Arnis Zeilis, uzņēmējs no Tukuma, jau trīsdesmit piekto gadu ar makšķerēšanas sportu ir “uz tu”. Pa šiem gadiem pie ūdeņiem daudz kas pieredzēts un piedzīvots. Pabūts copē Norvēģijā, Spānijā, Somijā un Zviedrijā, skaisti un neaizmirstami brīži izbaudīti tepat, Latvijā. Būdams īsts estēts šī vārda vislabākajā nozīmē, Arnis makšķerēšanu uzskata par atpūtu pēc spraigas darba nedēļas, bet laika copes aktivitātēm gan nav pārāk daudz, jo liela daļa brīvā laika tiek veltīta ģimenei, sportam un arī medībām.
Sportisku emociju dēļ
Lai pilnībā izbaudītu makšķerēšanas sniegtos jaukumus, makšķerrīkus viņš izvēlas tādus, kas tīk rokai un dvēselei, bet gūtā trofeja tiek godināta ar uzvaras cigāru un malku laba konjaka. Arnis priecājas par to, ka makšķerēšana radījusi interesi arī vecākajam dēlam Rihardam. Jaunākais, Rimants, pilnībā nodevies sportam, meitiņai Rēzijai, kā jau tas pieklājas, puķes un citas dāmu nodarbes, bet tēva ķertās zivis, sevišķi ceptas butes, garšo visiem, arī mammai Daigai. Vaicāts par to, kurai nodarbei tiek dota priekšroka, medībām vai makšķerēšanai, viņš brīdi klusē, tad saka: “Zini, tas ir ļoti labs jautājums, bet, ja man būtu jāizvēlas, es laikam priekšroku dotu variantam, kur konkrētajā brīdī varētu gūt vairāk sportiskās emocijas un, protams, vērtīgāku trofeju.”
Un par savu vērtīgāko trofeju Arnis uzskata pirms gadiem desmit Ventā noķertu lasi teju vai sešu kilogramu vērtē. Protams, ka lašu ķeršanu Arnis uzskata par sportiskāko makšķerēšanas veidu Latvijā, tam seko vēja zivju ķeršana ar spiningu, trijnieku noslēdz vimbu makšķerēšana pavasarī. Arnis nesmādē pludiņmakšķeri vai gruntsmakšķeri, jo dažu sugu zivis var iegūt tieši ar šiem rīkiem, bet viņa sirdij tuvāka ir spiningošana.
Ikgadējā cope Zviedrijā
Lūk, ko par savām pēdējām copes gaitām un iespaidiem Zviedrijā stāsta Arnis: “Nu jau var teikt, ka, lai pilnībā izbaudītu spiningošanas jaukumus un pacīnītos ar spēcīgu zemūdens pretinieku, gluži vai par tradīciju ir kļuvis ikgadējais copes brauciens uz Zviedriju. Arī šis gads nebija izņēmums, un es kopā ar draugu un domubiedru Robertu, cilvēku, kurš manā lūpā āķi uz spiningošanu iecirta dziļi jo dziļi, un diviem Jāņiem tieši Jāņu svētku laikā devos uz Zviedriju, lai kārtējo reizi izbaudītu šīs zemes dabas skarbumu un varenību un gūtu kārtējos lieliskos iespaidus no spiningošanas.
Gāja jau mums visādi, nācās cīnīties ar spēcīgu vēju un lietu, atkauties no mazām pālijām, kuru bendēšanu mēs uzskatījām par necienīgu nodarbošanos. Pateicoties lielā sniega daudzuma kušanai kalnos, ūdens bija ledaini auksts un varavīksnes forelēm apetītes vēl nebija, tās noķērām tikai divas.
Pāris dienu laikā katrs tikām pie atļautās, jau tīri pieklājīga izmēra pāliju normas, bet brauciena otrā diena man izvērtās īpaša. Jau no paša rīta pūta spēcīgs vējš un lielajos ezeros vēlās prāvi viļņi ar baltām putu galotnēm. Sapratām, ka mazajās laiviņās braukt ezerā nebūtu prāta darbs, un devāmies lielo līdaku meklējumos kādā kalnu un mežu ieskautā ūdenstilpē, kur vēja klātbūtne makšķerēšanu tik ļoti neapgrūtināja.
Nonācis nolūkotajā copes vietā, Roberts apturēja laivas motoru, izmeta “parašūtu” (laivas bremzi) un ienira somā zivīga mānekļa meklējumos. Es izvēlējos darboties ar savu “Abu Garcia” 2,7 metrus garo kātu, kura tests 15 – 40 grami, kombinācijā ar četrtūkstošo “Daiwa crossfire” spoli, piekabināju karabīnītei “Ponton-21” firmas “Crackjack” vobleri un ar tālu metienu raidīju to darbā. Pāris reižu apgriezu spoli un sajutu, ka manu mānekli kāds ir iekārojis.
Īsti gan neaptvēru zivs izmērus un paziņoju Robertam, ka man kaut kas ir, laikam kāda divniece. Draugs pameta skatu uz manu kātu, nogrozīja galvu, nomurmināja, ka tik maza gan nebūs, un ātri sāka likt kopā uztveramo tīkliņu, tad arī es ievēroju, ka kāts saliecies krietnā līkumā. Pēc minūtēm desmit tas tur galā pacēlās ūdens virspusē un mēs sākām apjaust zivs patiesos izmērus, bet apmēram vēl pēc tāda paša laika, kas vilkās kā vesela mūžība, man izdevās zivi pievilkt pie laivas, un mums sāka trīcēt rokas. Man gan liekas, ka Robertam vairāk – kā nekā viņam tas atbildīgais uzdevums dabūt milzeni uztveramajā tīkliņā.
Gods kam gods, bet ar šo uzdevumu draugs tika veiksmīgi galā, un mēs ātri devāmies uz krastu, kur sekoja līdakas fotosesija un svēršana, svari rādīja piecpadsmit kilogramus. Dienas izskaņā visi tikām pie skaistām līdakām svarā no četriem līdz sešiem kilogramiem, bet vislielākā jautrība un copes kolēģu izbrīns sekoja bāzē, kad mielojāmies ar uzvaras konjaku, piekozdami ar vasabi pastu sajauktā “kikkoman” mērcītē slacītu pālijas fileju. Roberts painteresējās, cik resna tad man bijusi aukla. Padzirdot, ka līdaku izvilku ar 1. numura astoņdzīslu “Varivas” auklu, kurai galā piesieta 0,22 mm fluorkarbona pavadiņa, draugu acis kļuva apaļas kā karavīra mundiera pogas.”
Zviedri māca uzturēt vidi
Sarunas noslēgumā pavaicāju veiksmīgajam makšķerniekam, kādu labo pieredzi mums vajadzētu ņemt no zviedriem. “Domāju, ka tā ir attieksme pret dabu, tās resursu saudzēšanu un pavairošanu, tīras un sakoptas vides uzturēšana, lai, izbaudot makšķerēšanas jaukumus ūdeņu krastos, nebūtu jābaidās iekāpt priekšgājēju “mīnā” vai, pasarg Dievs, saplēstas stikla pudeles lauskās, ko tā īsti par Latviju gan nevar teikt. Atcerēsimies, ka aiz mums copes takas mīs mūsu bērni un mazbērni!” atbildēja Arnis Zeilis.
