1. maijs ir tā diena, kuru tik ilgi un pacietīgi gaidījuši galantie kavalieri (makšķernieki), lai vestu uz deju savas iecienītās dāmas (proti, līdakas), nu tas ir noticis, un varam taisīt nelielu ieskatu deju zālē, lai uzzinātu, kā tad šogad ar to dancošanu veicies. Šīs dāmas jau izsenis zināmas kā samērā gražīgas un prasīgas, reizēm kurpe spiež, reizēm svārki par šauru, citreiz kavalieris ne tāds, bet šogad dāmām talkā nāca arī nekrietnelis vējš, kurš neļāva galantajiem kavalieriem ilgu laiku noturēties dāmu ielenkumā, bet dzina tos tālāk no tām.
Bet, neskatoties ne uz kādiem dabas untumiem un dāmu gražošanos, daudzas no tām tika savaņģotas un aizvestas līdzi.
Liepājas ezerā
Liepājas ezerā līdakas ar īpašu ēstgribu izcēlušās neesot, bet kaut ko uzkost paretam tomēr gribējies, un tā viena līdakmamzele sadomājusi uzkost Kristapa Lagzdiņa vilkto mānekli. Kristaps šogad atklāja savu ceturto sezonu un neko lielāku par divnieci līdz šim pieveikt nebija izdevies, cerējis, ka tiks vismaz pie trijnieces, bet, kad pieķērusies šī, vīram pat prātā nebija ienācis, ka būs darīšana ar trīs reizes smagāku eksemplāru, nekā bija cerēts.
Makšķernieks pat nobijies, kad milzene tuvojusies laivai, un tikai pieredzējušā drauga, pārinieka Mārtiņa Laugaļa prasmīgā rīcība un vērtīgie padomi šajā cīņā Kristapam ļāva kļūt par uzvarētāju. Līdz desmit kilogramu atzīmei pietrūka nieka piecdesmit gramu.
Daudzi aptaujātie makšķernieki atzina, ka nezin kādu iemeslu dēļ līdakām atklāšanas dienā pie sirds esot gājusi velcēšana.
Makšķernieku mekā Burtniekā, kur velcēšana aizliegta, daudzie zivgribīši kaut ko noķert varējuši tikai pirms pusdienas, vīri domā, ka tam par iemeslu varētu būt zemais ūdenslīmenis, kuru sakūla daudzās copēt gribētāju laivas, bet perspektīvajās vietās copi neiespējamu padarīja stiprais vējš.
Zilo ezeru zemes karaliene Rāzna saviem pielūdzējiem nekādus milzu lomus gan neesot sniegusi, bet tukšā palicis tikai retais.
“Latvijas valsts mežu” ezeri nepieviļ
Tie, kuri bija pieteikuši laivas “Latvijas valsts mežu” apsaimniekotajos ezeros, neesot vīlušies, Kaņiera ezera uzraugs stāstīja, ka no ezera izvestas vienpadsmit līdakas svarā no četriem līdz sešiem kilogramiem, savukārt Lielaucē tukumnieks Edijs Joksts ticis pie metriņa 6,6 kilogramu svarā, kuram piepulcējis vēl deviņus mērus, uz mājām vakariņām gan aizvedis tikai vienu, pārējās peld un priecēs citus, malacis.
Bet copmanis Imants Kramiņš atzīstas, ka pirmo reizi, kad viņš ieraudzījis šo ezeru, tas viņam, pieradušam pie Babītes džungļiem, īpaši paticis neesot, iepazīšanās notikusi gluži kā ar klīrīgu meitieti, soli pa solim, toties tagad jau astoņpadsmito gadu viņš Lielauci sauc par savējo, un ne jau velti, atklāšanā viņa kontā divniece, četriniece un piecniece, bet viena niknā pakampusi vizuli, pārsitusi auklu un pazudusi dzelmē, laikam jau, ka ķers ciltsmāsas.
Imants stāsta, ka katrs ezers jāiepazīst, ne jau par velti makšķernieki saka, ka zivis ir divdesmit procentos no ūdens virsmas laukuma, loģiski, ka, jo lielāks ezers, jo grūtāk to izdarīt, un, ja vēl īsti nezini, kas vietējām mamzelēm garšo, teju vai neiespējami.
Acīmredzot tieši tāpēc copmaņi izvēlas ūdenstilpes, kurās ir vismaz neliela saprašana par zivju uzturēšanās vietām, barošanās laikiem un paradumiem, bet gadās arī citādi.
Āķis lūpā uz mūžu
Dainis Kalniņš sevi dēvē par svētdienas makšķernieku, reizi vai divas aizbraucot uz Ventu vai kādu ezeriņu pamētāt vizuli, palūkoties dabā un atpūsties, rudenī jūru gan apmeklējot varbūt nedaudz vairāk, patīkot tvarstīt garšīgās un treknās butes.
Šogad līdaku sezonas atklāšanā kopā ar draugu Matīsu Pēterleviču izdomājuši pabraukāt gar Abavu, puika, deviņgadīgais Ralfs Daniels, kurš uz copēšanu kārs neesot, uzprasījies līdzi. Jaunie vīrieši paņēmuši divus spiningus, kastīti ar mānekļiem un devušies ceļā, aizbraukuši uz Abavu, bet secinājuši, ka katra mazākā vietiņa, kur iespējams raidīt ūdenī mānekli, jau bijusi aizņemta, turklāt klajumos uzbrucis nejauks vējš.
Atcerējušies, ka kādreiz pa kādai līdakai izdevies notvarstīt Vecventā, un stūrējuši auto uz turieni, bet kas tev deva, arī tur gar krastu staigājuši makšķernieki.
Negribēdami traucēt citiem un arī paši justies traucēti, vīri braukuši pa ceļu gar Ventu, līdz skatienam pavēries kārdinošs līcītis, kas aicināt aicinājis piestāt un pamakšķerēt. Tā arī darījuši, novietojuši auto, paņēmuši kātus un mānekļus, un devušies uz upi, pa priekšu vīriem teciņus laidies Ralfs Daniels.
Nonācis pie ūdens, Dainis aprīkojis spiningu ar zili baltu gumijzivtiņu un sācis mētāt, bet puika steidzinājis, viņš arī gribot. Tēvs teju vai nobrīnījies par dēla lielo interesi, desmit minūtes kopā ar Matīsu pamētājis, tad laiduši savā vietā jauno maiņu, bet paši turpat netālu priecājušies par upes plūdumu un pļāpājuši.
Dainis domā, ka nebija pagājušas vēl ne piecas minūtes, līdz puika iebļāvies, ka viņš velk zivi, vīri gan domājuši, ka māneklis aizķēries aiz kāda zāļu cera, bet, paskatījušies uz ripā saliekto kātu, kurš raustījies gluži kā konvulsijās, sapratuši, ka lieta kļuvusi ļoti nopietna.
Ralfs Daniels varonīgi pievilcis pie krasta milzu līdaku un tikai tad nodevis kātu tēvam, savukārt Matīss, kuram kājās bijuši enkurnieki, devies ūdenī un uz rokām iznesis zivi krastā.
Dēla noķertā pirmā “līdaciņa” svēra desmit ar pusi kilogramus.
Puika tagad neko citu nedarot, kā vien runājot par ekspedīciju no Kuldīgas pa Ventu uz leju, protams, neizlaižot no rokām spiningu. Kuram te āķis ieķēries visdziļāk?
