Žurnāla Medības redakcija saņēmusi Edgara vēstuli, kurā viņš lūdz skaidrot, vai, izmantojot mežacūku pievilināšanai graudus, citas lauksaimniecības kultūras, mežacūkas netiek iekodētas tos meklēt.
Savā vēstulē Edgars raksta:
“Saimniekoju ar graudkopību un esmu arī mednieks. Ar intensīvu medīšanu nenodarbojos, medīju vairs tikai vasarā, kad mēģinu sargāt savus laukus no mežacūkām. Mežacūku postījumu 2020. gadā bija samērā maz sakarā ar visiem zināmo Āfrikas cūku mēri un arī vilku daudzuma palielināšanos. Iepriekšējos gados cūku postījumi bija ļoti lieli. Vidēji 5–8 ha katru gadu bija jānoraksta.
Ar mednieku kolektīvu sarunas nesekmējas, mežniecībā arī vienmēr ir atbildes, semināros arī visiem ir atbildes, bet es paliku viens ar saviem postījumiem. Esam izmēģinājuši visādus līdzekļus, bet tie nepalīdz.
Vai tas ir pareizi, kad redzu barotavās graudus, iesētus speciālus laukus piebarošanai? Savukārt dzinējmedībās tagad netiek medītas cūkas. Mednieki aizbildinās – ai, tur tās analīzes jāgaida, baigā ķēpa. Protams, tā nenotiek visos kolektīvos.
Vai, šādi izmantojot graudus, kukurūzu, citus lauksaimniecības produktus, mednieki neiekodē mežacūkas šos produktus meklēt? Ja kaut ko aizrādu, tad esmu lielākais ienaidnieks, bet, kad sākas briežu buļļu bauris, tad redzama liela rosība, tad ir pareizās patronas un laika medībām arī ir pa pilnam.”
Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks, bioloģijas doktors Jānis Ozoliņš:
“Cerēt, ka, nepiebarojot mežacūkas ar lauksaimniecības produktiem, tās nemeklēs šos produktus tīrumos, nav nekāda pamata. Mežacūka ir visēdājs un ies un meklēs sev ko garšīgu. Arī piebarošanas lauciņš mežā situāciju neglābj, lai gan atvieglo medības. Mums nav tik dziļu un pamatīgu mežu, lai mežacūkas nespētu aiziet līdz meža malā esošam laukam.
Protams, pašlaik mēs nedrīkstam runāt pat mežacūku piebarošanu. Veselu graudu izmantošana, protams, cūkas neiekodēs šos graudus meklēt. Postījumi lielākoties tiek nodarīti, kamēr labība ir piengatavībā, veselie graudi šiem dzīvniekiem nemaz tik ļoti negaršo. Kamēr labība ir nobriedusi vārpās, cūkas nāk retāk, tās nāk vēlāk un meklē zemē nobirušos graudus.
Lielākā problēma ir ar laukiem, kas rudenī paliek nenokulti. Šādā gadījumā gan mežacūkas iemācīsies, ka tur var meklēt barību. Tā ir ļoti izdevīga barošanās vieta, īpaši tad, ja palikusi nenokulta kukurūza.
Lauksaimniekiem tomēr jāatrod kopēja valoda ar medniekiem, kuriem ir reāla iespēja samazināt populāciju un līdz ar to postījumus.”
Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis:
“Medību tiesību lietotājs pats nosaka medību kārtību savā medību iecirknī.
Medījamo dzīvnieku piebarošanas mērķis ir noteikts Ministru kabineta noteikumos Savvaļā dzīvojošo medījamo dzīvnieku piebarošanas noteikumi: “Piebarošana pieļaujama, ja nepieciešams apzināti ietekmēt dzīvnieku uzvedību, pārvietošanos vai uzturēšanos noteiktās vietās, lai mazinātu postījumus lauksaimniecībai, mežsaimniecībai, infrastruktūras un dabas aizsardzības objektiem, kā arī lai uzlabotu dzīvnieku populāciju, veselības stāvokli vai regulētu dzīvnieku skaitu.”
Tā ka medību tiesību lietotājam ir dota rīcības brīvība attiecībā uz piebarošanas veikšanu, ievērojot iepriekš minētajos noteikumos noteiktos kritērijus.
Mežacūka ir visēdājs un neatkarīgi no tā, kāda barība tai ierobežotā apjomā ir pieejama barotavās, tā barosies ar sev pieejamo barību. Barotavās parasti izvieto barību, kuru mežacūkas ir vairāk iecienījušas arī uz lauka, tā ka viedoklim par mežacūku pieradināšanu pie noteiktas barības, kas palielina postījumu riskus konkrētām lauksaimniecības kultūrām, nav saskatāms pamatojums.
Lai ierobežotu postījumus, nepieciešams veikt aizsardzības pasākumus, medīt un piebarošanu izmantot, lai piesaistītu mežacūkas vietai, kur mazāki postījumu riski. Konkrētajā situācijā, lai mazinātu mežacūku postījumus, jāiesēj kādu piecu hektāru piebarošanas lauciņš, kurā nenotiek nekādas medības, un intensīvi jāmedī pārējā teritorijā. Traucējošais apstāklis ietekmē mežacūku uzvedību, un tās vairāk apdzīvos šo piebarošanas lauciņu.”
Lasi un abonē žurnālu Medības!
