Lēmums paņemt kucēnu nozīmē jaunu posmu dzīvē. Nav svarīgi, vai tas ir pirmais, trešais vai piektais suns. Tik un tā ir jārēķinās, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš. Un tas ir lieliski!
Oficiālās darīšanas
Saskaņā ar likumu atsavināt kucēnu Latvijā – proti, paņemt to no audzētāja – ir atļauts astoņu nedēļu vecumā. No ārzemēm oficiāli var ievest piecpadsmit nedēļu vecumā – pēc tam kad trīs mēnešu vecumā ir veikta trakumsērgas pote un izturēta karantīna (trīs nedēļas).
Vācu īsspalvaino putnusuņu audzētāja Evija Zvaigzne skaidro šīs prasības praktisko pamatojumu: “Mēneša vecumā paņemts kucēns, kā tas bija Padomju laikos, veidos ļoti ciešu saikni ar cilvēku, tas tiesa. Tādā vecumā suns sāk aktīvi pētīt pasauli un mācīties. Tomēr daudz svarīgāk nākamā medību kompanjona psihei un pieredzei ir mācīties nevis no cilvēka, bet gan no savas mātes. Kuce māca kucēnus uzvesties, komunicēt savā starpā un ar citiem suņiem, māca dzīves gudrības un arī medību iemaņas. Savukārt vēlāk – trīs četru mēnešu vecumā – paņemts suns jau ir pārāk patstāvīgs, ar saviem untumiem, spītu. Tādu ir nedaudz grūtāk pieradināt pie kārtības jaunajā mājā, pie saimnieka ieradumiem un iemācīt paklausību un pakļaušanos. Tādēļ kucēnus var atsavināt jau divu mēnešu vecumā.”
Atsavināšanas brīdī kucēnam jābūt vakcinētam, attārpotam, ar mikročipu un veterināro pasi, kurā visas manipulācijas ir atainotas.
Ja pērkat šķirnes kucēnu no audzētāja, kas ir Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) kluba biedrs, saņemsiet arī kucēna atsavināšanas līgumu, kas apstiprina īpašuma tiesības, audzētāja un jaunā īpašnieka tiesības un pienākumus. Tas būs arī pamats pilnvērtīgu ciltsrakstu saņemšanai. No ārzemēm eksporta ciltsrakstus var nākties gaidīt ilgāk. Varbūt pat pāris mēnešus.
Kā apstiprinājumu kucēna izcelsmei var pieprasīt no audzētāja čeku. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) amatpersonas skaidro, ka neatkarīgie individuālie dzīvnieku audzētāji, tirgojot mājdzīvniekus, ir saimnieciskās darbības veicēji un viņiem, samaksu saņemot skaidrā naudā vai ar maksājumu karti, pēc klienta pieprasījuma ir jāizsniedz VID reģistrētā kvīts. Tāpat minētās personas var lietot kases aparātu un izsniegt kases čeku.
Pirmo reizi kucēnu Lauksaimniecības datu centrā (LDC) reģistrē audzētājs, ja suns piedzimis mūsu valstī. Kad kucēns ir jau mājās, saimniekam jādodas pie veterinārārsta iepazīties, atrādīties un pārreģistrēt suni LDC uz īpašnieka vārda, kā to nosaka Ministru kabineta noteikumi Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība. Pāris dienas pēc tam jūs vai veterinārārsts saņems paziņojumu par datu reģistrāciju.
Fizioloģija
Kucēns, lai arī ir topošais medību suns, patiesībā ir ļoti viegli ievainojams, vārīgs radījums. Divu mēnešu vecumā tam joprojām nav izveidojušies cieti locītavu skrimšļi un viss ķermenītis turas kopā, pateicoties muskuļu un dzīslu spēkam. Tādēļ fiziskās aktivitātes nevar būt pārmērīgas. Draudzējoties ar citiem suņiem, jāpielūko, lai kucēnu nevārta pa zemi, nepiespiež un, protams, nesakož. Nedrīkst ļaut lēkt no liela augstuma, kāpt pa trepēm.
Zobi
Tāpat kā cilvēku mazuļi, kucēni piedzimst bez zobiem. Viņu pirmais piena zobu komplekts izveidojas 3–4 nedēļu vecumā. Trīs līdz piecu mēnešu vecumā, gigantiskajām šķirnēm vēlāk, piena zobus nomainīs īstie. Apmēram pusgada vecumā mutē jābūt visiem pastāvīgajiem zobiem. Tāpat kā cilvēkbērni, kucēni zobu maiņas periodā jūt sāpes, smaganas ir pietūkušas, tiem var pacelties temperatūra un nepieciešama kaut kāda uzmanības novēršana un zobu treniņš. Proti, ir jānodrošina graužamais materiāls, lai kucēns var nodarbināt sevi, mazināt sāpes un satraukumu, kā arī ātrāk atbrīvoties no reti skaistajiem piena zobiem. Saimniekam ir jābruņojas ar pacietību, jo kucēns gribēs kost, plēst un grauzt visu, kas būs pa zobam, bet tam pamatā ir tieši zobu maiņas process, nevis negantais raksturs.
Dabiskās vajadzības
Kucēns, lai kur viņš būtu audzis, parasti nokārtojas tur, kur uznāk tāda vajadzība. Tas, ka šīs lietas jādara ārā, ir jāiemāca.
Vienkāršākais veids, kā nepalaist garām čuriņu un čupiņu, ir ik reizi pēc tam, kad kucēns ir paēdis vai pamodies, iznest vai izlaist viņu ārā. Ja paņemsiet suni uz rokām, paspēsiet arī no trešā stāva nokāpt, jo klēpī suns nečurās. Vairākums kucēnu to nedara arī uz mīkstajām mēbelēm un savā guļvietā. Ja ir gadījusies avārija, nevajag sist vai skaļi kliegt uz kucēnu. Pietiek, ja nostrostēsiet un varbūt liksiet tuvāk apskatīt nedarba rezultātu. Un uzreiz ārā, lai saprot, kur to vajadzēja darīt.
Socializācija
Ja paņemts kucēns, ik dienu jāvelta laiks socializācijai. Tās ir pastaigas vietās, kur ir mašīnas, cilvēki, bērni, riteņbraucēji un citi suņi. Lielu pateicību no suņinieku puses ir pelnījuši veikala Depo īpašnieki, vadītāji un personāls, jo šajos veikalos drīkst ienākt ar suni un kucēnam tā ir lieliska socializācijas iespēja. Var braukt ar auto, ar sabiedrisko transportu, rādīt kucēnam visas iespējamās vietas un situācijas. Jo vairāk suns zinās, jo mierīgāks un adekvātāks tas būs.
Apmācības sākums
Kucēna apmācība sākas uzreiz pēc nonākšanas jaunajās mājās. Sākumā tas ir vārds, piesaukšanas komanda, kur var mācīt, izmantojot maltītes laiku un ēdiena bļodu kā atalgojumu. Medību suņiem ieteicams uzreiz mācīt apsēsties un pie ēdiena pienākt pēc saimnieka atļaujas. Tas būs pamats paklausībai un adekvātai uzvedībai pie medījuma.
Ārā no pirmās dienas jāmāca komanda Pie manis vai Šurp. Ar svilpi vai bez tās, bet obligāti ar atalgojumu. Tas var būt gan kārums, gan jautra rotaļa. Un kontakts. Tā nav gluži komanda, bet gan uzmanības piesaiste. Ir jāpasauc suns, jāsagaida, kad tas paskatās saimniekam acīs, un jāiedod kārums. Ar katru reizi laiks, ko suns pavada, raugoties acīs un gaidot našķi, ir jāpaildzina. Kontakts palīdzēs iemācīt sunim gaidīt un koncentrēties uzdevumam, vienmēr pievērst uzmanību saimnieka teiktajam.
Lai jums izdodas!
Socializācija nav vajadzīga! Sunim jābūt agresīvam
Kad vilks kož kājās, dubultie standarti un nabaga lūšu mamma. “Šauj garām!” #332 epizode
👉 Abonē 8 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 8 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
