti vāji. Krīt dažas stirnas, bet Mežu departamenta vicedirektors Ansons nošauj 2 gadus vecu iršu bulli. Tas dzinēju medībās ir retums. Otrā dienā laiks jauks. Jau otrajā mastā Miervaldis Lūkins nošauj 3 gadus vecu mežakuili, bet Mežu departamenta direktors Melderis ir nikns – Lūkins bijis it kā ielīdis no mednieku līnijas par dziļu mežā un viņam pašam gandrīz priekšā. Lūkins, kā parasti, jauki smaida, bet Melderis soda viņu ar dažiem latiem par medību noteikumu pārkāpumu. Lūkins samaksā sodu, uzkāpj jāšus uz kuiļa, smaida atkal un Klio īpašnieks Rīdzenieks viņu nofotografē.
Nākošajā mastā Francijas sūtnim grāfam Martelli iekrīt stāvēt koku pudurī. Pretī pļava, nav sevišķu izredžu, bet toties ļoti plašs redzes lauks – īsti piemērota vieta ārzemju diplomātam nemedniekam. Dodu signālu sākt dzīt. Drīz pļavas pretējā pusē krūmos lūst zari un nāk tieši uz sūtni trīs brieži, viens sevišķi skaists, liels ragainis. Nāk… Un pienāk uz desmit soļiem, apstājas, groza ausis, osta gaisu, stāv tieši pļavā. Bet sūtņa kungs nešauj. Un kad masts beidzies, sūtņa kungs iznāk uz ceļa gluži sasarcis un sasvīdis. Tad man ienāk prātā kāds gadījums ar paunu žīdu Lubānas mežos. Mednieki to sastapuši uz ceļa, joka pēc iedevuši bisi un nostādījuši uz masta. Un briedis žīdam virsū kā likts! Arī žīdiņš nešāvis, un, kad mednieki to gribējuši piekaut, tad žīdiņš aizbildinājies: “Ui, es domāj, ka vine ir kā zake, bet vine bija lielāke kā zirge.” Mēs gan neviens nedomājām Francijas sūtni piekaut.
Nākošajā mastā Valsts prezidentam J. Čakstem ir pēdējais numurs. Jānostājas flangā. Vieta ir gan laba, bet tālu jāiet, un es piedāvāju citu vietu, bet prezidents atsakās. Džentelmenis caur un cauri! Netālu no mums sāk trokšņot dzinēji. Nekas flangā nesitas cauri, un mazliet dzinējiem pa priekšu mēs lēnām virzāmies uz mednieku līnijas pusi. Priekšā klajums. Grāvmalā sēž trīs mežsargi. Blakus pa labi biezoknis – tur kliedz dzinēji, un uz pļavas izdrāžas stirna. “Buks vai kaza?!” iesaucas Prezidents, un šai mirklī mans gods ir uz vienas kārts. Bet manas acis ir asas – stirnai nav ragu, šim ir. Es redzu zem vēdera arī spalvu pušķi un drudžaini saku: “Buks!” Prezidents piemet bisi pie pleca, šauj, un buks apmet kūleni. Tūliņ pieceļas visi trīs mežsargi un steidzas pie buka. Ir patiešām skaists buks, un Prezidents to nošāvis uz septiņdesmit soļiem. Esmu laimīgāks nekā pats Prezidents. Kad mednieki sagājuši kopā, es, visiem redzot, pasniedzu Prezidentam skujiņu. Bet neesmu apdomīgs – vēl piebilstu, ka Prezidents to buku ne tikai uz vietas nošāvis, bet nošāvis pat uz septiņdesmit soliem.
“Ko? Uz septiņdesmit soļiem?” – jautā Melderis, izņem kvīšu grāmatiņu un nosoda Prezidentu par šaušanu neatļautā attālumā. Visi smej. Prezidents sameklē pāris latu, samaksā un apmierināts saka: “Bet mežziņa kungs tomēr saka, ka buks skaisti kritis!” “Nekad tik skaistu šāvienu neesmu redzējis!” es apstiprinu iepriekš teikto un vēl piebilstu: “Turklāt Prezidenta kungs nošāva to buku no kreisā pleca!” Un tā arī bija taisnība, jo Prezidents patiešām šāva no kreisā pleca.
Prezidents J. Čakste aizbrauca apmierināts, smaidīja un laipns kā arvienu. Mēs nopūšam medību taurēs atvadu maršu. Uz redzēšanos, uz redzēšanos!
Dzinēji māj rokām – daudzi no viņiem ir nākuši, neprasot samaksu par dzīšanu – tie gribot tikai redzēt Čakstestēvu.
Un viņi to arī redzēja, daži pirmo reizi, citi jau vairākas reizes. Bet mēs neviens neredzējām savu pirmo Valsts prezidentu Čakstestēvu vairs nākošajās medībās. Pēc pāris nedēļām viņš pievienojās saviem sentēviem.”
1946. gada 1. jūlijā
izdevumā Mūsu Pagasts K. Zītars, atceroties Jāni Čaksti un viņa izturēšanos, vēl uzsver prezidenta atzinumu, ka medības ir cilvēka garīgais atspulgs: “Stāv acu priekšā kāds gadījums ar Latvijas pirmo Valsts prezidentu J. Čaksti un toreizējo zemkopības ministru M. Gailīti. Abi strīdas Ugāles mežos pie nošauta mežakuiļa. Ministrs saka, ka kuili nošāvis prezidents, bet prezidents saka, ka viņš tak kuilim uzšāvis tikai tad, kad tas no ministra lodes jau gulējis. Šis valsts augstākais vīrs arī citās medību lietās vienmēr bija apmierināts, nekad nelietoja alkoholu un ar savu pietāti, iecietību, savaldību un omulību vienmēr bija priekšzīme pārējai mednieku saimei. Ja katrā sporta disciplīnā ar savu izturēšanos mēs parādām savu vispārējo stāju, tad medībās šī stāja, respektīvi cilvēka garīgās īpašības, atspoguļojas jo spilgtāk kā citur. Tāpēc labs mednieks šī vārda plašākā nozīmē būs arī labs cilvēks un labs sabiedrības loceklis vispār.”
Savukārt
Valdības Vēstnesis 1935. gada 30. augustā
ziņo, ka “Ministru kabinets 1935. gada 22. augustā ir pieņēmis un Valsts prezidents Alberts Kviesis izsludina likumu par Konvenciju valzivju medību reglamentēšanai. Ženēvā 1931. gada 24. septembrī noslēgtā Konvencija ar šo likumu ir pieņemta un apstiprināta. Tā līdz ar likumu izsludināma, un tās tulkojums latviešu valodā stājas spēkā viņas 17. pantā paredzētā laikā un kārtībā.”Nav daudz ziņu, ka Valsts prezidents Kārlis Ulmanis būtu aktīvi piedalījies medībās, taču novērtēt medību nozīmi gan pratis. Tā 1940. gada 11. maijā Daugavas Vēstnesis atspoguļo, ka “Kārlis Ulmanis vakar ieradās kara muzeja jaunceltnē, lai iepazītos ar jaunceltnes izbūvi un tanī jau atklāto medniecības skati. Tā novietota kara muzeja zālēs, kur arī turpmāk būs paredzētas telpas dažādām izstādēm.” Plašo skati vispusīgi iepazīstot, Prezidents tās rīkotājiem izteica savu atzinību: “Šī ir lepnākā un krāšņākā medniecības skate, kāda Latvijā jebkad bijusi.
Labi, ka tanī daudz skatītāju, kas redz, cik bagāti ir mūsu meži un ka tajos aug ne tikai lepnas priedes, kas apgādā daudzas citas valstis ar kokiem, bet zem tām aug arī skaisti zvēri.” Aplūkojot medniecības skates priekšmetus, Prezidenta uzmanību vispirms saistīja milzīgie aļņu ragi, kas ar savu lielumu redzami izceļas starp pārējo meža dzīvnieku ragiem. No medniecības skates telpām Prezidents devās uz kara muzeja jaunceltnes pārējiem stāviem, uzklausot paskaidrojumus par telpu izbūvi un to turpmāko iedalījumu. Medniecības skati bija sarīkojusi studentu biedrība Šalkone, izrādot arī savu biedru medību guvumus. Daudzos zīmējumos un fotogrāfijās bija parādītas meža dzīvnieku ēdināšanas vietas un tur novietotā pārtika. Lai pasargātu tīrumus un dārzus no postījumiem, Šalkone ierīkojusi savā saimniecībā īpašus lauciņus, kuros audzē briežiem, stirnām un citiem dzīvniekiem garšīgākos augus. Izrādās, ka brieži viskārāki uz kacenu kāpostiem. Tos tad studenti audzē krietnā vairumā.
Arī par šo studentu darbošanos Prezidents izteicās atzinīgi, aizrādīdams, ka ir labi, ja arī jaunatne nodarbojas ar medību sportu. Vērojot asos ragus, zemkopības ministrs J. Birznieks piebilda, ka agrākos laikos tie noderējuši pastalu pagatavošanai – īlena vietā. To ministram stāstījis viņa tēva tēvs. Skatē atklāts arī, ka viens no interesantākajiem mežu dzīvniekiem ir bebrs. Kādu laiku bebru pie mums nebija, bet tad atkal tie ieaudzēti. Medniecības skatē bija redzams, kādus varenus darbus bebri pastrādājuši meža upju krastos: tie apgrauzuši un ielaiduši ūdenī 413 dažādus kokus. Skate bija veltīta arī makšķerniekiem. Ar ūdeni pildītās vitrīnās redzams daudz zivju. Starp tām īpašā ūdens traukā ievietots arī kāds vēzim līdzīgais krabis. Skates rīkotāji zināja par to pastāstīt interesantu gadījumu: kādu nakti krabis izkāpis no sava trauka un pastaigājies pa lielo zāli, pamatīgi nobaidīdams muzeja naktssargu.”
Jaunas medību sezonas – Medību noteikumu grozījumi. “Šauj garām!” #123 epizode
Abonē, lasi elektroniski vai meklē preses tirdzniecības vietās!
